«Josino», kas Idzu pussalas selgā pagriezās par 180° un devās uz Tokijas līci, pulksten vienpadsmitos traucās pa Uragas jūras šaurumu. Kad kuģis apbrauca Mi- uras pussalu, jau varēja tālumā redzēt ugunsgrēkus, kas plosījās Sagaini un Uragas piekrastēs. Drīz vien vēja brāzmas atnesa sev līdz pavisam neparastu dvaku.
Aiz Kano zemesraga retās lietus lāses pārvērtās gāzēs, redzamība krasi pasliktinājās. Bet no komandtiltiņa tomēr varēja redzēt, kā miglaini aizplīvurotās debess ziemeļu pīise arvien vairāk un vairāk piesātinās ar sarkanīgi melnām uguns liesmām.
— Tokija deg… — čukstēja Kataoka, stāvot uz komandtiltiņa blakus Onoderain. — Kavasaki un Čiba arī…
— Laikam pirms kādām trim stundām šeit pāri gājis cunami, — Onodera sacīja, savelkot ciešāk gumijas lietusmēteļa kapuci. — Vakara stunda… Cik drausmīgi daudz būs upuru un zaudējumu…
«Josino» samazināja ātrumu līdz septiņiem astoņiem mezgliem. Tālumā aiz lietus aizkara iekaucās sirēna. Gaisā uzvijās spilgts gaismas stabs, un drausmīgas eksplozijas troksnis aizsita ausis. Kaut kas uzsprāga — vai nu šķidrās dabasgāzes krātuves Kavasaki un Joko- hamā, vai arī galvaspilsētas gāzes rezervuāri.
— Nu gan smird! — Nakada sabozies ievilka gaisu. — Laikam iebrauksim Jokosukā. Arī tur droši vien viss sagrauts, bet doties tālāk uz ziemeļiem bīstami — indīgas gāzes, degoša nafta, cunami saārdītā piekraste…
Ūdens tumšo virsmu vēl tumšāku vērta pēkšņi parādījušies dažādi peldoši priekšmeti: kastes, biezi salmu pīteņi — tatami, dzelzs mucas, dēļi, drupas… Un laikam arī līķi…
— Priekšā kreisajā pusē kaut kas peld! — iekliedzās sargmatrozis kuģa priekšgalā.
«Josino» ieslēdza starmešus un, palīgstūres skrūvei smagi dūcot, strauji pagriezās pa labi. Gar kreiso bortu aizslīdēja melns milzenis — apgāzies un pa pusei nogrimis vairāku tūkstoštonnu klases kuģis. Ūdens virspusē rēgojās tikai daļa kravas telpas.
Cauri lietum un tumsai izlauzās tikko sadzirdama cilvēka balss.
— Priekšā labajā pusē cilvēks aiz borta! — sargmatrozis atkal iekliedzās.
— Atpakaļgaitā! — kapteinis klusi pavēlēja stūrmanim un ieslēdza iekšējo telefonu. — Nolaist glābšanas laivu no labā borta! Izglābt cilvēku!
Starmetis pagriezās un apgaismoja jūru pa labi no kuģa. Nekas nebija redzams — tikai lietus strūklas zaigodamas sitās pret saduļķoto ūdens virsmu. Toties skaidri bija dzirdams glābšanas laivas nolaišanas troksnis.
— Priekšā laikam daudz dreifējošu kuģu, — teica navigators, kas uzraudzīja radaru. — Acīmredzot zvejas šoneri un plakandibena laivas, kas cietušas no cunami… Drīz pabrauksim garām otrajam viļ ņ- lauzim…
— Glābšanas laiva atgriežas… — sargmatrozis ziņoja.
— Vai atradāt? — jautāja kāds uz klāja.
— Atradām… — no laivas atbildēja. — Bet… viņš nav pie pilna prāta …
— Profesor Tadokoro… — Onodera vērsās pie zinātnieka, kas kailu galvu, bez lietus mēteļa, drūmi sabozies, stāvēja blakus. — Šķiet, ka Tokijas — Joko- hamas un Tokijas — Cibas rajoni stipri cietuši, bet Tokijas krasta rajons laikam… vairs vispār neeksistē…
— Sākums… — nomurmināja profesors, slaucīdams lietus lāses no bārdas rugājiem apaugušās sejas. — Tas vēl tikai sākums …
— Nez kā tur klājas draugiem?… — Kataoka izmeta. — Mūsu kantorī…
— Jā, tiešām. Vai Jamadzaki un Jasukavam izdevies izglābties?
Postījumu, ugunsgrēku, cunami un melnā lietus drūmā nakts bija beigusies. Lietus gāzes norima, atklājot galvaspilsētas nožēlojamās atliekas. Piekrastes joslā ugunsgrēki vēl arvien nebija apslāpēti, un biezu, melnu dūmu mākoņi vijās zemu virs jūras kā milzīgs pūķis.
Onodera kopā ar profesoru Tadokoro un Jukinagu izlidoja no Jokosukas ar helikopteru — viņus steidzīgi izsauca uz premjerministra kanceleju. Onodera pa lodziņu ar acīm ieurbās baismīgajā postījumu ainā, kas pavērās lejā. Virs Jokoharnas, Kavasaki un galvaspilsētas vietumis vēl arvien cēlās dūmi no gruzdošām krāsmatām. Šī milzīgā zona, kurā bija sakoncentrējušies divdesmit procenti no visiem Japānas iedzīvotājiem, tagad neticamā klusumā pletās zem skaidrajām, zilajām debesīm ar nedaudziem gubu mākoņiem. No augšas pirmajā acu uzmetienā viss izskatījās kā ikdienā, ja neņem vērā piejūras rajonu, kas vēl arvien dega. Šur un tur varēja saskatīt neskartas augstceltnes un torņus. Bet vajadzēja ielūkoties tikai mazliet vērīgāk, lai pamanītu pēkšņās un negaidītās milzīgās dabas katastrofas nežēlīgo nagu pēdas.
Drupas stiepās nepārredzamā virknē. Sagrautas un pussagrautas celtnes. Krāsmatu atbaidoši melnie plankumi. Nokvēpuši automašīnu ģindeņi gan uz ātrgaitas šosejām, gan uz parastajiem cejiem. Ugunsgrēkos nomelnējušas tuneļu mutes. Izkusušā asfalta tumšie blāķi, no kuriem augšup vijās tievas dūmu strūkliņas. Bet no vakardienas radiopārraidēm Onodera jau zināja, ka satiksme pa šoseju no Tokijas uz Nagoju pārtraukta zemes virskārtas iegruvurna dēļ.
Vairums lielu rūpnīcu palikušas neskartas, toties gandrīz visi naftas pārstrādes kombināti bija nodeguši vai uzsprāguši gaisā. Tikai vietumis vēl rēgojās brīnumainā kārtā saglabājušās rektifikācijas kolonnas un cauruļvadu posmi. Ielās jau parādījās cilvēki. Pilsētas un pašaizsardzības spēku ugunsdzēsēju vienību ūdens cisternas, ar milzīgām grūtībām pārvarējušas dažādus šķēršļus, galvenokārt sabrukušos elektrotīkla stabus un dakstiņu kaudzes, beidzot bija tikušas līdz dzīvojamiem kvartāliem, kur cilvēki ar spaiņiem rokās stāvēja garu garās rindās.
Hanedas lidostā uz skrejceļa «A» bija redzamas sadegušas lidmašīnas DC-8 atliekas. Piekrastes skrejceļus sedza bieza ūdens kārta. Ugunsgrēki degvielu noliktavās bija nodzēsti, bet, lai atjaunotu visas lidostas funkcijas, bija vajadzīgs krietni ilgs laiks. Vēl traģiskāka aina pavērās Hanedas apkārtnes rajonos, kas kādreiz ar tik lielām pūlērn bija atkaroti jūrai.Ono- deram aiz sāpēm sažņaudzās sirds — tagad tie pārvērtušies milzīgā, blāvi spīdošā dubļu jūrā. Viensliedes dzelzceļa un ātrgaitas šoseju balstu starpās bija iestrēguši vidēja lieluma preču kuģi un prāmji. Vairākās vietās virs ūdens rēgojās sabrukuši un stāvus saslējušies tiltu laidumi, kuru margās aizķērušās kravas automašīnas un pašizgāzēji. Gaisā karājās viensliedes dzelzceļa vilciens. «Kas noticis ar tā pasažieriem?» Onodera skumji nodomāja.
Pār jūras ūdeņu un naftas applūdināto Hamas ārpilsētas pili laiski pletās dumi. Tālāk bija redzamas sašķiebušās un saplaisājušas, tomēr savu formu saglabājušas noliktavas un citas celtnes: daudzstāvu viesnīcas, tirdzniecības centra ēkas, Tokijas televīzijas tornis, Kasumigaseki debesskrāpis …
— Cijodas rajons cietis pavisam maz… — Onodera teica uzbudināts. — Bet pa Tokijas — Jokohamas otro šoseju jau brauc automašīnas!
Zem skaidrajām debesīm Tokija pamazām atsāka kustēties. Buldozeri nolīdzināja sabrukušos namus. Parādījās kravas automobiļu virkne — tie droši vien piegādaja materiālo palīdzību cietušajiem. Tiem pretī brauca pašaizsardzības spēku kravas automašīnas un autobusi, līdz beidzamam pārpildīti ar cilvēkiem, kuri beidzot bija ieguvuši «kājas» un varēja atgriezties mājās… Japāņi laikam tiešām ir pieraduši pie dabas katastrofām, nosprieda pie sevis Onodera, jūtot, ka acīs saskrien asaras. Kāds vācietis, kas apmeklējis Japānu pagājušā gadsimta otrajā pusē un bijis liela ugunsgrēka aculiecinieks Edo — toreizējā Tokijā, savās ceļojuma piezīmēs rakstīja: «… cilvēki, kuriem līdz pamatiem nodegušas mājas, nemaz nepakļaujas skumjām, bet ir dzīvespriecīgi, un, lai gan apkārt vēl kūp dūmi, būvdarbos jau enerģiski skan āmuru sitieni…»