f- Redziet, kartes mērogs ir tāds, kas dod mazliet pārspīlētu priekšstatu par dibena vertikālo sadalījumu. Bet, protams, milzīgas kalnu grēdas jūras dibenā nav nekāds retums. To augstums sasniedz vairākus tūkstošus metru, bet garums — vairākus tūkstošus kilometru.
Onoderas uzmanību saistīja kalnu grēdas jūras dibenā milzu okeāna austrumu daļā. To virsotnes, izlīdušas no ūdens, veidoja vulkāniska tipa salas vai salu grupas. Austrumos no datuma maiņas līnijas, tas ir, apmēram no rietumu garuma 150°, ziemeju — dienvidu virzienā izstiepušās Havaju un Lainas salas. Dienvidu puslodē to turpinājums ir Marķīza, Tuamotu un Biedrības salas. Zem tām, paslēptas bezgalīgajā okeānā, guļ milzīgas jūras kalnu grēdas. Un tālāk… Cik sarežģīts jūras dibena reljefs dienvidu puslodē starp datuma maiņas līniju un Austrālijas kontinentu!
Šaurajā platībā no Jaungvinejas paralēli cits citam stiepjas Bismarka arhipelāgs, Zālamana salu virkne, Jaunhebridu, Jaunkaledonijas, Samoa, Tongas, Kerma- deka salas, Jaunzēlande, bet jūras dibenā — vairākas kalnu grēdas. Ja šeit nebūtu okeāna ūdeņu, vietu varētu uzskatīt par milzīgu kalnu zemi. Uz ziemeļiem no ekvatora arī stiepjas zemūdens kalnu grēdas. Lai gan tās nav tik augstas kā Jaunzēlandes baseinā, tomēr virsotnes izslējušās no ūdens un veido Gilberta, Maršala un Karolīnu salas …
— Izrādās, ka Klusā okeāna ziemeļaustrumu daļā nav visai daudz zemūdens kalnu grēdu, — Kataoka klusi nomurmināja. — Bet kas tās? Tādas kā gravas izstiepušās no Ziemeļamerikas kontinenta līdz Havaju un Ziemassvētku salām. Un tik daudz!
— Tie ir lūzumi, — Onodera paskaidroja, dziļi satraukts.
Jūras dibens no Aļaskas līča līdz pat Tuamotu zemūdens kalnu grēdai bija līdzens un gluds. Bet pa šo līdzenumu no austrumiem uz rietumiem vijās lūzumi. Intervāli starp tiem bija gandrīz vienādi. Likās, ka visa Zemes garoza saplaisājusi un rievas izvagojušas jūras dibenu no ziemeļiem līdz pašiem dienvidiem.
— Nepatīkams iespaids… — Kataoka teica. — It kā zemeslode būtu sagriezta ripiņās.
— Nezinu, kā sauc lūzumu, kas atrodas vistālāk uz ziemeļiem, bet ziemeļu platuma četrdesmitajā grādā ir ievērojamais Mendosino lūzums. Mazliet zemāk atrodas Pioniera lūzums, kas ir izpētīts labāk nekā pārējie. No Meksikas krastiem sākas Kraliona lūzums. Uz ziemeļiem no ekvatora, apmēram gar ziemeļu platuma desmito grādu, stiepjas Kjipertona lūzuma josla. Tas ir visgarākais jūras lūzums un stiepjas vairāk nekā trīstūkstoš kilometrus. Un, lūk, vēl viens — dienvidu puslodē. Nezinu, kā to sauc…
— Es turpinu, — teica profesors Tadokoro, rādot uz zemūdens kalnu grēdu Cīles piekrastes tuvumā. — Klusā okeāna dibens diemžēl nav vēl pietiekami izpētīts. Viens no iemesliem — pārāk lielais plašums. Tomēr kaut kas mums jau zināms. Okeānu kalnu grēdu vienotā sistēma stiepjas pāri visam Atlantijas okeānam, pāriet Indijas okeānā un tad arī Klusajā okeānā. Tur to sauc par Klusā okeāna Dienvidu un Klusā okeāna Austrumu pacēlumu. Zemūdens grēda, kā jūs redzat, no Indijas okeāna centrālās daļas virzās uz ziemeļiem, pie Indijas pussalas rietumu piekrastes izveidojot Mal- divu un Lakadivu salas. Saskaņā ar Vilsona hipotēzi mantijas vielas plūsma Centrālās zemūdens grēdas zonā bijusi par cēloni, ka Indijas kontinents pavirzīts uz ziemeļiem, kur sadūries ar Āzijas kontinentu. Abu kontinentu saskares vietā izveidojušies Himalaju kalni. Mantijas vielas plūsma arī tagad ir parnatavots Himalaju kalnu grēdas augšanai. Viens no Centrālās grēdas atzarojumiem Indijas okeānā stiepjas uz Sarkano jūru, veidojot lūzumu starp Arābijas pussalu un Āfrikas kontinentu. Uzskata, ka šis lūzums arvien vēl paplašinās. Tālāk grēdas atzarojums iet pāri Etiopijas kalnie- nei, šķērso Ugandu, Keniju, Tanzāniju, Malavi un Mozambiku, pāri_ visai milzīgajai platībai, veidojot tā saucamo Lielo Āfrikas lūzumu — Rūdolfa, Alberta, Viktorijas, Tanganjikas un Njasas ezeru, kā arī vulkāniskās virsotnes — Keniju un Kilimandžāro. Tādējādi Lielais Austrumāfrikas lūzums, stiepjoties no dienvidiem uz ziemeļiem veselus četrtūkstoš kilometrus, it kā atdala Rietumāfriku no visa pārējā Āfrikas kontinenta …
Profesora Tadokoro rādāmais kociņš pieskārās Klusā okeāna rietumu daļai.
— Šīs hipotēzes pamatdoma: mantijas vielas pieplūdums Klusā okeāna austrumu daļā izraisījis okeāna Dienvidu un Austrumu pacēlumu veidošanos. Plūdumam ir ziemeļrietumu virziens. To apliecina līdzīgais Tuamotu, Lainas un Havaju salu grupējumu izvietojums, pie tam vulkānu vecums uz tām pieaug virzienā uz ziemeļaustrumiem. Mantijas plūsma, saduroties ar šī rajona mantijas masu, slīd uz leju un sadalās vairākos atzarojumos, veidojot īpatnēju, ļoti garu jūras dziļvagu. Tā redzama austrumos no loka, ko veido šīs salas. Visgarām vagai pastāv negatīvas gravitācijas anomālijas josla un arī anomālās ģeotermiskās plūsmas josla, kas tiek uzskatīta par pierādījumu tam, ka mantijas masa, būdama smagāka par Zemes garozu un vairāk piesātināta ar siltumu, šajās vietās dziļi iespiežas Zemes garozā. Ja. tas viss tiešām tā, par ko tad liecina daudzie salu loki pie Klusā okeāna rietumu robežām? Un kā lai izskaidro, ka apkārt Japānai un Dienvidrietumu Āzijai, tāpat arī Okeānijas austrumu daļā jūras dibena reljefs ir tik komplicēts? Kāpēc gar daudzajiem salu lokiem stiepjas vulkānu un zemestrīču joslas?
Kajītē valdīja absolūts klusums. Visi sēdēja kā sastinguši. Spalgi noskanēja slēdža klikšķis. Uz ekrāna parādījās Klusā okeāna ziemeļrietumu daļas palielināta karte.
— Klusā okeāna vainagveida seismiskajā joslā, kas stiepjas gar piekrastēm, zemestrīču epicentru dziļums sadalās šādi: salu loku tuvumā epicentri ir ne visai lielā dziļumā, bet, jo tuvāk kontinentam, jo to dziļums pieaug. Seklajās vietās epicentri atrodas trīsdesmit grādu leņķī pret zemes virsmu, bet vidējā dziļumā šis leņķis palielinās līdz sešdesmit grādiem. Tādēļ var secināt, ka pastāv sava veida epicentru slīpuma leņķu gradācija. Lūk, daži piemēri. Dziļfokusa zemestrīcēm Dienvidamerikas Andos epicentri atrodas dziļi zem kalnu grēdas. Zemestrīču epicentru dziļums Javas jūras rajonā pieaug virzienā no Javas dziļvagas uz Borneo salu. Japānā visu seklo un mēreni seklo zemestrīču epicentri atrodas Klusā okeāna kontinentālajā nogāzē.
Tālāk pasekosim, kā izvietoti Japānas dziļfokusa zemestrīču epicentri. Tie atrodas četri līdz septiņi simti kilometru dziļumā paralēli Fudzi vulkāniskajai joslai, kas aptver Mariānu, Ogasavaras un Idzu salas, tad šķērso Japānas centrālo daļu un, ievirzījušies Japāņu jūrā, stiepjas uz ziemeļiem līdz Vladivostokai, kur gandrīz taisnā leņķī pagriežas uz ziemeļaustrumiem, sasniedzot Ohotskas jūras vidusdaļu. Tā veidojas ļoti šaura epicentru josla. Lūdzu to iegaumēt!
Zem Klusā okeāna rietumdaļas salu lokiem atrodas iregulārs mantijas slānis, kuru var uzskatīt vai nu par
nomata virsmu, vai par lūzumu. Sis slānis |oti dziļi — pat līdz septiņi simti kilometru — iegrimst zemē. Uzskata, ka no kontinenta puses mantijas viela pa nomata virsmu paceļas augšup okeāna virzienā. Tur, kur šis mantijas slānis sasniedz zemes virsmu, izveidojas salu loki vai arī milzīgas fleksūras, bet gar tām rodas vul- Ј> kāniskās joslas un seklu un mēreni seklu zemestrīču «ligzdas»…
Profesora nūjiņa pacēlās uz augšu, pārslīdēja pāri Japāņu jūrai un nolaidās līdz Dienvidķīnas un Filipīnu jūrai.
— Bet kāpēc šo salu loku sauszemes pusē atrodas jūras baseini, kas tieši pašreiz turpina attīstīties? Un kāpēc šo baseinu centrālajās zonās ir rajoni ar ļoti augstu siltumplūsmas vērtību? Saskaņā ar starptautiskā ģeofizikālā gada programmu 1965. gadā speciāla zinātnieku grupa apsekoja zemestrīču rajonus, tai