— Jamadzaki-san! — atskanēja šausmu pilnā Jasu- kavas balss.
— Zem galda! — Jamadzaki uzbļāva. — Slēpies zem galda!
Ar milzīgu troksni apgāzās smags grāmatu plaukts. No plaisām griestos un sienās nobira betona un apmetuma gabali. Jamadzaki, apsedzis galvu ar rokām, tik tikko paspēja palīst zem galda. Bezprātīgām acīm viņš skatījās, kā sašķobās stiprie rāmji, kā plīst un birst uz visām pusēm logu stikli. Brīžiem nodzisa elektrība, un tajās reizēs pelēkajās debesīs kā uz ekrāna dzirkstīja gaišas uguntiņas.
Horizontālā trīcēšana uz laiku norima, bet drīz atsākās ar vēl drausmīgāku spēku. Galda skaitļotājs, velkot aiz sevis vadu, pārlidoja pāri istabai un, atsities pret sienu, ar lielu troksni nokrita blakus Jamadzaki. Šoreiz grūdiens bija daudz stiprāks nekā pirmoreiz. Šķēlās un dunēja visa ēka. No griestiem krita betona gabali. Jamadzaki juta, ka grīda slejas augšup. «Ap- gāzīsimies?» viņš gandrīz mierīgi prātoja. «Ja šī septiņu stāvu ēka, kuras sestajā stāvā tu atrodies, sagrūs, tad glābiņa nebūs. Tevi kopā ar betona bluķiem nosviedīs zemē…»
Logu rāmji vēl arvien trīcēja un tarkšķēja. Tad Jamadzaki ieraudzīja, ka tie atdalās no ailēm un šķietami lēni izkrīt ārā. «Nāve..» viņš vēsi nodomāja it kā kaut kur zemapziņā. «Cik niecīga būs bijusi mana dzīve, ja tagad iešu bojā. Nekas vēl nav padarīts…»
Dārdoņa pamazām apklusa. Grīda bija sasvērusies par kādiem septiņiem grādiem, istabas puskrēslā peldēja biezs putekļu mākonis. Kad Jamadzaki mēģināja izrāpties no galda apakšas, kaut kas aizšķērsoja viņam ceļu. Izrādījās, ka galdu sedz nokritis griestu gabals.
Pa logu ailēm ieplūstošajos gaismas staros istabā atklājās drausmīga aina. Caur gaisā peldošajiem putekļu mākoņiem acīm pavērās saplaisājušas sienas un milzīgs caurums griestos, uz grīdas mētājās nez no kurienes uzradušies betona bluķi, grāmatu skapji un krēsli apgāzti, galdi sašķaidīti šķēpelēs. Vārdu sakot, istabas vietā viens vienīgs haoss. Kā alā, kur noticis nobrukums. Pat brīnumainā kārtā veseli saglabājušies priekšmeti, kas līdz šim bija slēpušies zem mierīgu krāsu apdares, stāvējuši uz izsmalcināti ģeometrisku, precīzu ornamentu fona, pēkšņi šķita rupji un neizskatīgi.
— Jasukava… — Jamadzaki izgārdza. — Vai esi dzīvs?
— Jā … — atskanēja tikko sadzirdama balss. - Kaut kas iesita man pa galvu, bet dzīvs esmu.
Istaba atkal salīgojās. No sienas atrāvās un ar lielu blīkšķi nokrita plaukts.
— Ko darīsim? — Jasukava jautāja bailīgā bērna balsī. — Kas tagad būtu jādara?
No ielas atskanēja plīstoša stikla troksnis. Tālumā kļuva dzirdamas cilvēku klaigas un vaimanas. Putekļu dvakai piejaucās deguma smaka. Jamadzaki instinktīvi sajuta briesmas.
— Jāiet lejā! — viņš teica. — Grūdieni var atkārto* ties. Šeit palikt bīstami.
— Lilts laikam nedarbojas? Vai kāpnes veselas?
— Nezinu. Ja durvis atveramas, tad labāk pa ārējām, rezerves kāpnēm..
Jamadzaki galva bija zem galda un sānus spieda kaut kas ciets. Rāpjoties atmuguriski, viņš beidzot izkļuva no galda apakšas. Piedurkne aizķērās aiz kaut kā asa, un žakete ar sprakšķi pārplīsa pleca šuvē.
— Vai tiksi ārā? — viņš jautāja Jasukavam.
— Jā, bet lūdzu aizvāciet šo skapi.
Tērauda skapis ar plaši atvērtām durvīm gulēja starp sienu un galdu, zem kura bija palīdis Jasukava. Kad Jamadzaki mazliet nobīdīja skapi, palīdzības lūdzējs tūdaļ izrāpās no galda apakšas. Asinis no brūces pierē bija notecējušas gandrīz pa visu seju.
— Noslaukies … — Jamadzaki pastiepa viņam kabatas lakatiņu.
— Nekas… — Jasukava teica, slaukot pieri ar delnas virspusi. — Vai mēs tiksim ārā no šejienes?
— Labāk jau būtu tikt, — Jamadzaki parādīja uz durvīm. — Ja grūdieni atkārtosies, šī ēka diez vai izturēs.
— Dzelzsbetons, bet tā sašķobījies, — Jasukava neuzticīgi ieminējās. — Varbūt celtnieki bijuši pavirši?
— Domāju, ka tas ir pazemes noslīdenis.
Ārpusē uzliesmoja sarkanas strēles. Saprotot, ka tagad nav laika tukšai ziņkārībai, Jamadzaki tomēr piegāja pie loga. Dega trīs saskrējušās automašīnas. Acīmredzot vidējā bija aizdedzies propāns. Atskanēja sprādziens, un augstu gaisā uzšāvās liesmu mutulis.
— Kāpnes nav izmantojamas, — Jasukava satraukti paziņoja. — Griesti nogāzušies, arī daži laidumi sabrukuši.
Deguma smaka, kas plūda no kāpņu telpas, kļuva arvien jūtamāka. Jamadzaki atcerējās, ka pirmajā stāvā ir neliels restorāniņš. Iespējams, ka tur aizdegusies eļļa.
— Uz rezerves kāpnēm! — viņš uzkliedza.
Izeja bija īsa gaiteņa galā. Zem kājām šķindēja iz- birušie stikli. Pustumsā varēja saredzēt milzīgas plaisas griestos un sienās. Jamadzaki neviļus sarāvās. Ugunsizturīgās dzelzs durvis, kas veda uz rezerves kāpnēm, bija nedaudz sašķiebušās un nevērās vaļā. Jamadzaki grūda tās no visa spēka. Pēc otrā mēģinājuma durvis padevās, un viņš gandrīz izlidoja ārā. Jasukava, bailīgi iekliedzies, saķēra viņu aiz žaketes. Sejā iesitās balti dūmi un karstums. Dega tējnīca blakus esošajā trīsstāvu koka namā. No logiem vijās liesmu mēles. Lejā pustumsā skanēja kāju dipoņa, kliedzieni un vaimanas. Haradzjuku stacijā no sliedēm bija noskrējis elektriskais vilciens, un gar tā vagoniem šaudījās cilvēki. Gaudoja ugunsdzēsēju mašīnu sirēnas. Daudzās vietās mutuļoja melni dūmi.
— Ātri! — Jamadzaki iekliedzās un sāka skriet lejup pa rezerves kāpnēm. Zem kājām uzbudinoši dārdēja metāla plātnes, aiz muguras dobji dunēja Jasukavas soļi. Kāpnes bija sasvērušās kopā ar ēku, un katra neprecīza kustība draudēja ar novelšanos. Kad viņi bija nokāpuši līdz trešajam stāvam, atkal sāka dunēt zeme un debess.
— Sargieties! — Jasukava izmisīgi ķērca. — Esiet uzmanīgs, Jamadzaki-san!
Jamadzaki nokrita uz muguras, stipri sasita gurnu un sāka ripot pa kāpnēm lejup. Viņam izdevās aizķerties uz kāpņu laukumiņa, bet mēģinājums piecelties kājās beidzās neveiksmīgi, jo kāpnes šūpojās un dimdēja kā milzīgs gongs. Viņš tikko paspēja pieķerties margām. Kārtējais grūdiens bija tik spēcīgs, ka likās, debesis ar zemi kaucot sagriežas kopā vienā virpulī. Koka ēka, kas atradās dažu metru attālumā, sagruva kā kāršu namiņš. Vaigu ieskrāpēja vai nu dakstiņa šķēpele, vai arī skārda gabals. Gaisā uzvijās dzirksteļu kūlis. Dunošajā pelēkajā gaisā rezerves kāpnes žvadzēja tik skaļi, it kā gatavotos viņiem pārplēst bungādiņas. Vairāki simti dzelzs lokšņu un cauruļu, kas vēl karājās pie betona sienām, drebēja tā, ka varēja gaidīt — tūlīt atrausies un nokritīs zemē.
— Jasukava! — Jamadzaki kliedza pilnā balsī. — Turies stingrāk, Jasukava!
Viņš pats nesaprata, kam viņš kliedz — Jasukavam vai sev. Jamadzaki izmisīgi iekrampējās cauruļmargās, kas vibrēja kā pneimatiskais veseris. Bet galva bija apbrīnojami skaidra. Viņš raudzījās sienā un domāja, ka kāpnes laikam tomēr neatrausies. Tad viņš palūkojās lejup un neticēja pats savām acīm — zeme uz ielas sašķēlās, un tās viena mala pacēiās augstāk nekā otra* Lūzums beidzās pie dzelzceļa līnijas ar saliektām sliedēm. Oda pēc gāzes. Nogranda apdullinošs sprādziens, pārsprāga gāzes vads, un no zemes izšāvās gaiši zila liesma. Jamadzaki, muti atplētis, vēroja, kā augstu gaisā uzvirpuļoja gāzes skatlūkas vāks, it kā būtu plāna papīra lapiņa. Dūmenim līdzīgā ēka, celta piecdesmito gadu beigās, arvien vairāk un vairāk svērās uz vienu pusi…