— Mantijas kārta, kas atrodas zem okeāna dibena tā dziļākajā daļā, sasniedz kontinentu jau diezgan atdzisusi un, sastopoties ar kontinentam tuvāk stāvošo kārtu, izveido jūras dziļvagu, kurā siltumplūsma tiktāl saplok, ka izraisa daļēju gravitācijas anomāliju. Vai esmu pareizi sapratis? Bet kāpēc tad nav dziļvagu gar Ziemeļamerikas kontinentu?
— Atcerieties aukstās un siltās frontes šķērsgriezumu. Aukstajai frontei ir raksturīga nolaišanās taisnā leņķī. Bet siltā gaisa masa ceļas augšup pa aukstās masas lēzeno nogāzi. Jaunās pasaules dienvidu un ziemeļu daļu uz rietumiem atvirzīja mantijas konvektīvā plūsma, kas, ceļoties augšup, izveidoja viņpus kontinenta Vidusatlantijas grēdu. Tādēļ Atlantijas okeānā radusies Puertoriko dziļvaga un dziļš Argentīnas baseins. Klusajā okeānā tas nav noticis. Tikai tā dienvidaustrumos, Klusā okeāna Austrumu pacēluma priekšējā daļā, kas tiek uzskatīta par mantijas pārkarsētās vielas pacelšanās vietu, acīmredzot arī notikusi mantijas slāņa grimšana, tādēļ izveidojusies Peru un Cīles dziļvaga.
Nokratījis krīta putekļus, profesors Tadokoro uzmeta acis kartei, pagriezās pret klausītājiem un dziļi nopūtās.
— Tātad, — viņš teica, it kā būtu izšķīries. — Tagad, kad jūs kaut ko zināt, gribu paskaidrot pazīmes, kas brīdina par iespējamām mantijas vielas pret- plūsmu pēkšņām izmaiņām gar Japānas salām…
Acīmredzot bija sacēlies vējš un jūra sākusi viļņoties. Kajīte viegli šūpojās te pa kreisi, te pa labi.
Klusumā skaidri varēja dzirdēt kuģa korpusa čīkstēšanu, vēja šalkoņu un viļņu atsišanos pret bortiem. Visi pēkšņi sāka justies ļoti neomulīgi.
Onodera, noliecis galvu, ieklausījās ārējos trokšņos. «Josino» traucās rietumu virzienā ar četrpadsmit mezglu ātrumu stundā. Laikam drīz būs sasniegts Idzu salu rajons? Kas noticis ar Mijakes salas iedzīvotājiem? Klīda valodas, ka tur manītas izvirduma pazīmes. Vai «Takacuki» būs paguvis ierasties laikā?
— Skolotāj Tadokoro, — pie profesora griezās Na- kada, kas līdz šim bija klusējis. — Vai jūs varat precīzi pateikt, kas tad galu galā notiks? Zemestrīce?
Profesors Tadokoro, dziļdomīgi klusējot, lēni pakratīja galvu.
— Zemestrīce? Jā, būs arī zemestrīces. Laikam daudzas. Labi, ja tās būtu tikai parastās zemestrīces! Pie tām Japāna ir pieradusi, un to raksturs ir pamatīgi izpētīts. Vislielākais enerģijas daudzums, ko izverd viena zemestrīce, atkarībā no Zemes garozas īpatnībām nepārsniedz 8,6 balles jeb 5-1024 ergus. Vienas zemestrīces apjoma vienība ir simts piecdesmit kilometri… Līdz šim visspēcīgākā zemestrīce Japānā reģistrēta 1933. gadā atklātā jūrā Sanriku rajonā. Tās spēks bija 8,3 balles. Bet es jūs lūdzu stingri iegaumēt, ka cilvēce sākusi zinātniski pētīt zemestrīces un vispār visu zemeslodi tikai pirms simt gadiem, bet globāla mēroga vērojumi uzsākti tikai mūsu gadsimta piecdesmitajos gados…
— Tātad jūs pieļaujat domu, ka agrāk, pirms vēl cilvēce bija sākusi novērojumus, varēja būt zemestrīces, kuru spēks pārsniedza 8,6 balles? — Jukinaga ierunājās. — Bet šis lielums taču noteikts, pamatojoties uz Zemes garozas īpašībām …
— Tas arī vēl nav gluži skaidrs… Mūsdienu cilvēks ir tikai dažu desmittūkstoš gadu vecs. Nevienam nav zināms, kādas parādības notikušas tajos laikmetos, kurus no mums šķir vairāki simt miljoni gadu. Arī tagad nav vēl pilnīgi izpētītas dažādu izmaiņu atstātās pēdas Zemes garozā. Tikai pēdējo desmit gadu laikā noskaidrots, ka Zemes griešanās ass pārvietojas, ka Zemes magnētiskais pols četrsimttūkstoš gadu gaitā pārvietojies pretējā pusē, ka, ģeomagnētismam nepārtraukti samazinoties, pēc diviem tūkstošiem gadu tas pilnīgi izzudīs, kā rezultātā visa biosfēra būs pieejama kosmiskajiem stariem un Saules izstarotajām daļiņām ar augstu elektrisko lādiņu. Visas mūsu līdzšinējās zināšanas par Zemi līdzinās tikai nelielai skrambai tās virsmā. Tev, Jukinaga, vajadzētu to ļoti labi saprast! Bet, ja mēs nekā nezinām par to, kas noticis pagātnē, un nepietiekoši izprotam Zemes tagadni, tad nākotnē…
Profesora Tadokoro runa sāka atgādināt murgus. Viņa pirksti gramstījās pa vadības pulti. Viņš nospieda kādu pogu. Uz ekrāna parādījās zemeslodes shēma griezumā. Iekšējais kodols, ārējais kodols, mantija, Zemes garoza… Uz shēmas bija daudz pārtrauktu joslu, katra izkrāsota savā krāsā. Profesors raudzījās shēmā it kā neko neredzošām acīm. Kajīte stipri salīgojās, kaut kur aizcirtās durvis.
— Mēs gandrīz nekā nezinām pat par to, kas notiek mūsu acu priekšā… — profesors murmināja svešādā balsī. — Un vēl grūtāk pateikt, kas var notikt turpmāk… Varbūt kaut kas tāds, kas vēl nekad nav noticis uz mūsu vecās Zemītes visā viņas četrarpus miljardu gadu pastāvēšanas laikā. Kaut kas pilnīgi jauns un nepieredzēts …
— Bet kas tas varētu būt? — Onodera jautāja. — Vai jūs gribat teikt, ka notiks kas tāds, kas nekad agrāk nav noticis?
— Pagaidiet brīdi, — Nakada iejaucās. — Vai principā var notikt tas, kas nekad agrāk nav noticis?
— Jā, to rāda vēsture… — profesors pievērsās Na- kadam. — Tā nav atkārtošanās. Vienmēr rodas kaut kas gluži jauns… Atskatieties dzīvības izcelšanās vēsturē uz Zemes. Saules sistēmā piedzimst desmit planētas, To lielums ir dažāds, bet veidošanās acīmredzot bijusi vienāda. Tātad starts arī bijis līdzīgs. Bet dzīvība radās tikai uz vienas. Tādu parādību neviena pla< nēta pirms tam nebija piedzīvojusi. Pieņemsim, ka ir eksistējis kaut kāds prāts, kas novērojis planētas pirms dzīvības izcelšanās. Ja šim prātam nebija nekāda priekšstata par dzīvību, tad nekāda paredzēšana arī nebija iespējama.
— Vai skolotājs netaisās paredzēt to, kas vispār nav paredzams? — Kuņieda jautāja galīgi apjucis.
— Visu pilnībā paredzēt nevaru, bet tāda iespēja pastāv… — profesors atbildēja, lūkojoties Zemes griezuma shēmā. — Vispirms mums pašiem sev jāieskaidro: mēs nedrīkstam kategoriski apgalvot, ka šāda vai citāda parādība nenotiks, jo tai nav nekādu priekšnoteikumu mūsu trūcīgajās un nepilnīgajās zināšanās, kas uzkrātas vēsturiski īsā novērojumu periodā. Ļoti iespējams, ka agrāk nav bijušas zemestrīces, kuru spoks pārsniedz 8,6 balles. Pamatojoties u/. zināšanām, ko mums līdz šiin brīdim izdevies iegut, var pieļaut, ka spēcīgākas zemestrīces vispār nav iespējamas. Taču paradības, kas nav notikušas agrāk, nav izslēgtas nākotnē. Piemēram, kas notiktu, ja sakoncentrētu daudz Zemes garozas posmu ar uzkrātu maksimālo enerģiju 5-1024 ergi un visi šie posmi reizē atbrīvotos no enerģijas uzkrājumiem? Vai mēs drīkstam kategoriski apgalvot, ka tas nav iespējams? … Mēs, protams, nespējam prognozēt nākotni precīzi līdz vissīkākām detaļām. Pat tādā gadījumā, ja, līdzīgi Laplasa dēmonam, visā pilnībā zināma gan pagātne, gan tagadne…
— Skolotāj! — Jukinaga palūkojās pulkstenī. — Tuvojas pusdienu laiks. Vai jūs nevarētu pieskarties galvenajai problēmai?
— Jā, protams, — profesors atkal atgriezās reālajā dzīvē. — Paskaidrošu ļoti īsi. Jums kļuvis skaidrs, ka mantijai, ja mēs runājam par seismisko viļņu izplatīšanos, piemīt visas cietas vielas īpašības, bet ilgstoša laika periodā jāņem vērā arī tās plūstamība, tas ir, pret- plūsmu veidošanās. Tālāk jums ir zināms, ka Japānas dziļvaga atrodas tajā rajonā, kur notikusi mantijas plūsmas grimšana, bet Japānas salu grēda izvietota divu mantijas pretplūsmu — no kontinenta puses un okeāna puses — sadures vietā. Klusa okeāna piekraste grimst tūdaļ pēc okeāna garozas bloku grimšanas, bet kontinentālā garozas masa, kāpjot augšup pa pret- plūsmu, ceļ uz augšu ari arhipelāgu. Tādēļ gadu tūkstošu gaitā Japānas salas aizvirzītas tālāk uz dienvidiem gandrīz par pieci seši simti kilometriem. Tādējādi var uzskatīt, ka, sākot ar terciāro periodu, Japānas salu grēda izliekusies par apmēram četrdesmit grādiem …