Sī jūras dibena fleksūru sistēma tālāk sniedzas no Tongas — Kermadekas salām dienvidu puslodē līdz Jaunzēlandei. Jāpiezīmē, ka šīs zemūdens kalnu grēdas rietumu un austrumu pusē jūras dibena struktūras ir atšķirīgas.
Savādi ir tas, ka gar šo salu loku ārējo malu, kas vērsta uz Klusā okeāna pusi, nepārtrauktā virknē stiepjas viskraujākās jūras dziļvagas: Kuriļu — Kamčatkas, Japānas, Idzu — Ogasavaras, Mariānu, Japas, Tongas— Kermadekas. Tuvāk sauszemei Rjūkjū dziļvaga, bet pie Filipīnām — Filipīnu dziļvaga. Un šajās savādajās zemūdens kalnu grēdās ir vēl kaut kas — Klusā okeāna zemestrīču josla, ko mēdz dēvēt par «Klusa okeāna uguns gredzenu», un tas reizēm kopā ar taifūnu sasniedz arī Japānas krastus.
— Neticami, — Onodera neviļus iesaucās, lūkodamies tumšajā ūdenī, kas palika aiz kuģa pakaļgala.
— Kas tad? — jautāja Jukinaga, veltīgi cenšoties vējā aizdedzināt cigareti.
— Nekas, tāpat vien. Domāju, kas tik nav tur apakšā zem mūsu kursa.
— Ak tā, — Jukinaga, pamājis ar galvu, saspieda un aizmeta pār bortu cigareti, kas jau bija izmirkuši šļakatās. — Tiešām. Es arī pašreiz domāju par to pašu.
— Kā Janagidas Kuņio romānā «Lielceļš virs jūras». — Onoderam veikli izdevās palīdzēt Jukinagam aizsmēķēt otru cigareti. — Seit virs vulkānu joslas stiepjas kaut kas līdzīgs šosejai. Tieši pa to, kā rakstīts seno laiku hronikās, dienvidu vēju un ātras Ku- rosio straumes dzīti, Japānas krastus sasniedza Idzu salu «velni», bet būtībā laikam Mikronēzijas iedzimtie.
— Jā, — teica Jukinaga, ar baudu ievelkot tabakas dūmus. — Klusā okeāna dibena kalnu grēdas horizonts — nav peļams termins.
Abi iesmējās.
— Nav ko smieties! — pēkšņi atskanēja dobja balss. Sakrustojis uz krūtīm spalvainās rokas, viņiem blakus nostājās nez kurā brīdī no kajītes iznākušais profesors Tadokoro. — Es uzskatu, ka visi — gan cilvēki, gan augi, gan koraļļi — ir vienādi. Tiklīdz ierauga kādu izcilni, tā tūdaļ ķeras tam klāt. Iespējams, ka pirmatnējā dzīvība izcēlusies ūdenī nevis nejauši, bet tādēļ, ka lielmolekulārais koloīds aizķērās aiz virsmas, kuras raupjums vērtējams molekulārā mērogā, tādējādi izveidojot pirmo salikto olbaltuma molekulu.
— Sākušās teorijas jūsu gaumē, profesor, — Jukinaga iesmējās.
— Nekā smieklīga te nav! Paklausies, tevi laikam sauc Onodera? Kā tu domā? Ar ko atšķiras koraļļi, kas veido rifus, no cilvēkiem, kas būvē modernās betona pilsētas? Kā vieni, tā otri skeleta izveidošanai izmanto kalcija karbonāta fiksēšanu.
— Tik tiešām, — Onodera nopietni pamāja ar galvu.
— Ja pieņem tādu viedokli, tad iznāk, ka cilvēces evolūcijas modelis un tās nākamais liktenis jau ir ierakstīts zemeslodes dzīvības vēstures četru miljardu gadu lappusēs.
— Un ne tikai tas vien. Es uzskatu, ka, sākot ar elementārdaļiņu un beidzot ar Visuma evolūciju, atšķirība ir vienīgi pakāpēs, toties ļoti liela līdzība ir vērojama kopīgajā modelī. Tu, Jukinaga, pirmīt pieminēji «Klusā okeāna uguns gredzenu». Kā tu domā, vai fleksūru struktūra okeāna dibenā ir jau aizritējušo kalnu veidošanās procesu atliekas vai otrādi — vēl priekšā esošu līdzīgu parādību pazīme?
— Nezinu, — Jukinaga apjucis pakratīja galvu.
— Precīzai atbildei trūkst datu. Tomēr man liekas, ka Ogasavaras — Mariānu loka rajonā sāksies jauni kalnu veidošanās procesi. Tādas parādības taču jau notikušas kontinentu apkaimē kainozoja ēras vidū un beigās. (Autora piezīme: pirms divdesmit pieciem miljoniem gadu.)
— Tā ir teorija par kalnu veidošanās procesa virzīšanos uz austrumiem? — profesors dzēlīgi pajautāja.
— Ja tas kļūs zināms tavam dekānam, tūdaļ tiksi pārcelts bada maizē.
— Es tikai pajokoju. Tā pat nav nekāda nejauša doma, — docents Jukinaga manāmi satraucās. — Lūdzu, to aizmirstiet. Nekā nevar zināt, kamēr netiks pienācīgi izpētīta Klusā okeāna rietumu daļas dibena ģeoloģija.
— Un tādēļ pašreiz ērtāk uzskatīt, ka pats fleksūras loks Klusā okeāna dibenā ir miocēna perioda kalnu veidošanās produkts, — profesors atkal iedzēla. — Pastrīdēsimies! Nākotnē Ogasavaras un Mariānu salās sāksies lieli kalnu veidošanās procesi, to rezultātā tur pacelsies milzīgs arhipelāgs, bet Filipīnu jūras baseins pārvērtīsies iekšējā jūrā. Ohotskas, Japānas un Dienvid- ķinas jūra kļūs par ezeriem un purviem, un daļēji varbūt pat par līdzenumiem. Centrālās Ķīnas līdzenumā izveidosies kontinentāls klimats, un tas pamazām pārvērtīsies tuksnesī.
— Kāda jēga tādam strīdam, kas spriedīs tiesu?
— Cilvēki pēc desmit miljoniem gadu. Ja kalnu veidošanās process attīstīsies straujākā tempā, tad, manuprāt, tāds laika posms būs pilnīgi pietiekošs! — profesors iesmējās. — Protams, ja pēc desmit miljoniem gadu vispār vēl būs cilvēce!
— Bet ja nu pirms tam… — Jukinaga gribēja kaut ko iebilst, bet tajā acumirklī visi sajuta dobju triecienu pret kuģa dibenu.
— Kas tas? — profesors Tadokoro ielūkojās ūdenī.
— Vai esam kaut kam uzdūrušies?
— Ko jūs! Seittaču nav nekādu zemūdens klinšu! — Jukinaga skaļi iebilda.
Pēkšņi viņiem sejās bez skaņas ietriecas gaisa vilnis. Un tad pāri jūras plašumiem nogranda kaut kas līdzīgs tālai lielgabalu zalvei.
No kuģa komandtiltiņa atskanēja pavēles, un uz klāja sākās skraidīšana.
— Izvirdums! — no augšējā klāja kliedza Jūki, kas kopā ar korespondentu Tacuno jau bija paspējis izskriet no kajītes.
— Kur, kur? Vai nav bīstami? — tvīžnieks uztraucās. — Cūcība… Ja nebūtu sabojāies fotoaparāts!
— Vari paņemt manējo, — ieteicās Onodera.
— Somā virs manas kojas. Bet tas ir puskadra.[2]
Uz abiem klājiem visi kaut ko klaigāja un rādīja uz ziemeļaustrumiem.
Bajonezas klintis, gar kurām tikai pavisam nesen bija pabraucis kuģis, ar spalgu troksni izvirda nelēkbrūnus dūmus. Starp ūdeni un dūmiem skaidri varēja saskatīt spilgti sarkanas liesmas. Vulkāniskās vielas pārklāja jūras virsmu ar baltu pūkainu segu.
— Profesor Tadokoro, — sauca kapteinis no tiltiņa.
— Kā jūs domājat, vai tiksim cauri sveikā?
— Gan jau viss būs labi, nekas sevišķs nav noticis, — atbildēja profesors, kas nez kurā brīdī bija pielicis pie acīm binokli. — Attālums līdz mums diezgan prāvs. Vajadzētu brīdināt tuvējos kuģus, bet pašiem pasteigties nokļūt ātrāk pie mūsu mērķa.
— Lūk, pie Mjodzinas rifa arī kūp tvaiki, — Jukinaga skatījās no profesora paņemtajā binoklī. — Jā, izvirdums laikam nav liels. Līdz jaunas salas izveidošanai vēl patālu.
Bet kas tas par belzienu? Cunami? — Onodera jautāja.
— Iespējams. Bet arī ne visai stiprs. Aizies līdz Aogasimai, vienu reizi to apskalos, un ar to viss beigsies, — profesors nomierināja.
Onodera palūdza Jukinagam binokli. No jūras vairākās rindās izšāvās oranžas liesmas. Un tad klints virsotne palēcās gaisā un sabruka gabalos, bet ūdens virsma sāka vārīties. Brūni dūmi un balti tvaiki izkliedēja liesmas. Dūmi ne tikai slējās augstu pretim debesīm, bet smagā kārtā pārklājās pār diezgan lielu jūras sektoru. Kā lietusgāze no gaisa krita nokaitētas vulkāniskas bumbas un pumeks, saceļot virs ūdens neskaitāmus burbuļus. Atskanēja vēl daži dobji sprādzieni.
— Tik tiešām, nav nekā nopietna, — profesors Tadokoro atkārtoja. — Skatieties, liesmas jau mazinās!
Profesoram bija taisnība. Apakšējā daļā dūmi vairs nebija tik biezi. Palūkojies vēlreiz binoklī, Onodera ieraudzīja, ka klinšu starpās izveidojies kaut kas līdzīgs sēklim, uz. kura plīvoja zemas, sukas sariem līdzīgas liesmu mēlītes. Kuģis sasvērās. «Hokuto» gaita vēl pa- ātrinājās. Viļņi vēlās pāri klājam, un šļakatas sāpīgi sitās sejās. No gareniskās šūpošanas kuģis sāka sīki vibrēt.