— Ko nozīmē «tam būs daudz lielāki mērogi»? — Kuņieda nepacietīgi jautāja.
— Sliktākajā gadījumā … — profesors Tadokoro norīstījās. — Visļaunākajā gadījumā Japānas salu grēdas lielākā daļa nogrims zem jūras līmeņa…
Kajītē iestājās stindzinošs klusums.
Ārpusē vēl arvien plosījās vētra, viļņi spēcīgi sitās pret bortiem, kuģis sāka šūpoties, bet telpā valdīja tāds klusums, ka pietiktu nokrist zemē adatai, lai visi satraukumā uzlēktu kājās. Onodera ar acs kaktiņu pamanīja, ka elektroniskais skaitļotājs, signālu saņemšanas sarkanajām lampiņām mirgojot, sāk reģistrēt ienākušos datus. Bet neviens nepievērsa tam uzmanību. Ietark- šķējās teletaips, ieslēdzās fototelegrāfa aparāts shēmu uztveršanai. Bet visi kā sastinguši turpināja sēdēt savos krēslos.
Kajīte sasvērās uz sāniem. Kādam no pirkstiem izkrita zīmulis un ar spalgu skaņu aizripoja pa grīdu.
Onodera nodomāja, ka kuģis pacēlies virs viļņa, bet sānsvere kļuva vēl lielāka, jau kļuva grūti saglabāt līdzsvaru. Kas notiek? Ahā, mainām kursu. Straujš pagrieziens pa kreisi. Varbūt jau esam sasnieguši mērķi? Onodera palūkojās pulkstenī. Līdz paredzētajam laikam vēl bija pusotras stundas. Bet kuģis vēl arvien griezās pa kreisi. Šaura līkne… Tas jau bija pagrieziens par simtastoņdesmit grādiem! Kas noticis?
Kad kajīte ieņēma normālu stāvokli, visi, atbrīvojušies no smagā spiediena, atviegloti uzelpoja. Pēc apgrieziena «Josino» turpināja ceļu uz priekšu, nesamazinot ātrumu. Viļņu bangošanās, vēja šalkoņa, lēna šūpošanās …
Pēkšņi gaitenī atskanēja steidzīgu soļu dipoņa. Kāds spēji pieklauvēja pie durvīm un lūdza atļauju ienākt. Durvis pavērās, un jauns iededzis virsnieks, atdevis godu, ar viegli trīcošu roku sniedza papīra lapiņu…
— Nupat no eskadras pavēlniecības Jokosukā pa telegrāfu saņemta pavēle, — raugoties lapiņā, virsnieks ziņoja, mazliet stomīdamies. — Kanto apgabalā notikusi liela mēroga zemestrīce. Epicentrs Tokijas līcī trīsdesmit kilometru attālumā no krasta, spēks 8,5 balles… Tokijas un Sagami līču piekrastes cietušas no cunami. Pašā Tokijā sešas septiņas balles stipri pazemes grūdieni nodarījuši ievērojamus zaudējumus. Mūsu kuģis, pildot Pašaizsardzības jūras flotes štāba pavēli, izmainījis kursu un dodas uz Tokijas līci, lai sniegtu palīdzību …
CETURTĀ NODAĻA
JAPĀNAS SALU GRĒDA
i.
Tas notika brīdī, kad Jamadzaki gatavojās aiziet no plāna Dl štāba, kas atradās llaradzjuku rajonā kādas ēkas sestajā stāvā.
Bija mazliet pari pieciem. Sešos Harumi piestātnē vajadzēja ierasties pašaizsardzības spēku jūras flotes helikopteram, lai viņu aizvestu uz «Josino».
Tieši piecos, atlaidis kantoristi, viņš palika divatā ar Jasukavu. Pabeidzis rakstīt ziņojumu premjerministra kancelejai, Jamadzaki salika dokumentus «diplomāta» portfelī un piezvanīja mīļākajai — divdesmit astoņus gadus vecai patuklai apģērbu modelētājai, bijušajai hostesei. Jamadzaki sagājās ar viņu vēl tajos laikos, kad viņa strādāja Sindzjuku bārā. Pametusi hos- teses darbu, viņa saglabāja ieradumu vēlu celties, tādēļ šajā laikā viņai vajadzēja būt mājās. Viņš zvanīja vairākas reizes, bet viņa neatsaucās. Tas Jamadzaki sabojāja garastāvokli, jo viņi kādu laiku nebija redzējušies, bet tagad, lūk, neizdevās sarunāt tikšanos pēc atgriešanās.
«Laikam būs kaut kur izgājusi ar kārtējo aizbildni?»
— Kā ar laiku? Vai pagūsit? — Jasukava jautāja, raugoties pulkstenī. — Drīz maksimumstunda, būs sastrēgumi.
— Nekas, pa ātrgaitas šoseju aizdrāzīšos līdz Siodomei, — Jamadzaki negribīgi nolika klausuli, izstaipījās un paņēma portfeli. — Laiks doties ceļā. Šonakt jau šūpošos uz viļņiem.
— Nav viegli, — Jasukava teica, bungodams pa skaitļotāja taustiņiem. — Es arī šodien palieku strādāt visu nakti.
— Jums tomēr vajadzētu vairāk rūpēties par savu veselību, — Jamadzaki uzlika cepuri. — Kaut arī esat vēl jauns. Mašīnu atstāšu stāvvietā piestātnes tuvumā. Rīt aizbrauciet pēc tās ar taksi. Rezerves atslēga paliek mana galda atvilktnē.
Jamadzaki piegāja pie loga, lai paskatītos, vai uz ielas daudz automašīnu.
Dienas bija kļuvušas manāmi īsākas. Pār Tokiju jau sabiezēja krēsla. Rietumos dega asiņains saulriets. Austrumu pusē savilkās smagi, svinpelēki mākoņi. Laiks bija tveicīgs un smacīgs. Neona reklāmu un ielas laternu gaismā varēja skaidri manīt rudens pazīmes.
Jau otro reizi šajā dienā pilsēta ar divpadsmit miljoniem iedzīvotāju devās pretim maksimumstundai. Miljoniem cilvēku, reizē iznākot no kantoriem, rūpnīcām un veikaliem, devās uz stacijām, taksometru stāvvietām, ielām un izpriecu kvartāliem. Reizē iedarbojās simttūkstoš motoru — kravas mašīnu, autobusu, taksometru, privātmašīnu. Haradzjuku stacijas peronu, kas pa logu labi bija redzams, sāka piepildīt drūzma, bet ielā, kas veda uz staciju, platā straumē mirgoja transporta līdzekļu sarkanās uguntiņas.
Raugoties pilsētas ainavā, kas pavērās aiz loga, Jamadzaki smagi nopūtās. Viņu nomāca daudzu dienu grūtajā darbā uzkrājies nogurums un neveiksmīgais mēģinājums sazināties ar savu mīļāko.
Pēkšņi virs Jojogi meža, kā arī no atsevišķiem kokiem debesīs ar troksni pacēlās melnu punktu mākoņi. Baloži, zvirbuļi, vārnas… Putni visi reizē traucās gaisā kā prātu zaudējuši.
Jamadzaki izdvesa bailpilnu kliedzienu. Pretī putnu bariem no smagajiem svinkrāsas mākoņiem, kas klājās pār debesīm austrumu pusē, izšāvās vairākas zibens šautras. Katrs uzliesmojums apgaismoja debess jumolu kā ekrānu.
— P?k'au, Jasu-san … — Jamadzaki nedroši ieru- ir. js — Panāc šurp! Kas tas varētu būt?
Austrumos tieši no pilsētas ēku biezokņa debesīs slējās baltas gaismas stabi. It kā zeme būtu pāršķēlu- sies. Viens, divi, trīs … Stabi pacēlās dažādās pilsētas pusēs. No viena izlidoja sarkanīga bumba. Apmetuši platu loku, tā nokrita zemē.
— Kas noticis? — Jasukava piecēlās.
Pēkšņi visu sadrebināja spēcīgs grūdiens no apakšas uz augšu. Tam sekoja vesela virkne graujošu belzienu, it kā zemes dzīlēs kāds neredzams milzis sistu ar veseri. Ar katru triecienu gaisā palēcās viss, kas atradās uz galda — tasītes, tintnīcas, kārbiņas. Kastīte ar spraudītēm, apvilkusi gaisā loku, izkaisīja uz grīdas visu savu saturu.
— Zemestrīce! — Jamadzaki iekliedzās un paraudzījās pulkstenī. — Tāda… vēl nav bijusi!
«Vertikālais grūdiens!» viņš nodomāja pie sevis. «Bet, ja primārais vilnis, kas parasti gandrīz nav jūtams, ir tik spēcīgs, tad epicentram jābūt kaut kur pavisam tuvu. Un pie tam ļoti lielam!»
Viņiem vēl bija mazliet laika. Gareniskā, tas ir, pamattrīce notiek pēc vertikālā grūdiena ar nelielu atstarpi. Jo izplatīšanās ātrums S garenviļņiem, kas izraisa garenisko satricinājumu, ir mazāks nekā P viļņiem, kas ir primāro, vertikālo grūdienu cēlonis. Pie tam garengrūdieniem ir daudz lielāks postošais spēks nekā vertikālajiem. Bet, jo tuvāk ir epicentrs, jo mazāka atstarpe starp grūdieniem. Vai neizmantot starpbrīdi un nenoskriet lejā?
Bet bija jau par vēlu. Kaut kur tālumā dunēja zeme, it kā reizē būtu nograndusi vairāku simtu lielgabalu zalve. Ēka nostenēja un spēcīgi salīgojās. Jamadzaki atsitās pret sienu un nokrita uz grīdas. Plaukstās iedzēla izsvaidītas spraudītes. Viņš mēģināja piecelties uz ceļiem, bet nespēja noturēties pat četrrāpus. Grīda šūpojās trakā ātrumā, un viņu svaidīja no kakta kaktā.