— Vai mūs uz mājām nevedīsit? — kāds iespiedzās. — Man vajag uz Mitaku. Nezinu, kas ar ģimeni…
— Drīz Jojogi sporta centrā ieradīsies transporta brigādes. Ejiet, lūdzu, uz sporta centru un ievērojiet kārtību… Tur jūs saņemsit informāciju par stāvokli katrā galvaspilsētas rajonā. Ejiet uz sporta centru! Tur jūs varēsit atpūsties un nodzerties. Lūdzam visus, ievērojot kārtību, mierīgi doties uz sporta centru! Jūs aizvedīs mūsu vienības cilvēki…
Iedegās starmeši. Ļaužu pūlī izcēlās satraukums. Šiem cilvēkiem gaisma laikam vēl nekad nebija tik vēlama. Starmešu gaismā Jamadzaki ieraudzīja komandiera seju. Tas bija iededzis virsnieks, gadus trīsdesmit vecs. Viņa enerģiskā, apņēmības pilnā seja, kā jau visas šīs paaudzes jauno cilvēku sejas, vēl pauda zināmu bērnišķību. Virs galvas uzbāzīgi tarkšķēja helikopters. Izskatījās pēc transporta helikoptera no pirmā desanta pulka… Sacēlās vējš. Atskatījies uz ugunsgrēku tumši sārto atblāzmu, Jamadzaki saprata, cik bīstami tagad lidot ar helikopteru.
Debesis aizklāja melnu dūmu sega. Uz tās fona zaigoja indīgi sarkanas liesmas. Gaiss pēkšņi iedūcās un nodrebēja — acīmredzot sprāga naftas tvertnes.
Jamadzaki smadzenēs atpiaiksnīja tālas pagātnes atmiņas. Karš… Lielais uzlidojums Tokijai… Toreiz viņš bija vēl pusaudzis. Tajā naktī, kad nodega Sina- gava, aizgāja bojā viņa māte un brālītis… Un viņam viss kļuva vienaldzīgs. Viņš nesteidzās uz patvertni. Stāvēja uz ielas un skatījās, kā krīt un sprāgst degbumbas… Ne mazāko baiļu, tikai izmisums un trulas sāpes sirds dziļumos… Tagad viņš izjuta kaut ko līdzīgu. Šoreiz stāvoklis vēl sliktāks. Neviens nebija šādai katastrofai sagatavots. Tādi jēdzieni kā «evakuācija» un «cietušo glābšana» palikuši tāla pagātnē. Cilvēki pieraduši dzīvot mierīgi. Bet, kad dzīve rit mierīgi, neviens netic, ka reiz var uzglūnēt arī nelaime. Pie tam salīdzinājumā ar kara gadiem Tokija bija briesmīgi izvērsusies, augusi plašumā. Zaudējumi laikam būs neaprēķināmi. Un ja nu aizdegsies nafta, kas izlijusi To* kijas līcī? Kad dabas katastrofa būs palikusi tālu aiz muguras, galvaspilsēta vēl būs paralizēta diezgan ilgu laiku. Ļoti grūti atgriezt tik milzīgu pilsētu normālās dzīves sliedēs. Un nemiers ne tikai nerimsies, bet tieši otrādi — augs augumā… Valdība izpelnīsies asus opozīcijas un sabiedrības pārmetumus. Melsīs, ka zaudējumi varētu būt ievērojami mazāki, ja visus šos gadus valstī būtu bijis vairāk kārtības… Iespējams, ka tagadējā valdība būs spiesta demisionēt. Tādā gadījumā nemiers izplatīsies pa visu valsti…
«Slikti…» Jamadzaki nodomāja, velkot savainoto kāju un cenzdamies iet kopsolī ar pūli, kas sāka kustē- ties. «Ja pēc visa notikušā kritīs valdība…»
Starmešu gaismas lokā gaisa kaut kas virmoja. Jamadzaki paraudzījās debesīs. Tur virpuļoja milzum daudz melnu plēkšņu, it kā vējš būtu sacēlis gaisa neskaitāmus sikspārņu barus.
— Pelni krīt, — teica pavecs vīrs, kas gāja blakus. — Jāpieliek solis. Citādi, kā parasti šādos gadījumos, uznāks lietus. Pēc lieliem ugunsgrēkiem vienmēr līst. Vai ne? Arī pēc lielā uzlidojuma bija tā…
«Jā, slikti…» Jamadzaki turpināja prātot. Viņš pat nepievērsa uzmanību pirmajām lietus lāsēm. «Ļoti slikti… Kas būs ar plānu D, ja demisionēs valdība? …»
Lietus lāses sāka krist biežāk. Cilvēki satraukti metās bēgt.
— Esiet piesardzīgi! Lūdzam neskriet! Tas ir bīstami! Negrūstieties!..
Karavīri skaļi kliedza, bet pūlis jau skrēja, un no tā soļiem nodunēja akmens šķembām noklātais ceļš. No lāsītēm izveidojās lietus. Melns, pelnains lietus, kas uz balta krekla atstāj netīrus traipus.
«Slikti,» pats sev atkārtoja Jamadzaki, raugoties ainā, kas pavērās viņa acu priekšā, un domādams par to, kas viņu satrauca. «Kas būs tālāk?»
Pār sagruvušo pilsētu nolija melna lietus gāzes. Tās nodzēsa ugunsgrēkus, bet ne jau visus. Vietumis uguns, tieši otrādi, pieņēmās spēkā, jo līdz ar lietu sacēlās vējš. Toties cilvēki mazliet nomierinājās, uguns vairs neiedvesa viņos šausmas.
Tokijas līča piekrastē izveidojās traģiska situācija. Tur aizdegās vairāki desmittūkstoši tonnu naftas, mazuta un ķīmisko izejvielu. Ugunsgrēka liesmas trakoja ar tik briesmīgu spēku, ka lietus iztvaikoja gaisā. Neciešams karstums, skābekļa trūkums un indīgo dūmu mutuļi pārvērta šo rajonu par verdošu kapsētu bez nevienas dzīvas dvēseles. Jau tūlīt pēc ugunsgrēka izcelšanās krastam uzbruka astoņus līdz desmit metrus augsts cunami, kas kopā ar ūdeni izplatīja degošo naftu pa visu piekrasti. Harumi ieņēma otro vietu — tūlīt aiz Koto — bojā gājušo un bez vēsts pazudušo cilvēku skaita ziņā. Bet piekrastes pilsētas Sibaura, Si- nagava, Oi, Omori un Kavasaki gandrīz pilnīgi aizgāja bojā ugunsliesmās un ūdens plūdos. Kravas, kas milzīgos apmēros bija uzkrātas piestātnē, aizdegās. Smagos preču kuģus un degošos tankkuģus cunami uzsvieda gaisā, apgāza un aizdzina tālu prom — līdz pat Cuki- dzi. Šie brīvi peldošie milzeņi, triecoties pret galvaspilsētas pirmās ātrgaitas šosejas balstiem, kas stiepās gar visu jūras krastu, tos sagrāva.
Aizdegās arī akmeņogļu noliktavas Koto un Jume- nosimas salā. Šīs abas vietas ilgi turpināja gruzdēt, kas stipri aizkavēja atjaunošanas darbus galvaspilsētas piekrastes rajonos.
Cunami iedrāzās Tokijas līcī ar nepieredzētu spēku. Tas sagrāva Tatejainu Boso pussalā, Misaki Miuras pussalā, kā arī Uragu, norāva pusi Tomicu zemesraga, noskaloja lielāko daļu Tomicu pilsētas celtņu un, uzsēdies paisuma mugurā, aiztraucās uz Jokohamu, Kavasaki, Cibu, aizjoņoja gar Tokijas līča krastu, skarot Funabasi un Uragasu pilsētas, tāpat arī daudzus galvaspilsētas rajonus, galvenokārt Edogavu, Koto, Cjūo, Minato, Sunagavu un Otu. Rajonus ar nulles augstumu virs jūras līmeņa — Kasai, Sunamači un Komacugavu — milzīgais vilnis aprija vienā acumirklī, bet Arakavas upes ūdeņi sāka tecēt pretējā virziena, applūdinot Sendzjū TEC.
Vēlāk mēdza atzīmēt, ka reti kad kopā sagadījies tik daudz nelabvēlīgu apstākļu kā šajā «Otrajā Kanto apgabala lielajā zemestrīcē» — vakara maksimum- stunda, mājās gatavotās vakariņas, paisums, kas tajā brīdī bija sasniedzis augstāko līmeni, un spēcīgais dienvidu vējš, kas pūta jau visu pēcpusdienu… Labi vēl, ka tajā dienā nebija Mēness pilnā fāze ar vislielāko paisumu, tomēr rīta stundās tā augstums sasniedza 2,2 metrus.
Cunami spēcīgais trieciens pārrāva galvaspilsētas artērijas un iedūra tai tieši pašā sirdī. Šis milzu vilnis, pārvēlies pāri aizsargdambjiem un aizskalojis mākslīgi izveidotos zemesgabalus, ar līdzpaķerto šķidro dubļu kārtu uzbruka piekrastes līdzenurifam, pārvēršot drupu kaudzēs Hosjū—Tokijas, Sinagavas pirmo un otro, Kavasaki, Siodas un Curumi termoelektrocentrāles, naftas un gāzes pārstrādes rūpnīcas, kuģu būvētavas, tēraudlietuves, piestātnes, noliktavas, šosejas, dzelzceļus, lidostas. Hanedas lidostu vilnis sasniedza brīdī, kad tur jau bija izcēlies ugunsgrēks, nolaizīja skrejceļus un angārus, sabojāja daudzas lidmašīnas. Lidostā šajā laikā arī bija maksimumstunda — nolaidās un pacēlās iekšzemes līniju lidmašīnas, uzgaidāmajās telpās pulcējās pasažieru un sagaidītāju pūļi. Momentā tika sagrautas apkārtējās ātrgaitas šosejas, vien- sliedes dzelzceļš. Sabruka tilti, un lidostas rajons bija izolēts no ārpasaules. Visam tam pievienojās vēl ugunsgrēks, kas sākās tuvākajā naftas pārstrādes rūpnīcā. Ūdens iznēsāja degošo naftu pa visu apkārtni, tā rādot briesmas degvielas noliktavām. Nesen atvērtā Naritas lidosta, par laimi, bija cietusi samērā maz, tādēļ daļu pienākošo lidmašīnu bija iespējams norīkot uz turieni, bet starptautisko līniju lidmašīnas tika novirzītas uz Osaku vai griezās atpakaļ uz Seulu, Taibeju, Manilu un Honkongu.