— Var domāt, ka mantijas sastāvviela ir olivīns. Spriežot pēc seismisko viļņu izplatīšanās, tas ir ciet- ķermenis. Bet mantijā ir arī straumes, kas novērotas ilgstošu ģeoloģisku periodu ritumā. Tādēļ pieļaujama varbūtība, ka tā ir šķidra. Šādu hipotēzi pirmo reizi izvirzīja Edinburgas universitātes profesors Holmss 1929. gadā, kad plaši pazīstama kļuva Vegenera kontinentu pārvietošanās teorija. Holmss uzskatīja, ka galvenais enerģijas avots kontinentu kustībai ir kon-
vekcijas plūsmas mantijā. Bet drīz vien šī hipotēze tika aizmirsta kopā ar Ve- genera teoriju. Taču pēdējos gados, okeāna dibena pētījumiem attīstoties, daudzas parādības nav izskaidrojamas bez šīs hipotēzes. Pie tam neatkarīgi no slēdzieniem, pie kuriem piecdesmitajos gados bija nonākuši angļu zinātnieki Lankorns un Blakets, pētot ģeomagnētisma problēmas. Viņi pierādīja, ka kontinentu pārvietošanās tiešām notikusi. Toronto universitātē Vilsons atkal saistīja kontinentu pārvietošanos ar mantijas vielas konvekcijas straumju enerģiju. Vispār mantijas dziļumslāņi tek ar vienu divu centimetru ātrumu gadā, bet tuvāk virsmai šis ātrums irž divi līdz seši centi-f metri, kas izraisa' ievērojamu Zemes garozas pārvietošanos, it sevišķi okeānu un jūru dibenā, un acīmredzot ir iemesls tam, ka kontinentu malās izveidojušās
lokveidīgas kalnu grēdas., Kataoka-kun, lūdzu pasaules ģeoloģisko karti…
Kataoka pagrozīja kaut kādus slēdžus, un uz projicēšanas ekrāna parādījās daudzkrāsaina pasaules karte.
— Varbūt pārnest uz caurspīdīgo ekrānu? — Kataoka ierosināja. — Būs vieglāk skatīties.
Stāvot pie kartes caurspīdīgā ekrāna, kas, tāpat kā tāfele, bija nolaidies no griestiem, profesors Tadokoro turpināja:
— Visā pasaulē okeāna dibenu sāka plaši pētīt tikai piecdesmito gadu sākumā… — profesors ar lodīšu pildspalvu norādīja uz Atlantijas okeānu. — Kad bija pierādīts, ka ģeotermisko straumju plūdums jūras dibenā neko daudz neatšķiras no līdzīga plūduma kontinentu masīvos, kas atspēkoja līdz tam pastāvošos pieņēmumus, tad atkal uzpeldēja hipotēze par konvekcijas plūsmām mantijas slānī. Gandrīz visas ģeotermiskās kustības kontinentu masīvos izraisa siltums, ko izstaro radioaktīvie elementi kontinentu granīta veidojumos. Bet izrādījās, ka ari okeāna dibenā, kas ir ba- zalta veidojums, siltums uzkrāts tikpat lielā daudzumā kā kontinentos. Neatlika nekas cits, kā pieļaut varbūtību — okeāna dibenā siltums nokļūst no zemeslodes dziļumslāņiem. Uzskata, ka mantija gandrīz nemaz nesatur radioaktīvos elementus. Ja arī pieļautu, ka tādi tur ir, tad siltums, kas radies, zemeslodei izveidojoties — tas ir, pirms četrarpus miljardiem gadu —, no dažu simtu kilometru dziļuma būtu varējis sasniegt Zemes garozu tikai mūsu dienās, jo mantijas siltumvadītspēja ir ļoti zema. Neviļus rodas slēdziens, ka tieši konvekcijas plūsmas mantijā ir tās, kas pārnes ģeotermisko enerģiju no zemeslodes dziļumslāņiem uz okeāna dibenu …
Profesors pārvilka ar pildspalvu pa Atlantijas okeāna centrālo daļu,
Starp Amerikas un Āfrikas kontinentiem Atlantijas okeāns izveido burtam «S» līdzīgu figūru. Tāda pati konfigurācija ir Vidusatlantijas kalnu grēdai, kas sākas aiz Ziemeļu polārā loka pie Islandes krastiem un stiepjas līdz Dienvidu polārajam lokam. Sīs grēdas platums ir tūkstoš kilometru.
Lūk, ja mēs salīdzināsim Eiropas un Āfrikas rietumkrasta līniju ar Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas austrumkrasta līniju, tad redzēsim, ka tās sakrīt. Tieši šī īpatnība deva Vegeneram stimulu izveidot savu teoriju par kontinentu pārvietošanos, saskaņā ar kuru Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas kontinenti pēc krīta perioda atdalījušies no Eiropas un Āfrikas un sākuši pārvietoties uz rietumiem.
Milzīgā Vidusatlantijas kalnu grēda, kas izstiepusies no Ziemeļu polārā loka pāri visam Atlantijas okeānam līdz Dienvidu polārajam lokam, pievērš sev uzmanību ar savām neparastajām īpatnībām. Šīs grēdas vidējā daļā, kuras augstums, kā jau teicu, sasniedz trīstūkstoš metru, atrodas dziļa plaisa. Tās centrālajā sektorā vērojama ļoti augsta siltumplūsmu vērtība, bet gandrīz visu Atlantijas okeāna baseina zemūdens zemestrīču epicentri ir koncentrēti šīs grēdas virsotņu daļā… Ir vēl arī citas interesantas parādības… Pamatojoties uz šiem faktiem, Vilsons secināja, ka tieši šeit, tas ir, kalnu grēdas virsotņu daļā, atrodas mantijas konvekcijas plūsmu augšējā līnija, un izvirzīja hipotēzi, saskaņā ar kuru mantijas vielas straume, pacēlusies šajā rajonā no zemes dzīlēm un sadalījusies divos atzarojumos, izveidoja milzīgu plaisu seno laiku Pangejas kontinentā, ko bieži piemin Vegeners. Tā kļuva par pamatavotu enerģijai, kas atvirzīja Ziemeļameriku un Dienvidameriku uz rietumiem. Problēmas tālākā izpēte pierādīja šīs hipotēzes pareizību. Kā vēlāk noskaidrots, okeāniskās kalnu grēdas, kas atbilst Zemes garozas lūzumiem, tas ir, mantijas vielas konvekcijas straumju augšējā līnija, stiepjas pa visu Pasaules okeāna dibenu… — Profesors Tadokoro uz brīdi apklusa, tad, mazliet pazeminājis balsi, runāja tālāk. — Taču patlaban sakarību starp konvekcijas plūsmām un zemūdens kalnu grēdām apliecina tikai netieši pierādījumi. Un, lai gan mantijas konvekcijas straumju esamība kļūst arvien skaidrāka, tomēr tai vēl arvien nav tieša apliecinājuma… Esmu izstrādājis jaunu metodi, kas vēl nav publicēta… Pamatojoties uz šo metodi, man izdevās sastādīt diezgan precīzu mantijas konvekcijas plūsmu karti un atklāt daudzas līdz šim nepazīstamas parādības. Tādēļ tagad varu izdarīt plašus vispārinājumus, kas ļauj man prognozēt dažu pilnīgi jaunu parādību izcelšanos…
Jukinaga juta, cik strauji pukst viņa sirds. Kas notiktu, ja publicētu profesora Tadokoro teoriju un atklājumus? Tā būtu vesela sensācija visas pasaules zinātnieku aprindās. Bet tieši tagad to nedrīkst darīt. Profesora hipotēze varētu likties pilnīgi aplama, pārāk fantastiska. Ir taču skarta tāda parādība, kas nav vēl ne reizi novērota īsajā laika sprīdī, kurā cilvēce pēta Savu planētu. Vai tāda parādība patiešām iespējama? Jukinaga vēl tagad nespēja tai īsti ticēt.
<—< Tātad,. — profesors Tadokoro pagrieza slēdzi, un kartes centrā izgaismojās Klusais okeāns. — Kas notiek šajā rajonā?
Onodera saliecās uz priekšu.
Klusais okeāns!
Cik tas milzīgs un varens! Apsedz gandrīz visu puslodi… Pusi no visas zemeslodes apskalo šī okeāna ūdeņi,
Bet virs ūdens izkaisītas salu virknes,. Neviena kontinenta. Tikai malās kontinentu krastu līnijas — to formas dīvainas kā liānu zari. Austrumos — Klinšu kalnu un Andu milzu fleksūras. Ziemeļos — Aleutu salu treses, Kuriļu — Kamčatkas un Japānas salu loki. Rietumu pusi izdaiļo Rjūkjū salu izliekums. No Japānas Salu grēdas vidējās daļas uz dienvidiem stiepjas Ogasavaras — Mariānu loks, un no Taivanas aizvijas Filipīnu loks, bet starp šiem diviem lokiem plešas varenā Filipīnu jūra. Dienvidu puslodē pie Jaungvinejas sākas Zālamana salu, Jaunhebridu un Jaunkaledonijas salu loki. Vēl tālāk uz dienvidiem līdz Jaunzēlandei stiepjas Samoa, Fidži, Tonga un Kerinadeka. Okeāna rietumdaļā gar salu lokiem jūras dibenā iegrauzušās milzīgas dziļvagas…
— Satriecoši, >— nespēdams savaldīt savas jūtas, izdvesa Kataoka, lūkodamies spilgti izgreznotajā jūras dibena kartē. — Pat prātā nenāca, ka jūras dibens izvagots ar tik daudzām un dziļām grumbām!
Onodera strauji pavērsās uz Kataokas pusi: