— Vai Japānas salu apkaimē ir vērojamas jaunas pārmaiņas mantijas vielas pretplūsmās? — Kataoka nepacietīgi jautāja. — Pastāstiet, lūdzu, kas notiks ar Japānas arhipelāgu?
— Lūdzu labi iegaumēt, ko es jums tagad sacīšu! — profesors Tadokoro uzsita ar dūri uz galda. — Pēc novērojumiem pagātnē mēs daļēji varam paredzēt notikumus nākotnē. Atkārtoju — tikai daļēji. Un tomēr nedrīkst apgalvot, ka nevar notikt tas, kas agrāk nekad vēl nav noticis! Kādu pagātnes pieredzi varēja uzkrāt mūsdienu cilvēce, kuras vēsture ir tikai dažus desmit- tukstoš gadus gara? Ko mēs varējām uzzināt par pagātni pirms cilvēces rašanās niecīgu divus gadsimtus ilgo zinātnisko pētījumu laikā? Pat par kalnu veidošanās procesiem, kas tiek uzskatīti par svarīgākajiem robežposmiem Zemes vēsturē, mums ir visai miglains priekšstats. Arī par tik tuviem pagātnes notikumiem kā, piemēram, milzīgo miocēna kalnu veidošanās procesu, kas risinājies tikai pirms divdesmit pieciem miljoniem gadu, mēs nezinām tikpat kā neko. Par tā mērogiem var spriest vienīgi pēc atsevišķām pazīmēm, kas saglabājušās Zemes slāņos. Pati cilvēce to nav pieredzējusi. Mēs sakām «gigantiskas izmaiņas Zemes garozas struktūrā», bet savām acīm redzam tikai to pēdas, mirstīgās atliekas. Mums ir visai neskaidrs priekšstats par to, kā senatnē dzīvojusi mūsu planēta, kādas kataklizmas tā pārcietusi. To pašu var teikt arī par mūsdienu dabas katastrofām. Mēs uzzinām posta mērogus, kad_ tās jau notikušas… Vārdu sakot, mēs ļoti maz zinām par lielajām pārmaiņām, kas notikušas Zemes garozā pagātnē. Bet mūsu zināšanu mazumiņš ir tikai šo izmaiņu, kas neietilpst līdz izsmieklam īsās cilvēka
dzīves ietvaros, atspulgs telpā un laikā. 1944. gadā Ho- kaido salā pēkšņi sāka veidoties jauns kalns Sjova- sindzans un gada laikā pacēlās trīssimt metru augstumā. Visaktīvākajos periodos pacelšanās ātrums sasniedza pusotra metra dienā. Taču šis notikums — cilvēkam tik neparasts un pārsteidzošs — laikam neietekmēja Zemes ģeoloģisko struktūru, neatstāja tajā nekādas pēdas. Cilvēce bijusi arī daudzu citu dīvainu un drausmīgu parādību aculieciniece. 1815. gadā Sumbavas salā Indonēzijā notika vislielākā vēsturē zināmā Tambora vulkāna eksplozija. Toreiz bojā aizgāja piecdesmit seši tūkstoši cilvēku… 1883. gadā Krakatau vulkāna sprādziens laupīja trīsdesmit astoņi tūkstoši dzīvību. Vulkāniskie pelni pacēlās stratosfērā divdesmit septiņi tūkstoši metru augstumā un trīs gadus neizklīda. Tā rezultātā zemeslode par desmit procentiem saņēma mazāk saules siltuma, un visu pasauli piemeklēja liela neraža… 1902. gadā Vestindijā Mar- tinikas salā eksplodēja Monpelē vulkāns. Augsttempe- ratūras triecienvilnis un siltuma masa, kuras ātrums pārsniedza simt piecdesmit metrus sekundē, vienā acumirklī iznīcināja divdesmit astoņus tūkstošus Senpjē- ras pilsētiņas iedzīvotāju… Mūsu atmiņā vēl ir svaiga Kanto apgabala lielā zemestrīce, kas prasīja simttūkstoš cilvēku upuru… Mums šādas katastrofas liekas neiedomājami liela mēroga, bet no ģeoloģiskā laika viedokļa tās acīmredzot ir visai parastas parādības, kas neatstāj nekādas ievērojamas sekas. Tātad mūsu priekšstatiem par izmaiņām Zemes garozā aizvēsturiskajos laikos jābūt diezgan neskaidriem. Zināšanu nav pietiekami, lai paredzētu, kādas nebijušas kvalitatīvi jaunas parādības varētu nākotnē rasties Zemes garozā …
— Tādā gadījumā, — Nakada ieminējās, — pēc kā jūs, profesor, taisāties tās prognozēt?
— Ar intuīciju un iztēli… — profesors asi atcirta… — Tev, Nakada-kun, tas būtu jāsaprot. Oficiāli zinātne neņem vērā cilvēka intuīciju un iztēli. Var teikt, ka zinātne vēl nav sasniegusi tādu attīstības pakāpi, lai precīzi rēķinātos ar intuīciju un iztēli kā ar izziņas zinātnisku metodi. Kaut gan tieši intuīcija un iztēle ir novedušas pie lēcienveida pagrieziena mūsdienu zinātnē, it īpaši matemātikā… Gan matemātika, gan citas teorētiskās zinātnes attīstījušās ne tikai induktīvi vai deduktīvi un pamatojoties uz uzkrātām zināšanām. Tieši otrādi, cilvēka nevaldāmā fantāzija un iztēle, kas spēj rast jaunus, agrāk nevienam nezināmus modeļus un saites, balstoties uz gluži nenozīmīgiem datiem, pavērušas ceļu fundamentālu zinību lēcienveidīgai attīstībai. Bijis, protams, arī ne mazums kļūdu. Bet dažas teorijas, kas sākumā tika izvirzītas kā hipotēzes, pie kurām autori bija nonākuši tīri intuitīvi, vēlāk apstiprinājās un izraisīja apvērsumu visā zinātnē… Piemēram, Mendeļa iedzimtības teorija, Ein- šteina relativitātes teorija, Planka kvantu teorija… Lai gan Darvina evolūcijas teorija visiem tagad liekas acīmredzama un netieši apstiprināta, tā vēl arvien nav pilnīgi zinātniski «pierādīta». Un tikai tādēļ, ka šīs teorijas mērogi aptver kolosālus laika periodus. Bet pati evolūcija ir neapstrīdams fakts. Es negribu taisnoties. Apzinos, ka dažos gadījumos es kā zinātnieks esmu ignorējis sistēmu un organizāciju, stūrgalvīgi pastāvot pie sava. Zinu, ka mani uzskata par rupju un nenosvērtu, tādēļ neņem vērā arī manas idejas un nerēķinās ar tām. Saprotu arī to, ka neesmu spējīgs zinātniski pamatot to, ko mana iztēle tīri intuitīvi izveidojusi, balstoties uz vairākām, manuprāt, ļoti iespaidīgām pazīmēm, bet manī arvien ciešāk nostiprinās pārliecība, ka TAS var notikt. Atkārtoju vēlreiz: iespējams, ka tādas izmaiņas nav notikušas Zemes garozā visā mūsu planētas pastāvēšanas vēsturē. Un, ja kaut kas tāds arī noticis, tad nejādu pierādījumu nav, jo tajos datos, kurus cilvēcei izdevies saglabāt līdz šim laikam, par to nekas nav teikts. Bet, kā jau minēju, nevar apgalvot, ka parādība nevar notikt, ja tā nav notikusi pagātnē! Iespējams, ka zemeslode tuvākajā laikā piedzīvos pavisam jaunu attīstības fāzi. Varbūt ģeomorfoloģiskajām izmaiņām kainozoja ēras kvartāra periodā arī nebija līdzīgu izmaiņu pagātnē. Iespējams, ka šī parādība pavērs jaunu lappusi mūsu planētas vēsturē. Es paredzu to, pamatojoties uz mantijas vielas kustību, kas notiek pazemē vairāku desmitu kilometru dziļumā!
Profesors piesita kāju pie zemes. Visi bija pārsteigti.
— Man liekas, pazīmes sāk jau neskaidri iezīmēties