— Esi uzmanīgs un sargā sevi, — Jukinaga teica norūpējies, — mēs visi varam aizvietot cits citu, bet tu pašreiz esi neaizvietojams.
Jukinaga izsauca no Jokosukas kuģa ārstu. Tas novērsa sāpes locītavās, bet ar bezmiegu tā arī netika galā.
«Takacuki» sakumā brauca virs Japānas dziļvagas no dienvidiem uz ziemeļiem, tad griezās atpakaļ — turp un atpakaļ vairāk nekā divi tūkstoši kilometru. Gandrīz ik dienu «Kermadec» nolaidās jūras dibenā. Dienās «Takacuki» stāvēja uz vietas, bet naktīs ar maksimālu ātrumu pārvietojās uz nākošo paredzēto punktu. Tādējādi Japānas arhipelāgs no šīs malas pamazām tika pamatīgi izzondēts. Diemžēl no visas divi tūkstoši kilometru garās salu grēdas «Kermadec» varēja aptaustīt tikai niecīgu daļiņu.
«Kas tas par darbu?» reizēm Jukinaga, kuru nomāca veicamā uzdevuma bezgalība, pats sevi pieķēra pie domas. «Blusas ložņāšana pa milža vēderu…»
Čjosi selgā dziļvagas dibenā viņi vairākas reizes nokļuva seklfokusa zemestrīces iedarbības zonā. Kad ūdens spiediens bija tonna uz vienu kvadrātcentimetru, batiskafs pēkšņi saņēma spēcīgu triecienu un, gondolai skaļi čīkstot, saka griezties uz vietas ka vilciņš. Kļuva baismi, lai gan visi labi zināja, ka batiskafs nodrošināts ar desmitkārtīgu izturību. Taču pētījumi turpinājās arī šādos apstākļos. Par laimi, laiks visumā pieturējās labs, un darbi tikai nedaudz atpalika no grafika. Profesora Tadokoro seja kļuva arvien bālāka, vaigi apauga bieziem sariem, bet acīs zaigoja savāds, drudžains mirdzums.
Forsētā «Kermadec» izmantošana neizpalika bez sekām — darba septiņpadsmitajā dienā dzinējs sabojājās un vajadzēja atlikt iegremdēšanos. Profesors Tadokoro ar milzīgu materiālu kaudzi ieslēdzās virsnieku salona, bet Onodera, cīnoties ar vispārēju pagurumu, kopā ar «Takacuki» mehāniķiem, drūmi klusēdams, remontēja «Kermadec».
Deviņpadsmitajā dienā ar nelielu nokavēšanos iera- dās speciālo darbu kuģis «Josino». Kad pie apvāršņa paradījās trīs radara masti un milzīgā kosmisko sakaru paraboliskā antena, uz «Takacuki» atskanēja skaļas gaviles. «Josino» zemajā pakaļgalā, abās pusēs angāram, kurā parasti atradās hidroplāni, uz sliedēm bija novietoti lieli celtņi, bet pāri bortiem gaisā slējās manipulatoru «rokas». Sapārotie celtņi spēja viegli izcelt uz klāja ar trosi apjozto «Kermadec» un bez kādas piepūles nolaist to ūdenī. Tādēļ varēja cerēt, ka darbi turpmāk ritēs daudz raitāk un tīkamāk.
Ar «Josino» atbrauca Kataoka — neliela auguma jauns cilvēks ar puicisku kastaņkrāsas seju un dzirkstošām acīm.
— Iznāca negaidīta aizkavēšanās, piedodiet! — ar starojošu smaidu Kataoka teica skaļrunī no komandtiltiņa. — Tūdaļ sāksim pārkraušanu. Nakada-san un Kuņieda-san arī atbraukuši. Drīz ar sakaru lidmašīnu ieradīsies Jamadzaki-san. Te taču notiks apspriede, vai ne?
Kad motorlaivā sasēdās tie, kam vajadzēja pārvietoties uz «Josino», viņus pavadīt iznāca «Takacuki» kapteinis. Tieši tajā brīdī viņam pasniedza radio- graīnmu. Pārskrējis pār to ar acīm, kapteinis atdeva papīra lapu profesoram Tadokoro.
— Hakonē parādījušās izvirduma pazīmes, — kapteinis sadrūmis teica. — Arī Mijakes salā sākusies apakšzemes dunoņa. Esam visu nokārtojuši tieši laikā. Mūs_u kuģim ar steigu jādodas uz Mijakes salu.
Ūdenī nolaistais dzeltenais «Kermadec», līgodamies viļņos, paiēnām pievirzījās «Josino» pakaļgalam. Tiklīdz pārkraušana bija pabeigta, «Takacuki», ar priekšgalu šķeldams baltus viļņus, ātri devās prom. Onodera un Jukinaga nopakaļ pamāja tam ar roku.
— Būs jāiztiek bez apsveikuma vakariņām! — Nakada ieminējās. — Ko darīsim? Vai tūdaļ sāksim apspriedi?
— Protams! — profesors Tadokoro piekrita. — Iepazīsimies ar kapteini un nekavējoties ķersimies pie darba. Kādā telpā?
— Vispirms gan palūgšu iekārtoties savās kajītēs, — Kuņieda ierosināja. — Tad es aizvedīšu jūs uz plāna D štāba kajīti. Tur arī apspriedīsimies.
Pēc divdesmit minūtēm visi sapulcējās norādītajā telpā, kas atradās augšējā klāja priekšgalā. Pie vienas sienas mirgoja skaitļotāja lampiņas, griezās atmiņas iekārtas lentes un spoles, bet otru sienu aizņēma elektroniska luminiscējoša plāksne ar darbu norises grafiku un visiem jau labi pazīstamā Japānas salu karte no profesora Tadokoro laboratorijas. Kajītes vidū bija novietota milzīga caurspīdīga plastmasas kaste. Sākumā likās, ka tā ir tukša, bet Kataoka piespieda kādu pogu, un tajā parādījās krāsains Japānas salu stereoattēls. Klātesošie neviļus noelsās aiz pārsteiguma.
— Vai nav skaisti? — Kataoka jautāja, smaidā atsedzot balti mirdzošus zobus. — Tas ir hologrāfisko uzņēmumu projicēšanas ekrāns, ko izprojektējis Aizsardzības pārvaldes zinātniskās pētniecības institūts. Esmu pārliecināts, ka tas ir pasaulē pirmais nevis fiktīvo, bet reālo attēlu ekrāna bloks. Izskatās caurspīdīgs, bet īstenībā šajā plastmasas blokā atrodas īpatnējas metāliskas korpuskulas.
— Tātad uzņēmumi, kas tiek izdarīti gaisā, tūdaļ kļūst hologrāfiski? — Jukinaga painteresējās.
— Nē, to gan nevar teikt. Liekot pamatā infrasarkano stereouzņēmumu, kas izdarīts no liela augstuma, un izmantojot paralaksi, izgatavo krāsainu stereoma- ketu. Tālāk to apstaro ar lāzera staru un tādējādi iegūst negatīvu. To dara tādēļ, ka hologrammas diapozitīvs izveidojams, izmantojot no telpiskā veidola atspīdošu lāzera staru interferenci. Luk, ie ir negatīvs.
Izvilcis no kastes apakšas parastās vizītkartes lieluma fotoplati, Kataoka parādīja to visiem klātesošajiem. Uz tās varēja saskatīt tikai kaut kādus vienkrāsainus virpuļojošus mākonīšus un daudzslāņainus gredzenus — interferences zīmējumu.
— Cik dīvaini… — Onodera nomurmināja. — Tātad vajag tikai to apgaismot ar lāzera staru, un tūdaļ varēs redzēt krāsainu stereoattēlu?
— Tieši tā. Pēdējā laikā ļoti viegli izgatavot krāsainus telpiskus maketus no stereoskopiskiem attēliem. Vajag tikai izvērst paralakses uzņēmumus, tos izanalizēt un atrast kontrolskaitļu vērtības izteiksmi. Tagad pat vairs nefotografē. Divas lidmašīnas lido noteiktā attālumā viena no otras un, uztverot Zemes reljefu ar telekameru, ieraksta primāro informāciju… Hologrammas gan ir ērtākas, lai saglabātu lielā daudzumā stereoattēlus.
Reizē ar katru slēdža klikšķi plastmasas blokā parādījās jauns telpisks attēls, dažos bija redzams arī jūras dibena reljefs.
Kataoka turpināja darboties ar slēdžiem, un uz telpiskā attēla parādījās visdažādākās zīmes, spīdīgi punkti, bultas, līnijas. Uz šī attēla varēja projicēt datus par ģeotermiskajām plūsmām, gravitācijas anomālijām, ģeomagnētiskā lauka izvietojumu, Zemes garozas pacelšanos un nosēšanos, vulkānu aktivitāti un vēl daudz citas informācijas.
— Pieslēdzot iekārtu pie elektroniskā skaitļotāja, iespējams tūdaļ projicēt visus ienākušos datus; šī ierīce, kurā mikrĢfilmu veidā glabājās vairāki tūkstoši karšu un shēmu, bija Nakadas lepnums.
— Eksperimentāls eksemplārs, kas izveidots Pašaizsardzības spēku apvienotā štāba vajadzībām, bet nonācis mūsu rokās, — Kataoka smīnēdams demonstratīvi spieda pogu pēc pogas. — Institūta direktors droši vien saņēma par to krietnu brāzienu.
— Nu tad, skolotāj, — ierosināja Kuņieda. — Varbūt sāksim apspriedi?
Profesors Tadokoro sēdēja, pavērsies pret sienu, un, iekļāvis galvu rokās, kaut ko saspringti domāja. Jukinaga no malas vēroja zinātnieka seju. Apaugusi ar biezu saru kārtu, svina pelēkumā, pārklāta sīkām sviedru lāsēm, tā pauda tik dziļas skumjas, kas līdzinājās izmisumam.