Vai TAM var ticēt?
Vai TAS tiešām var notikt? Sī pilsēta ir lielākā visā pasaulē, bet zeme, kas viņu tur, izstiepusies divtūkstoš kilometru _garumā un aizņem trīssimt septiņdesmit tūkstoš kvadrātkilometru platību… Uz tās pretī debesīm slejas vairākas trīstūkstoš metru augstas smailes, uz tās plešas gan meži un kalni, gan lauki un upes, to apdzīvo simt desmit miljoni cilvēku, uz tās ir pilsētas, rūpnīcas, dzīvojamās mājas, ceļi un vēl daudz kas cits, nepieciešams šo cilvēku dzīvei…
«Nē, tas nav iespējams! Tīrs absurds! Kā var ienākt prātā tāda doma?» Onodera stingušām acīm caur stiklu raudzījās naktī. Gandrīz pieskardamies Tokijas televīzijas tornim, ko ierāmēja spīguļojoši punktiņi, lejup, Hanedas lidostas virzienā, kā drausmīgs melns putns noslīdēja iekšējās līnijas aerobuss. Tā baltie un sarkanie uguņi mirgodami pazuda tālumā. Un, ja tas tomēr notiks, tas, no kā baidās profesors Tadokoro… Ja tas tiešām tā būs… Kāds liktenis tādā gadījumā piemeklēs šo milzu pilsētu un dzīvi, kas to piepilda? Kas notiks ar simt desmit miljonu cilvēku pieticīgajiem sapņiem? Ar sapņiem, kurus viņi lolo un cer piepildīt nākotnē savā dzimtajā zemē, kas izplaukusi uz šīm salām un ar vēstures saknēm dziļi ieaugusi to augsnē… Uzcelt savu māju. Dzemdēt un izaudzināt bērnus. Iestāties augstskolā. Aizbraukt ārzemju ceļojumā. Meitenes, kas sapņo kļūt dziedātājas, un jaunieši, kas vēlas kļūt mākslinieki. Vīrieši, kas meklē īslaicīgu baudu alkoholā un jautrā tērzēšanā ar sievietēm, atrod mazu prieku makšķerēšanā, golfa un kāršu spēlē… Kas notiks ar šo simts miljonu cilvēku pieticīgajiem sapņiem?
«Baudiet prieku, lūkojoties gaismas jūrā!» Onodera domās lūdza. «Priecājieties no visas sirds kaut vai tagad, kamēr tas vēl iespējams. Visi! Gūstiet prieku no katra acumirkļa, jo tie vairs neatgriezīsies un neatkārtosies! Lai paliek atmiņa kaut vai par sīku, pieticīgu prieku. Tas tomēr ir labāk kā nekas. Tveriet, baudiet tūdaļ, bez vilcināšanās! Rītdiena var nepienākt…»
— Ejam, — Nakada palūkojās pulkstenī un piecēlās. — Mums šonakt labi jāizguļas.
— Ceru, ka tavs dzīvoklis ir kārtībā, — Jukinaga teica Onoderam. — Jasukava uzdeva mājas pārvaldniekam to pieskatīt un kārtīgi maksāja īri…
Kad viņi piegāja pie kases, sīka auguma meitene šoruden modernā smilškrāsas kleitā ar zaļganiem rotājumiem ielūkojās Onoderas sejā un pēkšņi klusi iesaucās:
— Ak! Jūs tiešām esat Ono..«
— Ahā, — Onodera atcerējās šo meiteni. — Laikam Mako-čjan?[20]
— Tieši tā. Tātad jūs neesat aizmirsis! Esmu ļoti aizkustināta, Onoda-san… Nē, piedodiet, Onodera- san.
— Pareizi. Jūs kādreiz bijāt bārā «Miruto»?
— Jā, bet kopš tās reizes jūs tur neesat bijis. Juri- san ļoti nožēlo, ka neiemācījāt viņu peldēt ar akva- langu, — teica meitene, kuru sauca Mako. Nepievēršot uzmanību savam cienīga izskata pavadonim, viņa lip- tin pielipa Onoderam. — Lūdzu, iegriezieties pie mums. Josimura-san teica, ka jūs esot aizgājis no tās firmas. Vai tiesa?
Onodera drūmi pamāja ar galvu.
— Esiet sveiks, — meitene teica. — Pienāciet… Vai piezvaniet. Noteikti, labi?
— Ļoti jauka! — Kuņieda ironiski novērtēja. — Hostese?
— Jā. Nevajadzīga tikšanās, — Onodera ar acīm sekoja meitenei, kas, ka putniņš čivinadaina, pievērsās savam pavadonim un devas uz zāli. — Varbūt nobrīdināt, lai tur muti?
— Nav vērts. Spriežot pēc izturēšanās, viņa nekā nenojauš, — Nakada teica, — Rīt tu jau būsi jūrā, ne, jūras dibenā.
Piebraucis pie savas mājas Aojamā — tā bija būvēta kooperatīvā, bet vēlāk dzīvokļus izīrēja, — Onodera vispirms gribēja sasveicināties ar nama pārvaldnieku, bet viņa dzīvoklis bija aizslēgts. Tad ar liftu uzbrauca trešajā stāvā, piegāja pie sava dzīvokļa durvīm un pēkšņi nojauta, ka tur kāds ir iekšā. Atslēga bija uzlauzta. Ilgi nedomājot, Onodera atrāva durvis un iebruka istabā. Tajā dega spilgta gaisma, uz grīdas apskāvies vārtījās puskails pāris.
— Kas te notiek? — Onodera uzkliedza, bet šajā brīdī saņēma spēcīgu sitienu pa galvu. Zaudēdams samaņu, viņš vēl dzirdēja griezīgus sievietes smieklus.
Jādomā, ka bezsamaņas stāvoklī viņš bija atradies īsu bridi. Kad atģidās, kāds bāza mutē sprusli — netīru, saņurcītu kabatas lakatu. Rokas viņam bija sasietas uz muguras, kājas apsaitētas pie potītēm, bet nevīžīgi un ļoti vaļīgi.
Istabā atradās pieci cilvēki — trīs puiši un divas meitenes. Visi jauni, ne vecāki par divdesmit gadiem. Puiši gara auguma, neskūti, netīros, smirdošos kreklos. Viena meitene cieši pieguļošos džinsos, otra —» tērpusies tikai kombinē, pat bez biksītēm. Kāds puisis ari bez biksēm. Izriezis savu kailo dibenu, viņš rāpoja pa grīdu un stenēja raudulīgā balsī. Otrs, skatīdamies uz viņu, bezjēdzīgi zviedza un strinkšķināja ģitāru ar divām pārtrūkušām stīgām. Meitene kombinē, ierāpusies gultā, uzmācīgi plijās virsū trešajam puisim ar gariem, līdz pleciem noaugušiem matiem. Bet puisis nepievērsa viņai uzmanību. Viņš ar rokām grāba un rija konservētas gaļas gabalus, kas bija nekārtīgi izbārstīti pa visu gultu.
«Tie ir «dopiji»…» Onodera nodomāja, raugoties viņu miglainajās acīs un ļenganajā ādā. «Dopiji — tā ir mūsdienu japāņu pilsētu sērga. Puiši un meitenes apreibinās ar jaunu sintētisku narkotisko vielu, LSD paveidu.» Narkotiķi jau sen kļuvuši par nopietnu problēmu. Diemžēl viņu skaits nav mazinājies, bet pēdējā laikā, tieši otrādi, stipri pieaudzis. Agrāk tie bija galvenokārt pusaudži no pārtikušām ģimenēm, izlaisti, nekādu ierobežojumu nezinoši, tādēļ daļēji noklīduši no ceļa. Vēlāk vairums šo jauniešu atmeta neveselīgos ieradumus un atgriezās normālā dzīvē. Bet tagad narkotiku vecums bija izmainījies, un viņu vidū atradās pat tādi, kas pārsniedza trīsdesmit gadu robežu. Viņi izmēģināja visādas notrulinošas vielas, sākot ar miega zālēm un acu pilieniem un beidzot ar marihuanu, atšķaidītājiem un LSD. Pēdējā laikā vislielāko popularitāti bija ieguvusi nezināmas izcelsmes narkotiska viela «dop», ko Japānā ieveda amerikāņu noziedznieku sindikāti. Jaunais vārds «dop» saplūda kopā ar veco «hipiji», un tā izveidojās šo narkotiku iesauka «dopiji». Agrāk viņi nesagādāja apkārtējiem cilvēkiem lielas raizes, toties tagad viņu rīcība bija kļuvusi ļaunprātīga. Reibuma stāvoklī viņi aizbrauca automašīnas, ielauzās svešos dzīvokļos, bet, saukti pie atbildības, netika no- pietni sodīti, jo varas iestādes ņēma vērā viņu nepieskaitāmības stāvokli un pusaudžu vecumu.
Un nu šāda kompānija bija okupējusi un pilnīgi izdemolējusi Onoderas dzīvokli. Stereoatskaņotājs sadauzīts, ilgspēlējošās plates pārvērstas lausku kaudzē, gultas pārklājs sagraizīts gabalos, televizors apgāzts, no ledusskapja viss izmests ārā, grīdas tepiķis apvemts.
Taču, ieraudzījis šo bēdīgo ainu, Onodera sev par izbrīnu nejuta sašutumu. Viņš izkustināja rokas, un mezgli, ko bija sējuši apdullušie jaunieši, atslāba. Kad Onodera sāka nesteidzīgi atbrīvot kājas, jaunieši atplestām mutēm, pārsteigti lūkojās uz viņu.
— Kas tas! — iespiedzās meitene kombinē. — Skatieties, viņš taču atraisījies!