Ceturtā daļa no galvaspilsētas trīs miljoni septiņsimt tūkstoš ģimenēm bija zaudējušas pajumti. Tikai Tokijā vien sagruva, nodega vai tika noskalotas deviņsimt tūkstoš māju. Bet galvaspilsētā kopā ar trim apkārtējām prefektūrām iznīcināto ēku skaits pārsniedza miljonu četrsimt' tūkstošus. Tādējādi uz ielas palika ap trīs miljoni cilvēku. Bet Kanto pirmajā zemestrīcē bez pajumtes bija palikuši septiņdesmit procenti galvaspilsētas iedzīvotāju. Tātad tagadējie zaudējumi relatīvi it kā mazāki, jo stipri gājusi uz priekšu anti- seismiskā un ugunsdrošā celtniecība. Tomēr milzīgu problēmu radīja šo gandrīz divu miljonu bez pajumtes palikušo tokijiešu izvietošana.
Sevišķi. drausmīga aina pavērās Koto un Fuka- gavas rajonos, kas bija stipri cietuši arī iepriekšējā zemestrīcē. Toreiz no sešdesmit tūkstoš cilvēkiem trīsdesmit astoņi tūkstoši jeb četrdesmit procenti gāja bojā tieši šajos rajonos. Šoreiz arī četrdesmit procentu upuru nāca no šiem rajoniem, tikai iedzīvotāju skaits te bija pieaudzis desmitkārtīgi… Ja tam vēl pievienoja Edogavas rajona, Cibas prefektūras, Urajasu un Funa- basi pilsētu cietušos, tad sanāca visi piecdesmit procenti …
— Tā taču īsta Osvencima! — nobālis iekliedzās kāds komisijas loceklis.
Materiālo zaudējumu kopsumma pārsniedza desmit triljonus jēnu — desmit procentus nacionālās bruto produkcijas jeb gandrīz pusi šī gada valsts budžeta. Stipri bija cietuši naftas pārstrādes uzņēmumi, metalurģiskās rūpnīcas, kuģu būvētavas un elektriskās stacijas. Minētajos rajonos koncentrējās četrdesmit svarīgāko Japānas tautas saimniecības uzņēmumu. Galvaspilsētas rūpniecība, kas ražoja septiņpadsmit procentus visas valsts produkcijas, bija zaudējusi sešdesmit procentu jaudas. Gājusi zudumā Japānas ražotspējas desmitā daļa. Vienā acumirklī iznīcināti desmit procenti visu naftas uzkrājumu. Lai cik ātri virzītos uz priekšu atjaunošanas darbi, to veikšanai bija vajadzīgi vismaz pieci seši gadi. Tikai teritorijas attīrīšanai no krāsmatām vien jāveltī pusotra gada …
Valstī pārvietojās milzīgas ļaužu masas, kas bija palikušas bez pajumtes un iedzīves. Kustība uz visām dzelzceļa līnijām, izņemot Tokaido un Jauntokaido maģistrāles, tika atjaunota pēc pāris dienām, bet visi vilcieni bija briesmīgi pārpildīti. Cietušie bēga no galvaspilsētas, bet viņiem pretim gūzmu gūzmām plūda tie, ko satrauca radu un paziņu liktenis. Daudzi brauca vienkārši tukšas ziņkāres dēļ. Valsts dzelzceļu pārvalde bija spiesta ierobežot biļešu pārdošanu uz Tokiju. Uz šosejām automašīnu iebraukšanu galvaspilsētā kontrolēja policijas posteņi. Lai cik savādi tas šķistu, šajās valstij tik grūtajās dienās notika plašas sadursmes starp bezatbildīgajiem ziņkārīgajiem, kas ar varu centās iekļūt Tokijā, un policiju un dzelzceļniekiem, kas aizšķērsoja tiem ceļu. Pie tam vēl arī daži laikraksti pārsteidzīgi uzstājās pret «to personu patvaļīgo rīcību, kanruzticēta sabiedriskās kārtības uzturēšana».
Pašos katastrofas rajonos situācija bija samērā mierīga. Tas izskaidrojams vispirms ar to, ka cilvēki, kurus pārsteidza negaidīti uzklupusī nelaime, vēl arvien atradās šoka stāvoklī un pret visu izturējās ar saltu vienaldzību. Bez tam labvēlīgu ietekmi deva tā paaudze, kas bija pārdzīvojusi dažādas likstas — kara un pēckara gadu šausmas un trūkumu.'Radio ik dienu ziņoja arvien jaunas un jaunas detaļas par notikušo katastrofu, bet iedzīvotāju apziņā neatspoguļojās sakarība starp posta mērogiem un to, kas noticis ar katru pašu vai viņa acu priekšā. Tādēļ sejas kļuva arvien vienaldzīgākas un atsvešinātākas. Pēc zemestrīces un lietusgāzēm iestājās skaidrs laiks, un nesagrauto piepilsētas rajonu iedzīvotāji varēja redzēt, kā no galvaspilsētas centra pretī debesīm vēl arvien stiepjas melnu dūmu strēles.
Tokijas centrā valdīja neticams klusums. Metro nedarbojās. Tas bija nodedzis vai applūdināts. Pazemē lēni trūdēja desmitiem tūkstošu līķu. Loka ceļš bija pārrauts vairākās vietās, arī uz ātrgaitas šosejām kustība nebija manāma, bet ielās, pieblīvētās ar betona bluķiem un nogāztām izkārtnēm, varēja redzēt tikai kravas automašīnas, buldozerus, autobusus (privāt- mašīnām nebija iespējas iegādāties benzīnu vai propānu) un savādi domīgus kājāmgājējus.
Likās, ka milzīgajā metropolē, kas līdz šim laikam bija ieņēmusi pirmo vietu pasaulē iedzīvotāju skaita un vispārējā jucekļa ziņā, nevar vien beigties pēkšņi piešķirta milzīgi gara izejamā diena. Reizēm no kādas sašķiebušās ēkas, neraugoties uz bezvēju, nokrita izkārtne vai izbira logu stikli. Dobjš trieciens, viegla šķindoņa, un atkal klusums… Pilsētā bija arī tādas ēkas, kas vēl gan turējās, bet kuru katru bridi varēja sabrukt. Tās apjoza ar virvēm, bet neviens nepievērsa barjerai uzmanību, jo iemītnieki lauzās uz saviem dzīvokļiem, lai vēl kaut ko izglābtu.
Bet tad atkal atkārtojās pazemes grūdieni. Šīs jaunās zemestrīces epicentrs atradās Tamas augstienes ziemeļu daļā, un tās spēks sasniedza 6,1 balli. Tamas augstiene nosēdās par divdesmit centimetriem, bet Mu- sasino līdzenums pacēlās tikpat augstu. Rezultātā sabruka vēl vairāki simti namu, bet bojā gājušo skaits pieauga par vairākiem desmittūkstošiem cilvēku.
Četrdesmit divas stundas pēc parlamenta ārkārtējās sesijas sasaukšanas beidzot bija sanācis kvorums. Daudzi deputāti nevarēja ierasties galvaspilsētā sakarā ar transporta grūtībām, bet no tiem, kas dzīvoja metropolē, daži bija gājuši bojā, citi bez vēsts pazuduši. Pilsētas mērs bija smagi ievainots, tādēļ viņa pienākumus pildīja vietnieks.
Reizē ar ārkārtējā stāvokļa pasludināšanu un likuma «Par palīdzības sniegšanu cietušajiem» apstiprināšanu parlaments pieņēma lēmumu nodibināt «Ārkārtējo komiteju pasākumiem pret Kanto otrās zemestrīces sekām», kurā ietilpa kā valdības, tā arī opozīcijas partiju pārstāvji. Tika izveidota arī «Galvaspilsētas zonas ātras atjaunošanas padome», Tajā dzīvu dalību ņēma Tokijas un pārējo cietušo prefektūru prominentas personas, kā arī «Galvaspilsētas dzīves regulēšanas komisijas» locekļi. Ārkārtējā komiteja pieprasīja parlamentam piešķirt tai uz trim mēnešiem ārkārtējas pilnvaras kārtības uzturēšanai, produktu piegādei, patēriņ- preču cenu regulēšanai un galvaspilsētas apmeklēšanas ierobežošanai. Plašos mērogos tika izmantoti pašaizsardzības spēki: lai sniegtu palīdzību cietušajiem rajoniem, pārdislocēja divas divīzijas. Galveno sauszemes satiksmes mezglu atjaunošanas darbos piedalījās spec- bataljoni. Pielietoja arī tā saucamo ļaužu jūras taktiku — iedzīvotāju masveida mobilizēšanu dažādu darbu veikšanai.
Tukšumu un klusumu pamazām atkal nomainīja «ikdiena». Un tūdaļ tapa skaidri redzams, cik stipri cietis milzu pilsētas mehānisms. Galvaspilsētā palikušajiem astoņiem miljoniem iedzīvotāju, no kuriem ceturtā da|a bija zaudējusi pajumti, draudēja pārtikas trūkums.
Vecpilsētas divdesmit trijos rajonos neveicās ar ūdensvada atjaunošanu, ūdeni pieveda cisternās, un veselu nedēlu pēc zemestrīces vēl arvien te darbojās vairāk nekā divi simti ūdensapgādes punktu. Bija jūtams medikamentu trūkums, miljoniem ievainoto slimnīcās nepietika vietas. Tokijas elektrotīkls, piekrastes rajonos zaudējis septiņdesmit procentus superjaudīgo TEC, pirmo nedēļu pēc nelaimes apgādāja ar enerģiju, ko saņēma no citiem apgabaliem, tikai vissvarīgākos objektus. Galvaspilsēta grima tumsā, apgaismoti bija tikai četrdesmit pieci procenti ielu un laukumu. Un tikai trīs stundas.
Krēslai metoties, pār Tokijas centru nolaidās melns tumsas plīvurs. Gaisma dega vienīgi sabiedriskajās ēkās, vietumis apgaismoja tos ielu posmus, kur tika veikti kādi darbi, un reizēm iezaigojās kravas automobiļu starmeši. Sevišķi bieza un lipīga tumsa likās Gindzas, Sindzjuku un Akasakas rajonos, jo pavisam nesen šeit visās varavīksnes krāsās bija mirgojušas, liesmojušas un virpuļojušas neona ugunis un nepārtrauktā straumē plūdušas automašīnu rindas. Lielās celtnes šur tur vēl bija saglabājušās. Bet Gindzas rietumu daļa bija līdz pamatiem nodegusi milzīgā ugunsgrēka liesmās. Te pavērās drausmīgs skats. Gribējās aizvērt acis, lai nekā neredzētu.