Zemestrīce, kas šajā dienā uzbruka Cibas un Iba- ragi prefektūras dienvidu daļai, kā ari Tokijai un Joko- hamai, notika laikā, kad iedegās laternas un sākās vakara maksimumstunda. Tādēļ cilvēku upuri bija milzīgi. Daudz cilvēku aizgāja bojā Tokijas stacijā, kā arī dzelzceļa galapunktos Marunouči, Jūrakučjo, Kandā, Rjogoku, Ueno, Ikebukuro un Sindzjuku. Gājēji, kurus pēkšņais grūdiens pārsteidza uz ielas, nespēja noturēties kājās, sākās grūstīšanās, bet no augšas kā lietus nolija desmittūkstoši logu stiklu, krita ķieģeļi, torņveida reklāmas. Stacijās valdīja neprāts. Cilvēki vēlās no peroniem, elektriskie vilcieni, kas pienāca tikai ar dažu minūšu atstarpi, ietriecās cits citā. Strauji bremzējot, vagoni saslējās stāvus un apgāzās. Uz ielām saskrējās taksometri, veidojot milzīgas mašīnu kaudzes, daudzas automašīnas tika uztriektas uz ietvēm.
Metro nodzisa elektrība. Pilnīgā tumsā palikušie cilvēki šaudījās uz visām pusēm, kliedza, raudāja, spieda nost cits citu. Kādai upei laikam bija pāršķelts dibens, jo metro tuneļos sāka šļākties dubļains ūdens. Pazemes ielās, kas kā zirnekļa tīkls apvija staciju rajonus, izcēlās ugunsgrēki — aizdegās apdares plastikāts, izplatījās indīgās gāzes. īsta elle! Pie Jaesu izejas, Gin- dzas ceturtajā kvartālā, Ilibijas krustojumos, Sindzjuku, Sibujā, Ikebukuro, Ueno un Rjogoku arī notika automašīnu masveida sadursmes, aizdegās benzīns, kas izraisīja sprādzienus tajos satiksmes līdzekļos, ko darbināja ar propānu.
Automobiļi, kas traucās pa ātrgaitas ceļiem, uzbrauca cits citam virsū vai ietriecās stabos. Pazemes tuneļi pārvērtās dūmejās, kurās mutuļoja uguns liesmas un melni dūini. Ja kāda automašīna piebremzēja, tajā tūdaļ ietriecās citas.
Arī uz estakādēm stāvoklis nebija labāks. Mašīnas, zaudējušas varu pār stūri, šķērsoja zemo sadales joslu, iebrauca pretējā plūsmā, triecās barjerās. Bet Rietum- kandā, kur uz estakādēm asi pagriezieni, daudz kritumu un pacēlumu, līdz ar pirmajiem grūdieniem mašīnas uzlidoja gaisā. Estakādēm, kas bija uzbūvētas virs aizbērtām upēm, vienā acumirklī sagruva visi balsti, un automobiļi bira lejā kā smilšu graudi. Dzirksteles aizdedzināja izlijušo benzīnu. No Tokijas debesīm gāzās uguns un automašīnu lietus.
Tokijas piejūras joslā, kas bija cieši apbūvēta ar dzīvojamām mājām, Bunkjo, Sindzjuku un Sibujas daudzdzīvokļu namu rajonos, kā arī Edogavas un Ku- rodas rūpniecības zonās ugunsgrēki izcēlās vienā acumirklī. Visur dega gāze — cilvēki gatavoja vakariņas. Tāds pats cēlonis bija milzīgajam ugunsgrēkam Kanto lielās zemestrīces laikā 1923. gadā. Tikai toreiz nelaime notika pusdienu stundā. Koto rajonā sabruka vairāki tilti, gruntij svārstoties un iebrūkot, tika pārrauti aizsprosti, ūdens applūdināja ceļus, bet no zāģmateriālu noliktavām viļņu izskalotie baļķi tos galīgi aizsprostoja. Desmitiem vietās reizē izcēlās ugunsgrēki. Aizdegās pa ūdens virsmu izlijusī nafta. Šajā rajonā bija sakoncentrēti daudzi sīki uzņēmumi, kas ražoja plastmasas un apstrādāja sintētiskos sveķus. Tādēļ, ugunsgrēkiem sākoties, tūdaļ izdalījās indīgās gāzes — hlors, ciānskābes gāze, fosgēns un oglekļa oksīds. Tie, kas izglābās no liesmām, gāja bojā indes mutuļos. Vēlāk noskaidrojās, ka šajos rajonos zaudējuši dzīvības gandrīz četrsimt tūkstoš cilvēku.
Posts piemeklēja arī ostu rajonus Harumi, Sinagavu un Omori. Piekrastēs sabruka naftas rezervuāri, un jau no pirmās dzirksteles sākās ugunsgrēki. Ilanedas lidostā nolaižoties apgāzās un aizdegās starptautiskās līnijas reaktīvā lidmašīna. Pietauvotie kuģi sitās pret piestātnēm, Sibauras noliktavu zonā izcēlās ugunsgrēki.
Un beidzot uzbruka baigs, melns cunami… Tas, protams, plašajos pilsētas rajonos notika viss reizē ļoti īsā laika posmā. Mazāk bija cietuši Cijodas un Sibujas rajoni, daļa no Jojogi un Ostas rajoniem, kā ari tās zonas, kas atradās tālāk no pilsētas centra.
Zemestrīce ir šausmas, kas pēkšņi uzbrūk no zemes dzīlēm, sastindzina cilvēka sirdi, paralizē tā prātu un gribu. Cilvēks pilnīgi pakļaujas pašsaglabāšanās instinktam un bieži nav spējīgs rīkoties aukstasinīgi. Pie tam cilvēki visi reizē zaudē saprātu, kas vēl vairāk palielina postu,
Trīsdesmit mierīgo pēckara gadu laikā japāņi, sevišķi lielo pilsētu iedzīvotāji, bija zaudējuši tā saucamo dabas katastrofu kultūru, kas, veidojusies vairāku gadsimtu gaitā, deva cilvēkiem iespēju momentāni orientēties milzīgas stihiskas nelaimes gadījumos. Izrādījās, ka ne tokijieši, ne citi pilsētnieki vairs nezināja, ko darīt, katastrofai izceļoties. Milzīgā pilsēta dzīvoja saspringtu dzīvi, cilvēki, tiecoties pēc dienišķās maizes un izpriecām, centās nedomāt par nebaltām dienam.
Uguns plosījās piepilsētas koncentrētās apbūves rajonos. Izlauzusies no virtuvēm, tā aprija visu, kas gadījās ceļā. Visur panikā šaudījās baiļu un šausmu pārņemtie ļaužu pūļi. Rezultātā tika samīdīti vai saspārdīti tūkstošiem cilvēku. Liesmu apņemtajā lejas- pilsētā iemītnieki svieda ārā no dzīvokļiem mēbeles, ar to vēl vairāk sekmējot ugunsgrēka izplatīšanos. Glābjoties no liesmām, cilvēki metās smirdošos dīķos un upēs, bet no krastiem tiem virsū spiedās arvien jauni pūļi un pāri gāzās brūkošās celtnes. Tādējādi šīs ūdenstilpes drīz vien pārvērtās par slīkoņu brāļu kapiem. Uz vakara pusi uzpūta vējš. Uguns uzvijās vēl augstāk un izpletās vēl tālāk, draudot pilnīgi iznīcināt visu lejaspilsētu.
Zemestrīcei sākoties, visas galvaspilsētas ugunsdzēsēju vienības saņēma ārkārtēju pavēli izbraukt uz notikumu vietām. Bet tikai atsevišķām ugunsdzēsēju mašīnām izdevās izlauzties līdz degošajam centram, jo pa ielām nebija iespējams pabraukt. Uz mazāk cietušajiem rajoniem izspraukties bija vieglāk, bet arī tur ugunsdzēsēji nespēja sniegt nekādu jūtamu palīdzību — nebija ūdens. Upes gandrīz pilnīgi aizbirušas, bet ugunsdzēsības hidranti nedarbojās. Ugunsdzēsēju darbu apgrūtināja arī juceklīgi skraidelējošie cilvēki. Dažos gadījumos saniknotie ļaudis izvilka no kabīnēm šoferus, kas ar savām mašīnām lielā ātrumā bija iedrāzušies pūlī, zvērīgi tos piekāva un saspārdīja, pārvēršot asiņainos gaļas gabalos.
— Neko nespēju darīt, — ziņoja nobālis ugunsdzēsējs, turot rokās neizmantojamo šļūteni.
Komandieris, arī gluži bāls, paķēra radiotelefona klausuli:
— Dinamītu, kur dinamīts? Ko jūs tur tūļājaties? Mašīnu ielencis pūlis? Tā nevar braukt? Nesiet kaut vai uz muguras! Veicīgāk!
Grūdieni atkārtojās. Bet jau daudz vājāki nekā iepriekšējie, tomēr cilvēkiem bija ārkārtīgi saasinājusies baiļu sajūta, un neprātīgais ļaužu pūlis, skaļi gaudojot, atkal metās bēgt.
— Seit palikt bīstami. Lūdzam visus evakuēties Takebasi tilta virzienā, — auroja ugunsdzēsēju mašīnas skaļrunis. — Tūdaļ sāksim spridzināt ēkas, lai apturētu uguns izplatīšanos. Lūdzam evakuēties!
Beidzot ieradās spridzinātāju brigāde ar dinamīta bumbām un metās mutuļojošo liesmu jūrā. Mērķis — milzīga divstāvu koka noliktava un dzelzsbetona rūpnīcas korpuss viņpus tiltam. Noliktava jau bija aizdegusies.
— Tiltu arī laidiet gaisā, — komandieris pavēlēja aizsmakušā balsī.
— Bet pa to vēl skrien cilvēki… — uz viņu atskatījās kāds brigādes loceklis.
— Nav svarīgi, sagatavoties spridzināšanai… — norēca komandieris. — Tā ir pavēle no augšas!
No tilta puses skrēja ugunsdzēsēji ar šļūtenēm, steigdamies paslēpties aiz mašīnām, kurām arī bija dots rīkojums atkāpties.