skaitā arī Japāņu jūras dibenu. Iegūtie dati liecina, ka Japāņu jūras dibena struktūra ir okeāniska, tur ir ļoti plāna Zemes garoza, tikai divpadsmit kilometru, bet ģeotermiskās plūsmas vidējais lielums 2,17 mikro-* kaloriju, kas ir daudz lielāks nekā pasaules vidējais rādītājs — 1,5 mikrokalorijas sekundē. Ir zināms, ka selgā pie Hokaido salas Japāņu jūras pusē ģeoter- miskā plūsma ir 1,7 reizes lielāka nekā vidējā. Bet Filipīnu jūrā — tas gan mans personiskais viedoklis, kas pamatojas tikai uz maniem vērojumiem, — Palavu—> Kjūsjū grēdā, kas sākas Moluku jūrā un stiepjas uz ziemeļiem pāri Palavu salām līdz Okinotori salai, arī ir zona, kur vērojama intensīva ģeotermiskā plūsma. Līdzīgs anomāls iecirknis atrodas arī Ohotskas jūras ziemeļos. Ko tas varētu nozīmēt? Attiecībā uz Japāņu jūru var pieļaut domu, ka tur notiek mantijas daļēja pacelšanās. Pie tam šo pacelšanos izraisa Zemes garozas virzīšanās no kontinenta uz Klusā okeāna pusi. Tā rezultātā Japānas salu grēda tiek atstumta Klusā okeāna virzienā un centrālajā daļā izliekta. Rēķinot pēc ģeoloģiskajiem laikmetiem, šādas pārmaiņas noris diezgan ātri. Citiem vārdiem sakot, terciāra laikmetā, tas ir, tikai pirms divdesmit pieciem miljoniem gadu, Japānas arhipelāgs laikam atradies daudz tālāk ziemeļos, tā centrs bijis uz ziemeļu platuma četrdesmitā grāda, pie tam Japānas salu grēda, kas stiepās paralēli Piejūras novadam, toreiz nav bijusi lokveidīga, bet veidojusi gandrīz taisnu līniju. Vēlāk garozas bloka pārvietošanās dienvidaustrumu virzienā izraisīja arhipelāga atvirzīšanos tālāk uz dienvidiem un radīja izliekumu tā vidū. Tādējādi lūzums sadalīja Japānu divās daļās — Ziemeļaustrumu un Rietumjapānā. Pēc tagadējiem datiem, Japānas salu grēdā arī mūsdienās pārvietojas uz dienvidiem ar viena līdz trīs centimetru ātrumu gadā. Es pieļauju varbūtību, ka tieši lūzuma rezultātā ir izveidojusies Fudzi vulkāniskā josla… Kāpēc tad jūras baseinos notiek mantijas masas daļēja pacelšanās? Kā jūs domājat, Ono- dera-kun?
— Es varbūt kļūdos, bet… — Onodera apjuka no negaidītā jautājuma. — Man liekas, ka tajos gadījumos, kad mantijas masa, kas atradās apakš okeāna, ienirst zem kontinenta, ; tajā vietā no dziļuma mantijas viela daļēji paceļas uz augšu!
— Jā, jūsu domas gandrīz sakrīt ar manu viedokli. Minēšu vienkāršu piemēru. Ja tvertnē ielietu ūdeni silda uz nelielas uguns, centrālajā daļā tas sāk celties uz augšu, bet malās — grimt uz leju. Pie tam pretējo plūsmu pārvietošanās notiek lēni. Ja ūdeni silda augstā temperatūrā, vārīšanās punkti izveidojas uz visas ūdens virsmas …
— Piedodiet… — Kataoka pacēla roku. — Vai tas nozīmē, ka mantija zemeslodes iekšienē vārās arī pašreiz?
— Labs jautājums… — profesors Tadokoro lēni pagriezās pret Kataoku. — Ja šo problēmu apskata no ģeoloģisko laikmetu viedokļa, tas irr rēķina laika ziņā ļoti ilgstošos procesos, tad var teikt, ka lielā dziļumā mantijas pretstraumēs notiek krasas izmaiņas. Bet par šo mums ārkārtīgi svarīgo jautājumu parunāsim kādreiz vēlāk. īr zināmi arī citi dati, kas var izskaidrot mantijas daļējo pacelšanos Japāņu jūras dibenā. Kā jau esmu sacījis, Japaņu juras dibens izveidojies ne tadeļ, ka iegruvusi kontinentāla struktura, bet tādēļ, k;i attīstījusies okeaniska tipa Zemes garoza… Juki- nag'i, vai tu šai sakarībā nekā negribi teikt?
Jukinaga pakratīja galvu. Viņš nojauta, ko vēlējās profesors Tadokoro, bet viņam nepietika drosmes izteikties.
— Kas tad galu galā uz mūsu planētas dod visuzskatāmāko priekšstatu par dažādi sasilušu plūstošo vielu savstarpējo kustību'' — profesors atkal uzstājīgi taujāja.
Jukinaga notrīcēja. Lūk, kas par lietu… nu, protams …
— Atmosfēras parādības… — viņš atbildēja aizsmakušā balsī. — Bet, skolotāj…
— Lieliski. Tu, protams, gribi teikt, ka viss atkarīgs no tā, kādā stāvoklī atrodas viela. Jā, mantijas viela ir cieta, bet dažos supergaros laika periodos tā sāk darboties līdzīgi plūstošam ķermenim. Atmosfēru var raksturot ar tiem pašiem rādītājiem, kādi ir specifiski plūstošiem ķermeņiem. Novērot izmaiņas, kas notiek atmosfērā, nav grūti. Tādēļ, lai noskaidrotu mantijas darbību, mēs varam kā modeli izmantot atmosfēras parādības. Ja mantijā tiešām past^V pretplūsmas, tas nozīmē, ka mantijas virsējā slānī ir izkliedētas masas ar
dažādu temperatūru, kas tātad var ilgāku laiku funk- eionēt līdzīgi gaisa masām. Vai tāda hipotēze nav pieņemama?
Visi apjukuši lūkojās ar sariem apaugušajā profesora Tadokoro sejā.
Analoģija starp atmosfēru un pretplūsmām mantijā … Visvieglākā gāzveida viela, kas brīvi un momentāni pārvietojas jebkurā virzienā, un smaga sakarsēta masa… Kas varēja iedomāties, ka te iespējama kaut kāda analoģija?
— Šoreiz es neminēšu pierādījumus šādas analoģijas pastāvēšanai. Bet, lai kā tas būtu, abos gadījumos eksistē plūstoša viela. Tādēļ izmantosim atmosfēras parādības, lai izskaidrotu mantijas vielas pacelšanos kādā rajonā un tās izraisītās siltumplūsmas daļēju pieaugumu. Iedomājieties ainu, kad aukstā masa saduras ar silto…
— Tik tiešām… — Kuņieda klusi nočukstēja.
— Tā, jūs laikam sākat saprast…
Profesors uzzīmēja uz tāfeles horizontālu līniju, bet virs tās — izliektu. Izveidotajā lokā viņš no labās puses uz kreiso ievilka bultiņu.
— Tā ir aukstā fronte griezumā. Zemākā taisnā līnija — zemes virsma. No labās puses virzās aukstais gaiss. Tas it kā ienirst zem siltā gaisa, kas atrodas pa kreisi. Siltais gaiss ceļas uz augšu un atdziest, kā rezultātā veidojas mākoņi un līst lietus. Bet, ja uz priekšu virzās siltā josla, notiek pretēja parādība, un siltais gaiss paceļas virs aukstā. šādā gadījumā aukstā gaisa straume lēzeni nolaižas uz zemes virsmas.
— Tātad pa labi atrodas mantijas vielas aukstā straume, kas nokļūst zem Āzijas kontinenta, bet kreisajā pusē — no kontinenta apakšas nākošais mantijas vielas slānis … — Onodera teica.
— Pareizi. Gandrīz visa sauszeme sastāv no granīta veidojumiem, kuros sakoncentrēti visi radioaktīvie elementi, kas ir Zemes garozas siltuma avots. Tātad var secināt, ka sauszeme spēj saglabāt termālo enerģiju daudz lielākā apjomā nekā okeāna dibens, ko veido galvenokārt bazalts ar zemu radioaktīvo elementu saturu. Pie tam kontinentos Zemes garoza ir daudz biezāka nekā okeāna dibenā. Sauszemes garozas trīsdesmit kilometru biezums apmēram sešreiz pārsniedz jūras
dibena garozas biezumu. Un sauszemes masa arī pati izstaro siltumu, tādēļ temperatūras gradients nav liels…
— Tātad iznāk, ka mantijas vielas aukstās straumes, ienirstot zem sauszemes, ceļ uz augšu siltās? — Kataoka vaicāja.
— Jā, notiek kaut kas tam līdzīgs. Mantijas vielas straumes pārvietojas pēc tā paša principa kā gaisa plūsmas, siltā un aukstā gaisa masām saplūstot, tas ir, kad izveidojas oklūzijas fronte. Rezultātā notiek sauszemes un okeāniskās mantijas vielas pretplūsmu pacelšanās. Domāju, ka tieši šādos gadījumos veidojas jūras baseini. Vai ne? Mantijas augšējo kārtu nosedz Zemes garoza. Šī masa ir diezgan liela, tādēļ mantija ceļas pretī Zemes garozai zināmā leņķī. Citiem vārdiem sakot, mantijas vielas aukstā masa nepaceļas taisni, bet slīpi. Tā rezultātā gar Klusā okeāna kontinentu seno piekrastes līniju izveidojušies salu loki, bet pārrāvumi starp tiem un kontinentu sekmējuši iekšējo jūru un baseinu rašanos.
Visi klausījās profesorā ar aizturētu elpu. Onodera uzdrošinājās jautāt: