Dobji atbalsodamies, nogranda sprādziens, un noliktava pazuda pelēku dūmu virpulī.
Pa pusei sagruvušajā, ar smiltīm un putekļiem apbērtajā premjerministra rezidencē bāli kā līķi ieradās sabiedriskās drošības komitejas priekšsēdētājs ar tautas labklājības ministru. Pie premjera jau atradās tirdz
niecības un rūpniecības ministrs un Aizsardzības pārvaldes priekšnieks.
— Kandas un Sindzjuku rajonos izcēlušās sadursmes starp pūli un operatīvajām vienībām, — teica tautas labklājības ministrs. — Es saprotu, ka trūkst cilvēku, bet vai pārējiem neliekas, ka operatīvo vienību izmantošana šeit tomēr nevietā?
— Tagad nav īstais laiks apsvērt šādus jautājumus, — tirdzniecības un rūpniecības ministrs iebilda.
— Vienu daļu operatīvo vienību aizvietosim ar pašaizsardzības spēkiem, — Aizsardzības pārvaldes priekšnieks paziņoja. — Nupat saņemts lūgums no pilsētas mēra un Valsts komitejas cīņai pret dabas katastrofām. Pirmās divīzijas celtniecības un transporta bataljoni jau darbojas. Piedalās arī parastās kājnieku rotas, bet ieroču nav nevienam …
— Vai nav bīstami? — Sabiedriskās drošības komitejas priekšsēdētājs sarauca uzacis. — Tauta padevusies liela mēroga panikai.
— Nav ko uztraukties. Viņi dodas glābt savu tautu. Es teicu viņiem — pildiet savus pienākumus, mirstiet par tautiešiem, ja jāmirst, un jūs tiksit godam apglabāti… — Aizsardzības pārvaldes priekšnieks, laikam stingra rakstura cilvēks, sāka mirkšķināt acis. — Jūs te ieminējāties par pašaizsardzības spēku mobilizāciju sabiedriskās kārtības sargāšanai. Bet es esmu kategoriski pret! To var darīt tikai ārkārtējā gadījumā, tikai visārkārtējākā! Bet pašreiz pašaizsardzības spēki rīkosies kā glābēji, ne vairāk. Mēs jau esam mobilizējuši arī Narasino pirmo gaisa desanta korpusu un Kasumi- gauras helikopteru eskadriļu, bet vienīgi ar nolūku izmantot tos glābšanas darbos…
— Bet no Policijas pārvaldes priekšnieka ziņojuma var secināt, ka stāvoklis vairākās vietās ir diezgan nemierīgs… — lūkojoties premjera sejā, teica Sabiedriskās drošības komitejas priekšsēdētājs. — Jūsu rezidence arī ir pašaizsardzības spēku apsardzībā, vai ne?
— Tikai pagalms, — premjera sekretārs paskaidroja. — Bet no ielas puses sardzē ir policija.
— Es arī uzskatu, ka pašaizsardzības spēkus var mobilizēt kārtības uzturēšanai tikai ārkārtējā situācijā. $ajā ziņā esmu vienisprātis ar Aizsardzības pārvaldes priekšnieku, — teica premjers. — Ja stāvoklis kļūs bīstamāks, tad evakuēsimies. Iekšējā pagalmā stāv pašaizsardzības spēku helikopters.
— Ja jau galvaspilsētā izveidojusies šāda aina, kas tad notiek Cibā un Jokoharnā? — tautas labklājības ministrs taujāja noraizējies. — Runā, ka tur esot uzdarbojies spēcīgs cunami.
Atkal iedunējās zeme. Istaba salīgojās, kaut kur tālumā atskanēja birstoša apmetuma troksnis.
— Precīzu ziņu vēl nav, bet zaudējumi, liekas, tiešām ir visai prāvi, — teica premjers, lūkojoties pulkstenī. — Stāsta, ka piekrastes rajoni no Tokijas un Čibas līdz Miuras pussalai pilnīgi iznīcināti. Boso pussalas Klusā okeāna krasts neesot sevišķi daudz cietis, bet arī uz turieni nosūtīti jūras pašaizsardzības spēki, kas piedalīšoties glābšanas operācijās.
Ārā jau bija pilnīgi satumsis. Tikai vietumis vēl naksnīgās debesīs atmirdzēja ugunsgrēku blāzmas. Katra vēja brāzma,atnesa sev līdz skrejošu cilvēku kāju dipoņu, automašīnu motoru rūkoņu, apsardzes dusmīgos uzkliedzienus, un virs šī skaņu jūkļa plašā straumē plūda daudzu jo daudzu cilvēku izmisīgie vaidi, kurus varēja pielīdzināt no jūras dzelmes nākošām dēmonu gaudām…
— Deputāti sāk pulcēties, — teica tirdzniecības un rūpniecības ministrs, cieši piespiedis pie auss telefona klausuli. — Kas zināms par finansu ministru? Vesels? Kad viņš varēs ierasties? Aizsūtījāt pēc viņa helikopteru? Ārkārtējā sēde sāksj^s pēc trīsdesmit četrām minūtēm …
Ienāca sekretārs un klusi paziņoja, ka ieradušies galvenās un arī divu citu opozīcijas partiju vadītāji, lai tiktos ar premjeru.
— Nav labi iznācis, — tautas labklājības ministrs sadrūma. — Pirms pašas sēdes…
— Eju, eju, — premjers teica. — Šādā situācijā nav ko atrunāties.
Ieskrēja radists un pasniedza telegrammu. Tagad pieri sarauca arī premjers.
— Hm… — viņš norūca. — Pašreiz gan nav īstais brīdis…
Premjers atdeva telegrammu sekretāram.
— Parādiet kancelejas priekšniekam, tiklīdz viņš ieradīsies. Lai viņš saglabā.
Iekaucās sirēna. Garām rezidencei Mijakedzavas virzienā aiztraucās ātrās palīdzības vai varbūt ugunsdzēsēju mašīna. Klausoties sirēnas kaukšanā, premjers aši devās uz kabinetu, kur viņu gaidīja opozicionāri.
Naktij iestājoties, zemestrīce norima un tikai reizēm vēl atkārtojās draudīga dimaoņa, toties ugunsgrēki vērsās plašumā un nakts tumsā šķita vēl drausmīgāki. Neviens vairs necentās tos dzēst, virs galvaspilsētas liesmoja koši sarkana blāzma, un cilvēkiem likās, ka deg visa zeme. Piekrastē plandījās naftas, petrolejas un ķīmisko izejvielu glabātavas spilgti sarkanās liesmu mēles. Apkārtējie rajoni slīga melnu, smacīgu dūmu vērpetēs. Vējš aizpūta dzirksteles pat līdz Sibas un lii- bijas kvartāliem. Glābjoties no neciešama karstuma, cilvēki skrēja uz austrumiem. Imperatora pils laukumā saplūda vairāku desmittukstošu pūlis, un cilvēki vel arvien nāca klat.
Pilsētas ielās vienīgais apgaismojums bija ātrās palīdzības mašīnu starmeši. Dažas celtnes Marunouči kvartālā iedarbināja savus elektroģeneratorus, bet tādas varēja uz pirkstiem saskaitīt. Spēcīgie pazemes grūdieni bija izsituši no ierindas gandrīz visas mazgabarīta elektrostacijas. Nomocīti, pārbiedēti cilvēki meklēja glābiņu Sibas parkā, Jojogi laukumā un apkārtējās birzīs. Sākumā tur pulcējās kalpotāji, kas ceļā uz mājām cerēja tur nogaidīt, kamēr norimsies zemestrīce, bet vēlāk sāka ierasties arī ugunsgrēkā cietušie, kas bija paguvuši paķert līdz kādu mantu …
Nedz valsts, nedz privātie dzelzceļi nedarbojās. Metro daļēji dega, daļēji bija applūdināts. Ielas un ceļī vēl arvien bija neizbraucami, jo tos aizsprostoja ugunsgrēki, sabrukušās ēkas un degošie transporta līdzekļi. Ātrgaitas šosejas bija slēgtas. Uguns liesmu apņemtās mašīnas izplatīja tik spēcīgu karstumu, ka asfalts izkusa un tecēja uz visām pusēm. Gāzes sprādzieni apakšzemes komunikācijās reizēm vēl uzsvieda gaisā kontrol- lūku smagos vākus, bet ūdens, izplūstot no pārplīsušajām caurulēm, sadūrās ar uguni un pārvērtās karsta tvaika mākoņos.
Kad Jamadzaki galīgi atģidās, viņš saprata, ka atrodas mežiņā pie imperatora Meidzi tempļa. Laikam bija izmežģīta kāja. Pie katra soļa caur potīti izšāvās sāpju bultas. Jamadzaki apskatījās apkārt. Jasukavas blakus nebija. Priekšā, aizmugurē, pa kreisi un pa labi steidzīgi soļoja savainoti, aizelsušies, ar putekļiem un dubļiem pārklāti cilvēki. Aizmugurē starp kokiem iespī- dējās sarkanīga blāzma, un sāka izplatīties degošu koku smarža. Laikam sācies ugunsgrēks pie tempļa galvenā ceļa.
«Kā man izdevās izglābties,» izklaidīgi prātoja Jamadzaki, velkot slimo kāju. Viņam likās, ka ēka, no kuras viņi centās tikt ārā, pēdējā brīdī sagruva. Viņš atcerējās, kā, ieķēries kāpņu margās un krītot lejup kopā ar visu celtni, bija skatījies uz sakropļoto un saplosīto ielu. Viņš tiešām bija kritis — lēni un liegi, kā palēninātā kinofilmā… Bet kas notika tālāk? Tālāk viņa ķermenis kopā ar dzelzsbetona milzeni nogāzās zemē. Viņš ļoti sāpīgi atsitās pret kaut ko ar muguru. Dzirksteles vien pašķīda gar acīm. Deguma smaka, putekļu pilnas nāsis un mute… Viņa ķermenis palēcās gaisā kā viegla bumbiņa… Kāda drausmīga, sirdi plosoša, kliedzoša balss … Bet kas tad?