datos, kurus mēs esam savākuši. Analogu datu nav. Varu droši apgalvot: tikai es esmu nodarbojies ar šo problēmu. Vēlāk mēģināju visus datus atgriezt izejas punktā, savienoju atsevišķus posmus, kas noskaidroti, pamatojoties uz pilnīgi atšķirīgiem parametriem, un centos iegūt kopainu. Lai sasaistītu atsevišķas pazīmes, izstrādāju vairākas versijas. Arī tā ir tikai hipotēze, ka Japānas arhipelāgu uz Klusā okeāna pusi virza mantijas vielas daļējā pacelšanās zem Japāņu jūras dibena. Arī meteoroloģisko parādību izmantošana, lai izskaidrotu pretplūsmas mantijā, ir tikai starphipotēze. Vēl nav pierādījumu par manas hipotēzes absolūtu pareizību. Tam trūkst vajadzīgo faktu. Bet galu galā visas šīs hipotēzes nav nekas vairāk kā palīglīdzeklis, lai saistītu savā starpā atšķirīgas pazīmes. Uz austrumiem lielā ātrumā pārvietojas negatīvās gravitārās anomālijas josla, kas stiepjas gar Japānas dziļvagas kontinentālo nogāzi… Ar šo parādību saistīta ģeomagnētiskās anomālijas un siltuma plūsmas anomālijas joslu pārvietošanās… Tās ir pazīmes par pašas Japānas dziļvagas visdziļāko slāņu pārvietošanos uz austrumiem… Arī kontinentālās nogāzes pēkšņais daļējais iegrimums un tam sekojošā salas pazušana …
— Atļaujiet pajautāt, — Kuņieda iejaucās. — Kāpēc tik milzīgas izmaiņas neizraisa cunami?
— Lai gan šīs izmaiņas ir pēkšņas, pašreiz tās vēl nav impulsīvas. Pārvietošanās notiek vienmērīgi ar ātrumu no dažiem desmitiem centimetru līdz desmit un vairāk metriem stundā, — profesors paskaidroja. — Ja zem ūdens kustības notiek mierīgi, viļņi uz virsmas nesaceļas. Gandrīz neticami, ka Zemes garoza tik elastīga, bet tas ir fakts, un tās pārvietošanās notiek rāmi un nepārtraukti. Šādas pārvietošanās var konstatēt, ja lielā mērogā izseko izmaiņām paisumos un bēgumos… Līdz šim laikam gan neviens, izņemot mani, ar to nav nodarbojies. No pirmā acu uzmetiena niecīgās pārmaiņas notiek gandrīz nemanot, it sevišķi mums, japāņiem, jo mūsu rīcībā nav novērošanas staciju tīkla, kas varētu sīki pētīt jūras dibena reljefu. Var jau būt, ka tieši šeit slēpjas jauna, vēl nebijuša Zemes garozas pārvietošanās veida galvenā īpatnība. Bet…
Profesors Tadokoro pēkšņi apklusa un, iekodis apakšējo lūpu zobos, sāka vērīgi lūkoties Japānas salu maketā. Drūmā klusēšanā aizritēja minūte, vēl viena minūte …
— Skolotāj Tadokoro, — nomāktā balsī nepacietīgi taujāja jauniņais Kataoka. — Kas tad var notikt? Pieņemsim, straujas pārvērtības mantijas pretplūsmās Japānas salu tuvumā … Bet kas tālāk?
— Jā-ā… — profesors pacēla galvu. — Es tieši pašreiz domāju, kāpēc mantijas pretplūsmās notiek tik straujas izmaiņas. Kāpēc tik pēkšņi pārvēršas mantija, kas tiek uzskatīta par cietķermeni? …
— Tas laikam izskaidrojams ar mantijas plūsmu izmaiņu pēkšņumu un pārtraukumainību, kas, kā jūs, skolotāj, teicāt, saistīts ar zemeslodes attīstību, — Jukinaga ieminējās. — Mantijas pretplūsmu atvari izveidojuši vēl vairākus sīkākus atvarus… Ja definē precīzāk, tas nozīmē, ka kaut kur Klusā okeāna baseinā, vairāku simtu kilometru dziļumā, mantijas viela sairusi vai sāk sairt sīkās daļās…
— To es saprotu, bet man nav skaidrs, kāpēc tas notiek tik strauji…
— Es domāju, ka mantijas neviendabīgums tās iekšpusē kļuvis par cēloni tam, ka izveidojušās daudzas virsmas ar nesamērīgām siltumplūsmām, un tur, kur visvairāk uzkrājas siltums, krasi samazinās mantijas stingrība. Vai ne? — Jukinaga teica. — Man varbūt ne viss ir skaidrs… Bet ja izsekotu attiecībām starp temperatūru un spiedienu… Kad, kodolam attīstoties, ceļas temperatūra mantijas dziļumslānī un daļa no tā sa- plūst ar mantijas ārējā slāņa šķidro daļu, šajā virsmā strauji pieaug spiediens un tajā pašā laikā krītas kušanas punkts uz virsmas siltumģenerējošā slāņa. Mantijas viela, kaut arī nesāk kust, tomēr strauji zaudē stingrību. Iespējams, ka tieši šādās vietās pretplūsmu masas sāk šķelties. Un varbūt notiek netikai tas vien…
— Lai kā tas būtu, pašlaik mantijas viela Japānas salu grēdas apvidū no Klusā okeāna puses acīmredzot dažādās vietās ātri un spēji saraujas… — profesors Tadokoro uzsita ar nūjiņu pa ekrānu. — Varbūt, ka tas izraisīs gluži jauna tipa izmaiņas Zemes garozā visas pasaules mērogā. Bet var gadīties, ka tā būs lokāla parādība, kas skars tikai kādu noteiktu Zemes rajonu. Pilnībā izskaidrot patlaban varam tikai to, ka strau- jājām izmaiņām mantijas pretplūsmās Japānas salu Klusā okeāna pusē — spriežot pēc tiem datiem, ko mums izdevies iegūt, — pašreiz piemīt tīri lokāls raksturs un, neraugoties uz pārmaiņu straujumu, vielas masa, kas mainījusies, ir tikai neliela vienība salīdzinājumā ar mantijas kopmasu, kas strukturāli ietekmē Japānas arhipelāgu. Ja pieļauj, ka tāds izmaiņu ātrums un virziens saglabāsies arī turpmāk, bet mainīgās masas lielums sasniegs noteiktu līmeni, tad mantijas un Zemes garozas bilance pēkšņi zaudēs līdzsvaru. Un tad… Japānas salas… vārdu sakot, visai mūsu valstij sekas būs katastrofālas …
— Tātad … kas tad … notiks? — Onodera vaicāja, juzdams, cik viņam izkaltusi mute. — Kas notiks ar Japānas salām?
— Nezinu. Bet mums jādomā par šādu lietu. Visas Japānas salas kopumā padotas tādam spiedienam no Japāņu jūras puses, ka pārvietojas uz dienvidaustrumiem ar ātrumu viens centimetrs gadā. Ņemot vērā šo apstākli, kā arī bilanci starp visu Japānas salu masu un termālo spiedienu, kas nav vienmērīgs atsevišķos dziļumiecirkņos, var izrēķināt, ka enerģijas lielums, kas uzkrājas zem Japānas gada laikā, ir 2,5-1023 ergi. Šī enerģija vienlīdzīga tai, ko visas Japānas salas izdala gada laikā zemestrīču rezultātā. Un tieši tā enerģija, kuras avots ir zemestrīces, palīdz Japānas salām saglabāt līdzsvaru. Bet ja pieļauj varbūtību, ka šādā veidā uzkrātā enerģija ir spiediens, kas nāk no Japāņu jūras puses… Tas ir, ja pieļauj domu, ka Japānas salas tiek virzītas tās mantijas plūsmas virzienā, kas atrodas Klusā okeāna pusē, un ka salas paceļas virs šīs plūsmas pretnomata veidā … tad laikam gan pretplūsmās mantija no Klusā okeāna puses pretosies šim spiedienam… Bet ja mantijas pretplūsmā, kas stājas ceļā spiedienam no Japāņu jūras puses, notiks pēkšņas izmaiņas un pretspiediens no Klusā okeāna puses samazināsies …
Onodera sastindzis raudzījās vienā punktā. Viņš iztēlojās drausmīgu ainu: pēkšņi lūst un sabrūk viss, uz kā balstās Japānas salas Klusā okeāna pusē…
— Kādus mērogus jūs paredzat izmaiņām? — Na- kada aukstasinīgi jautāja.
— Nezinu! — profesors Tadokoro asi atcirta. Sažņaudzot un atlaižot dūres, viņš nervozi staigāja gar ekrānu. — Tādēļ jau mēs arī pūlamies, ka neesam spējīgi pat iztēloties katastrofas mērogus. Un nezinām, kad tā var notikt. Skaidrs tikai tas, ka daba negaidīs mūsu paredzējumus un aprēķinus. Vienīgais, ko varam apgalvot jau tagad, ir tas, ka atbrīvotā enerģija tālu pārsniegs enerģijas daudzumu, kas līdz šim gada laikā tika uzkrāts un izdalīts Japānā zemestrīču rezultātā. Pēc mūsu rīcībā esošiem datiem, viena maksimālā vulkāniskā eksplozija izdala enerģiju, kas līdzinās 1027 er- giem. Es domāju, ka visa enerģija, ko izdalīs Japānas salu grēda kopumā, pārsniegs 1030 ergus. Tas, protams, nenozīmē, ka šī enerģija izdalīsies vienā vietā kā lielu zemestrīču laikā. Un nav arī teikts, ka izdalīšana notiks vienā reizē. Iespējams, ka zemestrīces kopaina būs pavisam citada nekā tā, ko mēs esam vērojuši līdz šim… Iedomājieties, ka vairākās vietās cita pēc citas notiek sešas līdz astoņarpus balles stipras zemestrīces. Līdz šim tas likās neiespējami, bet turpmāk ta var kļūt īstenība. Taču zemestrīces būs tikai blakus parādība. Tam, kas var notikt, bus daudz lielāki mērogi. Un tās grandiozās «ķedes reakcijas» zemestrīces, kas visā pasaulē izraisīs milzīgu postu, būs tikai viens no jauno izmaiņu izpausmes veidiem! Es tā domāju…