— Nu tagad Gindzas bāriem beigas… — sacīja patruļas policists, ejot pa tumšu, apdegušu aleju.
— Nav teikts… — atbildēja gados vecāks kārtībnieks, raugoties sev zem kājām. — Paies divi trīs gadi, un atkal viss būs tāpat kā agrāk… Cilvēks ir stūrgalvīgs. Piemini manus vārdus, drīz vien sāks būvēt tikpat bīstamas mājas… Kā sakāmvārdā: «Kad norija, tad aizmirsa, cik karsts tas kumoss bija!»
— Stāsta, ka šeit aizgājis bojā šausmīgi daudz hostešu, — turpināja gados jaunākais policists, soļojot pāri nomelnējušām neona cauruļu atliekām. — Viņas apjukumā skrējušas ārā uz ielas un… tieši zem mašīnu riteņiem. Gandrīz visas sabrauktas… Bet tās, kas palikušas telpās, dzīvas sadegušas. Nabadzītes… Tik jaunas, skaistas meitenes…
— Ko lai dara… Tādas jau te bija tās ieejas — augšup, lejup, ļoti sarežģītas… — padzīvojušais policists ar lukturīti apgaismoja kāda bāra atvērto priekštelpu, ko aizsprostoja izkārtne un nogāzts elektrības stabs.
— Kāda smaka… — jaunais paraustīja degunu.
— Laikam te vēl palicis daudz līķu …
— Ne tikai šeit… Un jau trūd. Neviens pat nezina, cik to līķu te īsti guļ, — gados vecākais soļoja tālāk.
— Labi, ka vasara pagājusi. Stādies priekšā, kā būtu, ja tas notiktu jūnijā vai jūlijā. Tūlīt izceltos masveida epidēmijas… Un slimnīcas jau tā pārpildītas ar ievainotajiem …
— Bet pilsētā diezgan klusi un mierīgi…
— Tas tādēļ, ka cilvēki vēl nav atguvušies. Kad mazliet attapsies, tad arī sāksies visādi trači un nemieri. Dzīvot nav kur, nākotnē nekādu cerību, ko darīt tālāk un kā rīkoties — neviens nezina. Japāna, protams, ir ļoti plaukstoša zeme, un mēs visi — gan valsts, gan sabiedrība, gan katrs cilvēks atsevišķi — dzīvojām, tā sakot, uz zaļa zara. Bet kas tagad? Redzēsi, paies vēl dažas dienas, un ļaudis — it sevišķi tie, kam ir klēpja bērni, tāpat veči un ievainotie — jau skaļi burkšķēs un šķendēsies. Un tūdaļ uzratlīsics arī musinātāji, sāks klīst dažādas tenkas. Kanto pirmās zemestrīces laikā baumas par korejiešu dumpi izplatījās jau nākošā dienā pēc zemestrīces un cirkulēja turpat pusmēnesi. To rezultātā iedzīvotāju organizētās aizsarggrupas nogalināja vairāk nekā tūkstoš nevainīgu korejiešu…
— Jā, vakar Sindzjuku un Sibujā nogalināti trīs jauni puiši, — pat tumsā varēja redzēt, kā jaunais policists sarauca uzacis. — Divi no tiem bijuši studenti. Dumiķi, uzlikuši galvā ķiveres, piesprauduši tām kaut kādus karodziņus un sākuši aģitēt par brīvības rajona izveidošanu galvaspilsētā. Trešais bijis hipijs. Aplūkojis kādu sasvērušos ēku un teicis: «Skaisti!» Pūlis viņus turpat uz vietas saplosījis gabalos. Policistu, kas izbrauca uz notikuma vietu, vēlāk visu laiku mocīja nelabums, un viņš ilgi nevarēja atgūties… Lūk, kas notiek, kad visi uzbudināti līdz pēdējai robežai.
— Jaunieši nekā nesajēdz. Nedz sabiedrība, nedz ģimene viņus nemāca. Nožēlojami… Mums tagad jābūt modriem, citādi pilsētnieki paši sāks slepkavot jauno paaudzi. Parastos apstākļos vēl jauniešus pacieš, vār^ dos pat atbalsta viņus, bet būtībā gados vecāki cilvēki visu laiku jūt īgnumu pret tādiem padulliem puišiem. Un tagadējos apstākļos īgnums var pāraugt klajā naidā… Iedarbojas tas pats «agresijas instinkts», kas, kā saka, slēpjoties katrā cilvēkā. Un, pirmkārt, tas var vērsties pret šo zaļknābju kompāniju, kas uzvedas izaicinoši un nez ko tēlo.
— Ja tagad parādītos kāds Hitleram līdzīgs tips, tas varētu tālu tikt, — teica jaunais. Vecais pat pagriezās atpakaļ, lai ielūkotos viņam sejā.
— Ko lai saka… — viņš domīgi atbildēja. — Hitlera Japānā varbūt arī nebūs, bet no labējiem jāpiesargājas. Tomēr, ja pielietosim varmācības paņēmienus, tad gan var putru ievārīt… Zini, kādas ļaundarības tika pieļautas, izmantojot «Likumu par sabiedriskās drošības sargāšanu», kas bija pieņemts Kanto pirmās zemestrīces laikā …
Jaunais policists pavērsa lukturīša gaismu uz priekšu.
— Seit kāds ir, — viņš noteica.
Pie nelielas nodegušas mājas, no kuras bija palicis pāri tikai viegls metāla karkass, tupēja kāds vīrietis. Viņam blakus gulēja mazs koferītis.
— Piedodiet, — jaunais pieskārās vīrieša plecam. — Kas jums kaiš? Te uzturēties bīstami, var kaut kas uzkrist uz galvas… it sevišķi naktī.
Vīrietis nekustējās. Viņš jau bija gados, labi ģērbies, tikai notriepies ar dubļiem, pussirmie mati izpluinīti. Pa vaigiem ritēja asaras.
— Atstājiet, lūdzu, mani tepat… — viņš viegli paraustīja plecu. — Seit ir manas mājas, veikals… Bet zem drupām … sieva un meita …
— Jūsu sieva… — jaunais policists nezināja, ko teikt, bet tad attapās. — Jā, veikals nodedzis, taču tas vēl neko neliecina. Iespējams, ka viņas ir izbēgušas un kaut kur paslēpušās. Seit tuvumā, Hibijas parkā, ir atvērts bez vēsts pazudušo reģistrācijas centrs…
— Nē, viņas ir mirušas… Es biju Jamanasi, ar lielām grūtībām tikai šovakar atgriezos. Un ieraudzīju… Stabi, apogļojusies zeme… Bet zem drupām sievas ki- mono un kāja… Viņa guļ tā, it kā gribētu ar savu ķermeni kādu aizsegt… Es zinu — meitu. Viņai sešpadsmit gadi… Slimoja ar sirdi un kājām. Gandrīz visu laiku pavadīja gultā …
Vīrietis aizsedza seju un ieraudājās. Viņš viss bija notraipījies ar kvēpiem un pelniem. Uz abām rokām sarecējušas asinis. Laikam pats saviem spēkiem mēģinājis novākt gruvešus.
— Es… šo veikalu… tik tikko… bet tagad viss pagalam… — vīrietis runāja šņukstēdams. — Jūs taču man nepalidzēsit dabūt ārā sievu un meitu… Atstājiet mani mierā… Es palikšu tepat. Viņas šeit tikai divas vien… Es nedrīkstu atstāt viņas vienas pašas…
— Jā, apkārt tumsa un drupas, — pirmo reizi ierunājās vecākais policists. — Lūdzu, piecelieties. Ja jums nav kur palikt pa nakti, mēs pacentīsimies pameklēt kādu patvērumu. Nedrīkstam pieļaut, ka jūs te saslimstat. Ko jūs darīsit tādā gadījumā?
Policists paņēma raudošo vīrieti pie elkoņa un palīdzēja piecelties.
— Ak, cik daudz cilvēku zaudējuši savas ģimenes!; Man arī vairs nav ne sievas, ne bērnu. Mammas arī… — policists stāstīja. — Pēdējā karā uzlidojuma laikā gāja bojā tēvs un vecākais brālis. Tomēr nedrīkst noskumt, ar to nevienam nevar līdzēt. Vai ne? Šādos laikos visiem jāturas kopā, citādi…
— Kas tas? — jaunais policists palūkojās melnajās debesīs, kurās nemirgoja neviena zvaigznīte. — Laikam atkal līst!
Saka smidzināt sīks lietutiņš. Sacēlās vējš. Kaut kur kaut kas gāzās, smagi atsizdamies pret zemi, un dobjais troksnis tālu atbalsojās tukšajā ielā.
— Redziet, kas te notiek. Pietiek uzpūst vieglai brāz* miņai, lai atkal kaut kas gāztos …
Turot zem rokas vīrieti, kas raudāja kā bērns, vecais policists sacīja viņam tā, it kā gribēdams pārliecināt pats sevi:
— Drīz uznāks sals… Šausmas…
Centrālais tirgus, tāpat arī Sibauras un Sinagavas saldētavas bija pilnīgi sagrautas, tādēļ apgādāt galvaspilsētu ar svaigiem pārtikas produktiem nebija iespējams. Ostas vēl nespēja uzņemt kuģus. Kravas varēja piegādāt tikai pa sauszemes ceļiem. Bet galvenās dzelzceļu un šoseju maģistrāles daļēji nebija lietojamas. Ar pilnu slodzi centās izmantot vecos ceļus. Un rezultātā uz kādas šosejas jau izveidojās divdesmit četru stundu sastrēgums. Produktu piegādi ar kravas automobiļiem stipri bremzēja arī degvielas cenu straujais pieaugums.