Kamēr Onodera cēlās kājās, dopiji, vēl arvien apjukuši, vēroja viņu. Pirmais attapās un metās virsū puisis ar ģitāru. Onodera acumirklī atņēma viņam «ieroci» un iesita ar to puisim tik spēcīgi, ka galva izbrāzās cauri instrumenta korpusam — gluži kā kinokomēdijās. Nākošajā minūtē viņš tika gala ar abiem parejiem. «Nu gan esmu iekūlies ķezā ar šiem zaļu rijējiem!» nodomāja Onodera, bet viņa rokas darbojas nežēlīgi, viņš atgrūda pie sienas pal meitenes, kas spiedzot ar zobiem koda viņam.
— Ja jau ielīdāt svešā dzīvoklī, tad varējāt vismaz uzvesties mazliet pieklājīgāki… — Onodera rūca uz puišiem, kas valstījās pa grīdu un smagi elsa. — Nu, žigli pie tīrīšanas darbiem! Kaut gan no tādiem apdullušiem tikpat nekādas jēgas nebūs. Bet vēmekļus gan es jums likšu pašiem novākt!
Onodera sagrāba vienu puisi aiz apkakles un iebāza tā seju vispirms konservos uz gultas un tad vēmekļos uz grīdas. To pašu atkārtoja ar abiem pārējiem. Arī meitenes, kas aiz nobīļa bija kļuvušas bāli zaļas, viņš sagrāba aiz matiem un ar deguniem iegrūda netīrumos.
— Rijiet! — viņš kliedza. — Laiziet! Jūsējie taču bieži piedaloties šādās ceremonijās!
Viņš cieši turēja meitenes pat tad, kad tās jau sāka skaļi raudāt. Pēkšņi pašam kļuva pretīga šāda cietsirdība, kuras esamību sevī viņš nemaz nebija nojautis. Ļoti sen, zēnībā, viņš gan bieži piedalījās kautiņos. Bet kas gan pusaudža gados nav pieļāvis kādu rupjāku izlēcienu…
— Policijai es jūs nenodošu, — Onodera teica, kā vecas lupatas sviežot viņus ārā gaitenī. — Vācieties prom, cik kājas nes. Rijiet savas zāles, kļūstiet vēl dul- lāki un sprāgstiet nost, ja vēlaties!
Neraugoties uz lielo troksni, kaimiņu dzīvokļu durvis pat nepavērās. Daudzdzīvokļu mājās tāda auksta vienaldzība raksturīga.
Aizcirtis durvis un smagi nopūties, Onodera aplūkoja istabu. Tad uzrakstīja lūgumu apkopējai savest visu kārtībā un sāka likt koferī vajadzīgās mantas. Bija pienācis daudz vēstuļu. Nevajadzīgās viņš tūdaļ izmeta. Starp izsaukumiem no firmas bija arī Jūki zīmītes un vēstules. Acīmredzot viņš nācis šurp vairākkārt. Ar smagu sirdi Onodera saplēsa tās un iesvieda atkritumu vadā.
Magnetofona lente telefona sarunu ierakstam abonenta prombūtnes laikā bija pilna. Pārtinis to, viņš noklausījās ierakstus. Gandrīz visi bija zvani no firmas. Beigās atskanēja sievietes balss. Runāja Reiko:
«Atbraucu uz Tokiju, tādēļ piezvanīju… Paldies, ka toreiz… Drīz pēc tās zemestrīces nomira mans tēvs. Tiklīdz nokārtošu visu, kas saistīts ar bērēm, došos uz Eiropu. Domāju, ka jau septembra otrajā pusē. Ja pagūstiet, piezvaniet man uz Hajainu… Lai gan nekādu nopietnu darīšanu nav…»
Balss aprāvās, iestājās klusums. Onodera jau gribēja pārtīt lenti, kad balss atkal atskanēja, šoreiz pavisam skumji: «Gribu… ar jums… vēlreiz., gulēt… Uz redzēšanos!»
Viņš apstādināja lenti, pārtina, mazliet padomāja, tad izdzēsa ierakstu. Viņam likās, ka atveras durvis. Onodera atskatījās. Tā pati meitene vienā kombinē blenza viņā izbiedētām acīm. Uz vaigiem un zoda vēl arvien atradās netīrumi.
— Ko vajag? — Onodera jautāja.
— Kurpes aizmirsu… — meitene nočukstēja.
Viņas pelēki bālā sastingusi sejiņa izskatījās pavisam bērnišķīga un nožēlojama. Narkotiskās vielas iedarbība laikam bija beigusies. Un, lūk, tādu meiteni, gandrīz bērnu, viņš dusmās bija tik bargi pārmācījis! Kļuva neērti. Izvilcis no gultas apakšas kurpes ar nomītiem papēžiem, viņš pasniedza tās meitenei.
— Paldies …
— Pagaidi… — Onodera apturēja viņu. Meitene bailīgi atskatījās. — Nomazgājies. Tad varēsi iet.
Viņa mīņājās pie durvīm. Onodera paņēma meiteni aiz rokas, aizveda uz tualetes istabu un atgrieza ūdens- krānu. Nelūgtā viešņa paklausīgi sāka mazgāt seju, tad pēkšņi viņas pleci nodrebēja elsās. Pleciņi šauri, trausli kā mazam bērnam… Viņš iedeva viņai dvieli, un, samērcējis otru, noslaucīja viņas nosmērētos, retos un sarkani krāsotos matus.
Kad meitene šņukstēdama bija aizgājusi līdz izejas durvīm, viņš uzlika roku viņai uz pleca.
— Nu ko, labi apdullāt? — Onodera jautāja un, negaidot atbildi, izvilka no kabatas visu naudu un iespieda meitenei saujā. — Varat baudīt priekus tālāk. Cik tik lien iekšā. Bet netraucējiet dzīvot citiem.
Meitene apstulbusi turēja naudu abās rokās. It kā dodot zīmi «ej», viņš atvēra durvis. «Pašam šonakt būs jāpārguļ kur citur. Vajadzēs samaksāt nama pārvaldniekam, lai sarunā apkopēju,» viņš nodomāja.
Kad Onodera ar koferi rokā izgāja gaitenī, meitene bija jau pazudusi. Viņš paraudzījas loga. l eja tumšos krūmos iebrauktā automašīna apskāvas kaus pārītis. Nopūties viņš novērsās no loga. Saja brīdī atkal nodunēja zeme, salīgojās māja. Reizē nodzisa visas spuldzes, atskanēja plīstošu stiklu šķindoņa. Kāds iekliedzās tumsas dziļumā. Onodera ieķērās loga rāmī. Nezin kuro reizi viņš pārdzīvoja šādu rūkoņu un trīcēšanu. «Spēcīga…» viņš nodomāja. Grūdieni cits pēc cita sa- šūpoja tumsu. Aiz loga, no kura bija izbirušas visas rūtis, pazibēja zila, elektriskai izlādei līdzīga liesma. Bet zeme trīcēja un drebēja, it kā gribēdama apgāzt visu pasauli…
5.
Konvojkuģis «Takacuki» …
Koptilpums trīstūkstoš piecdesmit tonnas, apbruņots ar pretzemūdens raķetēm. Otrās pārbruņošanās gados stājies ierindā kā labākais savā klasē, bet vēlāk ieskaitīts rezervē un tikai pirms gada atgriezies aktīvajā dienestā jau kā speciāla uzdevuma kuģis. Visas raķešu palaišanas iekārtas bija demontētas, bet kuģa pakaļgalā uz torpēdu sliedēm novietoti ratiņi batiskafam «Kermadec». Protams, tā bija Kataokas ideja. Viņam kā speciālistam elektronikas jautājumos bija gadījies piedalīties karakuģu projektēšanā un būvēšanā, tādēļ «Takacuki» steidzīgā pārveidošana nesagādāja grūtības.
Kuģim bija divskrūvju turbīna, dzinējs ar sešdesmit' tūkstoš zirgspēku jaudu, un pašreiz tas vagoja okeānu no Japānas salām uz austrumiem. Pēc profesora norādījumiem divu nedēļu laikā «Kermadec» vairāk nekā divdesmit reižu nolaidās jūras dzelmē rajonā starp austrumu garuma 142° un 145° un ziemeļu platuma 34° un 45°. Darbu grafiks bija ļoti saspringts. Sanriku selgā, kur jau kļuva jaušama uz dienvidiem plūstošā aukstā Kuriļu straume, batiskafam neklājās viegli. Allaž augstos viļņus bieži jo bieži sedza bieza baltas miglas kārta. «Kermadec» kā vieglu čaumalu svaidīja zemūdens paisuma straumes. Vairākas reizes sacēlās spēcīga vētra, redzamība pat lielā dziļumā kritās līrlz nullei, tādēļ iegremdēšanu daudzkārt nācās atlikt līdz labākiem laika apstākļiem. Bija arī tādas dienas, kad ap «Kermadec» riņķoja ārzemju izlūkkuģi. No nepārtrauktās iegremdēšanās Onoderam āda kļuva pelēka, vaigi iekrita, acis sasarka. Reizēm viņš nepaguva pat no- skūties. Mocīja sāpes locītavās un bezmiegs. Zināma negatīva ietekme bija arī tam, ka «Kermadec» nedaudz atšķīrās no pierastā «Vadacumi». Taču visvairāk nogurdināja vienmuļība. Katru dienu batiskafs — niecīgs kā boja bangojošā jūrā — nolaidās septiņi astoņi tūkstoši metru dziļumā. Pēc profesora Tadokoro pavēlēm Onodera manevrēja, ieslēdza prožektorus, palaida zemūdens apgaismes raķetes, fotografēja, pārtina videolentes, nolaida jūras dibenā mērinstrumentus. Lielā dziļumā temperatūra kritās līdz diviem trim grādiem pēc Celsija, no mērinstrumentiem dvesa ledains aukstums, pēc katras iegremdēšanās vajadzēja mainīt su- sinātājus — pretējā gadījumā gondolas iekšpusē viss kļuva mitrs. Pie tam šajā steigā pārbūvētajā gondolā, kas bija bāztin piebāzta ar dažādiem aparātiem un instrumentiem, nevarēja pat apgriezties, bet katra iegremdēšanās ilga vairākas stundas. Tādēļ nebija nekāds brīnums, ka Onodera galīgi pagura kā fiziski, tā garīgi.