Profesora roka sataustīja slēdzi. Uz ekrāna parādījās Japānas salu karte.
Dreifējošā Japāna!
Tā arī tagad pārvietojas uz dienvidaustrumiem ar ātrumu viens divi centimetri gadā. Bet pretim tai ar ātrumu četri centimetri gadā no okeāna puses virzās mantija. Japāna pārvietojas, neraugoties uz mantijas lielo vilni! Ja profesoram taisnība, Japānas salas kaino- zoja ēras terciārā perioda sākumā bijušas izvietotas gar Piejūras novada krastu taisnā līnijā un nav bijušas izliektas kā tagad lokveidīgi uz ziemeļrietumiem un dienvidaustrumiem. Piecdesmit miljonu gadu laikā arhipelāgs pārvietojies uz dienvidiem apmēram par sešsimt kilometriem. Ja pārvietošanās ātrums ir viens divi centimetri gadā, tāds attālums minēto gadu laikā bija pilnīgi pārvarams.
Japānas salas acīmredzot veidojušās līdzīgi negaisa mākoņiem, ceļoties augšup pa vēsās mantijas plūsmu, kas no okeāna puses spiedās zem kontinenta. Tādēļ mantijas grimšana notikusi vēl lielākā apjomā, izveidojot garu jūras dziļvagu, kas laikam pamazām arvien padziļinājās.
Bet Japānas arhipelāga centrālo daļu no dienvidiem uz ziemeļiem šķērso vēl viens salu loks, zem kura mantijas viela nav vienveidīga. Gar šo loku no jūras izceļas vulkāniskās salas, un divsimt četrdesmit divsimt piecdesmit kilometru attālumā uz rietumiem no šīs lokveida līnijas, kuras raksturīga īpašība ir ģeotermiskās plūsmas augstais rādītājs, paralēli stiepjas dziļfokusa zemestrīču josla ar cilmvietām četri simti kilometru dziļumā. Fudzi vulkāniskā josla beidzas Japānas centrālajā daļā, bet dziļfokusa zemestrīču epicentru josla, šķērsojot Japānas arhipelāgu, liecas zem Japāņu jūras dibena un stiepjas līdz Vladivostokai, kur, pagriežoties gandrīz deviņdesmit grādu leņķī uz austrumiem, plešas tālāk gar Piejūras novadu līdz Ohotskas jūrai.
Divsimt četrdesmit divsimt piecdesmit kilometru attālums, mērot pa zemes virsu, starp Mariānu un Oga- savaras vulkānisko salu loku un dziļfokusa zemestrīču epicentru joslu, kas atrodas četrsimt kilometru dziļumā, norāda, ka zemestrīču ciimvietas, izvietotas uz slīpas plaknes, iegrimst zemes dzīlēs sešdesmit grādu leņķī. Tāda pati aina vērojama arī Japānas ziemeļaustrumos!
«Tādā gadījumā,» Jukinaga nodomāja, «var pieļaut, ka Japānas ziemeļaustrumos seklfokusa un dziļfokusa zemestrīču epicentra josla atrodas plaknē ar trīsdesmit četru grādu leņķi pret vulkānisko joslu. Lai gan pašreiz starp Japānas arhip'elāga vulkānisko joslu un seismisko joslu, kas stiepjas gar Piejūras novada piekrasti ziemeļrietumu virzienā un ir cieši saistīta ar dziļfokusa zemestrīcēm, izveidojies pieci seši simti kilometru attālums, jādomā, ka pagātnē, pirms Japānas salu dreifa, distance starp šim abām joslām nepārsniedza divsimt kilometru, varbūt bija pat vel mazāka. Arī toreiz tas stiepās paralēli. Plaknes slīpuma leņķis starp vulkānisko un seismisko joslu palielinājās tik daudz, cik daudz Japāņu jūras rajonā mantijas vielas pacelšanās aizvirzīja Japānas salas uz dienvidiem, un, kad šis leņķis dziļi zemē bija sasniedzis savu galējo robežu, augstākos slāņos arī notika plaknes noliece, tikai daudz mazākā leņķī. Acīmredzot tā radās šo trīsdesmit četru grādu slīpuma plakne, uz kuras simt kilometru dziļumā izkaisītas dziļfokusa zemestrīču ciimvietas…»
Jukinaga atcerējās sarunu ar profesoru par vienā naktī nozudušo salu un juta saspringstam ķermeni. Jā, laikam gan toreiz jūlija sākumā viņam bija taisnība, kad viņš neapdomīgi atbildēja uz zinātnieka jautājumu.
Kas ir lokveida salu grēdas okeānā — vai tās radušās aktīvā kalnu veidošanās gaitā vai ir uz rietumiem pārvietotā kontinenta atlūzas? Lai nu kā, bet Ogasa- varas — Mariānu salu loks arī tagad turpina attīstīties. Kādreiz, pēc vairākiem desmitmiljoniem gadu, kad mantijas pacelšanās Kjūsjū—Palavu grēdā, kas sākas Filipīnu jūras vidū, šo loku novirzīs uz austrumiem, tur, iespējams, pacelsies milzīgs arhipelāgs… Ja, protams, šajā laikā neizrnainisies mantijas vielas pret- plūsmu raksturs!
Kad Jukinagam prātā iešāvās doma, ka var izmainīties mantijas vielas pretplūsmu raksturs, viņš aši palūkojās uz profesoru Tadokoro. Lūk, kas par lietu! Tas var izmainīties?… Strauji? Cik īsā laikā?
— Un tā… — profesors Tadokoro, kā atminējis Jukinagas prātojumus, uzmeta tam asu skatienu. — Kad Lankorns no Ņūkāslas universitātes, pamatojoties uz paleomagnētisma principiem, atjaunoja kontinentu pārvietošanās hipotēzi, jūs, Jukinaga-kun, laikam atceraties, kā viņš izskaidroja dīvaino faktu — Amerikas kontinenta pēkšņo pārvietošanos uz rietumiem, kas notika samērā nesen — pirms divsimt miljoniem gadu mezozoja ērā, uz juras un krīta periodu robežas?
— Atceros… — Jukinaga juta, ka viņam mute kļūst sausa. — Jūs domājat Čandrasekara modeli?…
— Pareizi. Amerikā dzīvojošais lielais Indijas astronoms Candrasekars veicis interesantus aprēķinus. Ielūkojieties vēlreiz šajā shēmā. Zemeslodes centrā redzams olas dzeltenumam līdzīgs kodols. Tā diametrs pašreiz ir lielāks nekā puse zemeslodes diametra, tas ir, apmēram septiņi tūkstoši kilometru. Bet uzskata, ka Zemes dzimšanas laikā kodols bijis daudz mazāks. Sakarā ar zemeslodes saplakšanu gravitācijas ietekmē, spiediena un temperatūras pacelšanos planētas iekšienē kodols pamazām attīstījās un palielinājās. Bet līdz ar kodolu mainījās arī mantijas vielas pretplūsmu aina. Piemēram, ja sākumā pretplūsmas līdzinājās milzīgiem atvariem ar pacēlumiem Dienvidpolā un iegrimumu Ziemeļpolā, tad vēlāk līdz ar kodola diametra pieaugumu šie lielie atvari sadalījās vairākos mazākos, kas no ekvatora plūda abu polu virzienos. Pie tam šāda sabrukšana nenotika pamazām, bet pēkšņi. Tiklīdz kodola izmēri sasniedza zināmu robežu, tūdaļ veidojās daudz jaunu sīku atvaru. To ir pierādījuši Čandrasekara aprēķini…
Rādot pasaules kartē uz Atlantijas okeānu, profesors Tadokoro, kā bērnus mācot, lēni un skaidri izrunāja katru vārdu.
— Amerika, Āfrika un Eiropa, kas līdz tam bija bijusi vienota sauszeme, pēkšņi sadalījās. Nav nekādu ģeomorfoloģisku pēdu, kas liecinātu par kontinentu pārvietošanos līdz tam periodam. Tikai šajā periodā sauszeme pēkšņi sāka irt un slīdēt uz visām pusēm. Tas pierāda, ka iepriekš Zemes garozas plātne bija vienota, vesela masa. Tikai tad, kad pēkšņi izmainījās mantijas masas pretplūsmu kopējā aina un izveidojās daudzi sīki atvari, sauszeme sadalījās un it kā aizplūda dažādos virzienos…
Profesora tonis kļuva mierīgāks, balss klusāka. Bet klausītāji juta, ka tuvojas stāstījuma kulminācija. Visi ar aizturētu elpu cieši raudzījās referentā.
Onodera pamanīja, ka viņam nosvīdušas delnas. Mehāniski viņš aptaustīja pieri. Arī tā bija slapja. «Lūk, kas par lietu,» viņš nodomāja. «Beidzot kļūst skaidrs, kas nedod mieru šim zinātniekam, kuru apsēdusi gandrīz vai maniakāla ideja.» Onodera bija iepazinies ar viņu pavisam nesen, bet kopš tā laika atgadījušies jau tik daudzi notikumi… Vēl acumirklis, un noslēpums tiks atklāts. Onoderam gandrīz viss jau bija kļuvis skaidrs… Bet nepietika drosmes izkliedēt pašu pēd: jo vel atlikušo miglas šķidrautu. Viss sasprindzis, aukstu sviedru pārklāts, viņš gatavojās noklausīties, nē, pat ne noklausīties, bet pats savām acīm ieraudzīt kaut ko milzīgu un baismīgu…
— Tātad… — profesors smagi nopūtās. — Pirms divsimt miljoniem gadu sākās kontinentu pārvietošanās… Pēc tam kad beidzās Zemes garozas lielo pārmaiņu vētrainais laikmets — alpīnā kalnu veidošanās procesa epohālais periods mezozoja un kainozoja ērās — aizritēja sešdesmit miljoni gadu. Kad izbeidzās miocēna kalnu veidošanās process, ar kuru reizē uz zemeslodes izvērsās neredzēta vulkāniskā aktivitāte, lai galu galā izveidotos zināma stabilitāte, pagāja vēl divdesmit pieci miljoni gadu… Kas zina, varbūt pašreiz mēs atkal esam Zemes garozas kolosālu izmaiņu perioda priekšvakarā? … Milzīgo Zemes garozas pārvērtību perioda starplaiki — es runāju par tādām pārvērtībām, kas izraisa izmaiņas ne tikai sauszemes reljefā un jūras dibenā, bet arī biosfērā, — acīmredzot kļūst īsāki. Sāds secinājums izriet no zemeslodes četru miljardu sešsimt miljonu gadu vēstures. Pie tam galvenais nav tas, ka šie starplaiki saīsinās — no arhaja ēras līdz paleozojam, no mezozoja līdz kainozojam —, bet tas, ka izmaiņu mērogi kļūst arvien lielāki un skaidrāk iezī* meti. Tiesa gan, šādam viedokiim ne vienmēr var piekrist, jo pārvērtības ir pētītas ne par visai ilgu laika periodu. Mērogi pieaug ne tikai kalnu veidošanās procesiem, klimata un vulkānisko iežu īpašību izmaiņām, bet pārveidojas pat dzīvo būtņu evolūcijas kopaina. Es uzskatu, ka mūsu planētas attīstības vēsturei ir raksturīgas šādas iezīmes: jo vēlāks laikmets, jo straujākas pārmaiņas no pat Zemes centra līdz tās virsmai, arī to amplitūda kļūst plašāka. Notiek ne vien zemeslodes izskata un Zemes garozas periodiska pārvērtība, bet norisinās arī pašas Zemes «evolūcija»…