— Tadokoro-sensei[21], — pie viņa griezās Nakada.
— Visi plāna Dl dalībnieki, izņemot Jamadzaki, ir sapulcējušies. Mc\s būsim ļoti pateicīgi, ja jūs vispārējos vilcienos iepazīstināsit mūs ar šī plāna mērķiem un pastāstīsit, kas līdz šim brīdim ir izdarīts un noskaidrots…
— Skolotāj… — Jukinaga piegāja pie profesora un uzlika tam roku uz pleca. — Jūs nejūtaties labi?
Pieskāriens plecam iedarbojās kā strāvas trieciens. Profesors satrūkās un pielēca kājās.
— Jā-ā … — viņš dziļi ievilka gaisu, tad ar smagu nopūtu izelpoja. — Nu ja …
Tadokoro nostājās blakus galdam, aiz kura nosēdās apspriedes dalībnieki. Aplūkoja skaitļotāju, projicēšanas ekrānu, operāciju pulti. Tad viņa taujājošais skatiens pievērsās caurspīdīgās plastmasas kastē ietvertajam Japānas salu trīsizmēru maketam. Un, jo ilgāk viņš to vēroja, jo dzīvāk iemirdzējās acis.
— Interesanta ierīce… — Tadokoro nomurmināja.
— Bet vai ir iespējams projicēt lielākus reģionus?
Piemēram, visu Dienvidaustrumāziju, sākot no Klusā okeāna rietumdaļas?
>— Pašreiz mūsu iespējas vēl ierobežotas, — Kataoka paskaidroja un nodemonstrēja diapozitīvus. Ekrānā uzpeldēja Ogasavaras salu, Okinavas, Taivanas, Filipīnu, Korejas pussalas un Piejūras novada krasta rajonu maketi.
— Labi, lai tas paliek, — profesors piegāja pie Japānas salu kartes.
— Lūdzu, kungi, sēdieties, — viņš teica zemā, gārdzošā balsī. — Tūdaļ mēģināšu jums paskaidrot.
Visi izvietojās kartes tuvumā. Profesors, acis nodūris, kaut ko saspringti domāja. Jukinagam, lūkojoties zinātniekā, sažņaudzās sirds: kas noticis ar šo cilvēku divu triju mēnešu laikā, kā viņš ir novecojis! It kā būtu aizritējuši veseli desmit gadi! Nosirmojis, seja bez dzīvības, dziļu grumbu izvagota, acis iekaisušas, plakstiņi pietūkuši un bezgalīgs nogurums visa slava…
— Plāna D… — profesors iesaka bez jebkādas izteiksmes balsī, — mērķis ir izpētīt, vai iespējamas liela mēroga izmaiņas Japānas salu grēdas ģeoloģiskajā struktūrā… Analizējot šajā jautājumā savāktos materiālus, man radās ne visai skaidra hipotēze par šādu izmaiņu iespējamību. — Profesors apklusa un smagi nopūtās. — Kas tad īsti iespējams? Pārmaiņas var būt tāda apjoma, ka jaudātu dot triecienu visai Japānai, iespējama pat kataklizma, kuras rezultātā var aiziet bojā viss Japānas arhipelāgs, tJ,
Visiem likās, ka telpā ieplūdusi baismīgi auksta vēja šalts. Paņēmis lodīšu pildspalvu, profesors uzsita ar to pa karti.
— Pašreiz plāns D sadalīts divās daļās: Dl un D2. Situācijai attīstoties, iespējami arī citādāki varianti. Saskaņā ar D2 tiks pētīti pasākumi, kurus vajadzēs veikt, lai glābtu japāņu tautu un tās īpašumus visļaunākajā gadījumā. Dl ir tas, ar ko mēs nodarbojamies patlaban.
Profesprs, piespiedis roku pierei, kādu brīdi apdomājās, tad turpināja:
— Pastāstīšu visu pēc kārtas. Esmu pētījis zemūdens vulkānus, it sevišķi Klusā okeāna dibenā. Tiem veltīju veselus desmit gadus. Pamazām manu interešu loks kļuva plašāks — no zemūdens vulkāniem pārslēdzos uz kalnu grēdām jūras dibenā un to ģeoloģiju, un beidzot sāku nodarboties ar paša jūras dibena ģeoloģisko struktūru, kā ari ar dziļumslāņu struktūru zem okeāna dibena… — Profesors ar abām rokām atspiedās pret projicēšanas bloku. — Sākumā man likās dīvaini, ka gravitācijas anomāliju joslas izvietojums jūrās ap Japānu stipri izmainījies, salīdzinot ar to, kāds bija vēl pirms desmit gadiem. Tik lielām pār- grozībām tas ir pārāk niecīgs laika sprīdis. Svārstības notikušas diapazonā no dažiem desmitiem līdz simt miligaliem, bet ģeogrāfiski anomāliju josla pārvietojusies vairākus simtus kilometru uz austrumiem. Līdz ar to neparastas kļuvušas arī ģeolermiskās plūsmas un ģeoinagnētisma raksturīgākās īpašības. Sevišķi jāatzīmē ģeotermiskā plūsma. Zem Japānas jūras dibena tā allaž bijusi ievērojami liela, bet tagad kļuvusi īpaši spēcīga. Nupat uz ziemeļiem no Ogasavaras salām pazuda maza saliņa. Vienas nakts laikā jūras dzelmē nogrima zemes pleķītis, kas pacēlās vairākus desmitus metru virs jūras līmeņa. Ārkārtīgi noslēpumaina parādība.
Profesors Tadokoro cieši ielūkojās Onoderam sejā. Tas krampjaini norija siekalas.
— Veicot šos pētījumus, pievērsu uzmanību kādai īpatnai parādībai, kas lika domāt, ka… Vārdu sakot, sāku pārbaudīt savu hipotēzi. Tagad mēs nodarbojamies ar to pašu. Hipotēze īsumā šāda: pašlaik notiek nepieredzēti straujas pārmaiņas apakšzemes mantijas konvekcijas straumē zem Japānas dziļvagas.
— Bet kas ir tā konvekcijas straume mantijā? — Kuņieda jautāja. — Lūdzu, paskaidrojiet.
— Hm… — profesora svinpelēkā seja mazliet atdzīvojās. — Labi, to var izdarīt. Starp jums ir tādi speciālisti, kas pilnīgi izprot lietas būtību, bet ir arī tādi, kas nojauš to tikai daļēji. Runāsim īsi par pašiem pamatiem.
Profesors nospieda pogu. No griestiem nolaidās tāfele. Jukinaga atcerējās profesora lekcijas, kas deva milzīgu baudījumu ar saviem daudzajiem interesantajiem papildinājumiem. Tadokoro ļoti precīzi, kā ar cirkuli uzvilka uz tāfeles lielu krita apli un tajā vēl vienu — mazāku.
— Zemeslodes centrā līdzīgi olas dzeltenumam atrodas kodols, kas ietverts mantijā, kuras ārējo plāno kārtu mēdzam saukt par Zemes garozu… To jūs esat mācījušies vidusskolas gados! — profesors piesita ar krītu apļa centrā. — Runājot precīzāk, kodols dalās divās daļās — iekšējā un ārējā kodolā, mantija — apakšējā un augšējā slānī, bet Zemes garoza sastāv no diviem slāņiem — sialas un simas. Starp Zemes garozu un mantiju atrodas krasi izteikta robeža — Mohorovičiča pārtraukumainais slānis. Bet tik sīkas detaļas pašreiz neaplūkosim. Uzskata, ka mantija sastāv no cietas vielas, ārējais kodols no šķidras, bet iekšējais — atkal no cietas. Sāda hipotēze radusies, novērojot raksturīgākās īpašības seismisko viļņu izplatīšanās laikā zemeslodes iekšējā daļā. Protams, ka kodolā koncentrējas smagākās vielas, mantijā — vieglākās, bet Zemes garoza izveidota no visvieglākajām vielām. Zemeslodes centrālajā daļā spiediens hipotētiski līdzinās trim miljoniem atmosfēru, temperatūra seši tūksļoši grādu pēc Celsija, tuvāk mantijas robežai — aj četri tūkstoši divsimt grādu, bet tajā joslā, kur mantija robežojas ar Zemes garozu, — sešsimt līdz astoņsimt grādiem zem kontinentu masīviem un maksimums divsimt grādu zem jūras dibena. Starp citu, mantijas biezums sasniedz gandrīz zemeslodes pusrādiusa garumu, tas ir, apmēram divtūkstoš deviņsimt kilometru. Turpretī Zemes garoza ir ļoti plāna — sauszemes daļā tās biezums nepārsniedz trīsdesmit kilometrus, bet okeānu un jūras dibenā — tikai pieci kilometri. Kontinentu masīvi paceļas virs mantijas kā leduskalni, kas izvietoti uz simas kārtas. Tas nozīmē, ka vietās, kur ir Andiem un Himalajiem līdzīgi augsti kalni, kontinenta masa dziļi spiežas Zemes garozā. Tā saucamā izosta- tika …
Klausoties profesora, Onodera jutas neomulīgi. Viņam likās, ka grīda zem kājām kuru katru brīdi izkusīs un aiztecēs. Ir zināms izteiciens: «Nesatricināms kā zeme», bet izrādās, ka cilvēks staigā pa šīs planētas, kuras diametrs ir divpadsmittūkstoš septiņsimt kilometru, plāno ādiņu. Gan civilizācija, gan tās vēsture, gan pati dzīve — viss radies uz šīs plānās kārtiņas… Bet okeāna dibenā tikai pieci kilometri… Biezums, kas nedaudz pārsniedz zemeslodes rādiusa tūkstoš divsimt piecdesmito daļu… Gaisa baloniņš — diametrs piecdesmit centimetru, plēvīte — milimetra divas desmitdaļas!