Tika izdots «Ārkārtējs dekrēts par produktu cenu kontroli». Tomēr visā valstī drīz vien kļuva dārgāki konservi, garšvielas, rīsi, maize, medikamenti un būv* materiāli. Tirgos sāka izzust dažādas preces: tirgotāji un uzpircēji, galvenokārt tie, kas nebija cietuši katastrofā, pārdeva un iepirkās kā negauši. Sāka atdzimt «melnais tirgus».
Kansaja apgabals vēl nebija pilnīgi atguvies no pērnās zemestrīces, tātad uz to kā pārtikas sagādes bāzi nevarēja likt nekādas lielās cerības. Steidzīgā produktu piegāde no prefektūrām, kur cenas jau tā hroniski pieauga, izraisīja visu preču vēl straujāku sadārdzināša- nos. Centrālās finansiālās un ekonomiskās sistēmas paralīze noveda, ja arī ne gluži pie ekonomiskas krīzes, tad vismaz pie bažām par finansu stabilitāti un pie uzticības mazināšanās pret naudas vērtību. Visiem kļuva skaidrs, ka valsts atrodas inflācijas priekšvakarā. Izpla- tijās baumas: kādas lielas bankas galvenajā kantorī esot radusies kļūme ESM atmiņā. Tas izraisīja gandrīz īstu paniku. Par laimi, valdības rīcībā bija lieli ārzemju valūtas uzkrājumi. Varēja steidzīgi importēt pārtikas produktus un būvmateriālus. Valsts mērogā tika darīts viss iespējamais, lai pareizi organizētu finanses un kredītus. Tomēr varēja manīt, ka uzbrūkošo inflāciju būs iespējams novērst tikai pēc diviem trim gadiem. Un te vēl finansu un rūpniecības aprindas sāka ievērot ļoti lielu piesardzību, saskatot valdības ekstraordinārajos pasākumos «kontrolējamas ekonomikas» pazīmes.
«Pašreizējā situācija valstī ir daudz labāka nekā pēckara periodā, sevišķi tādos rādītājos kā ražošanas jauda un uzkrājumi,» paziņoja finansu ministrs, bet šis apgalvojums izraisīja daudzus strīdus.
Nekavējoši aizliedza izdarīt izmaiņas nekustamo īpašumu reģistros, bet, neraugoties uz to, drupu dēļ tomēr uzliesmoja neganta cīņa starp hiēnām līdzīgiem tumšu darījumu kārtotājiem un lielkapitālu, kas rīkojās «politiskā līmenī». Maskējoties zem atjaunošanas darbu izkārtnes, veikli mahinatori nelikumīgi sagrāba gruntsgabalus, izvēršot «pagaidceltniecību». Klīda baumas, ka šādās afērās līdzdalību ņem arī starptautiskais kapitāls. Baumoja pat par «galvaspilsētas pārcelšanu», tādēļ strauji sāka celties gruntsgabalu cenas apkārtējās prefektūrās. Jamanasi, Gummā, Točigi un Nagano cenas sākumā pieauga trīskārtīgi, bet nedaudz vēlāk jau pieckārtīgi.
4.
Parlamenta ēkas priekšējo pagalmu no vienas vietas klāja laikrakstu redakciju teltis un televīzijas kompāniju translāciju autobusi. Pārgājuši pāri pagalmam, Onodera, Jukinaga un Nakada pie galvenajiem vārtiem uzrādīja policistam savas caurlaides un devās uz Finansu ministrijas pusi. Valdības iestādes, kas atradās galvenokārt centrā, Nagatačjo un Kasumigaseki kvartālos, gandrīz nemaz nebija cietušas, tikai dažu vecāku ēku sienās parādījušās plaisas un dažviet iegru- vušas ietves vai ielu bruģis. Ouči pakalnā mauriņš mierīgi zaļoja saulē, kas koši staroja pie skaidrajām rudens debesīm. Čijodas rajonā vislielākie zaudējumi bija Jūrakučjo un Kandas kvartāliem.
Raugoties no pakalna uz austrumiem, šķita, ka Hibi- jas, Marunouči un Otemači kvartālos augstceltņu kontūras nemaz nav mainījušās, vienīgi virs Jumenosimas vēl arvien vijās melnu dūmu pavedieni. Bet, ielūkojoties vērīgāk, varēja manīt, ka debesskrāpjos logu vietā rēgojas melni caurumi. Logu stikli šobrīd bija milzīgs deficīts. Ap ēkām ik uz soļa rēgojās uzraksti: «Esiet uzmanīgi! No augšas draud briesmas!», daudzās vietās virs ietvēm bija saslietas pagaidu nojumes. Tomēr garāmgājējus reizēm vēl savainoja no logiem krītošie stikli. To preču skaitā, kam pēkšņi stipri pacēlās cenas, iekļuva no pirmā skata it kā ne visai ejošas mantas. Piemēram, stiklplasta aizsargķiveres. Tagad, ejot ārā no mājām, cilvēki cepuru vietā lika galvā ķiveres.
— Cik savāds skats! — Nakada ironiski pasmīnēja, lūkojoties dzeltenu, baltu, sarkanu, strīpainu ķiveru straumē. — Liekas, ka visi Tokijas iedzīvotāji pārvērtušies celtniekos. Vai arī studenti izgājusi demonstrācijā. Viņi taču vienmēr iziet demonstrācijās ķiverēs…
— Nu, ko darīsim? — Onodera jautāja. — Iegriezīsimies premjerministra kancelejā? Varbūt Jamadzaki ir tur?
— Var jau ieiet, bet kā plāna D štābs tā laikam zaudējusi savas funkcijas… — Jukinaga bezcerīgi atbildēja. — Visas iestādes tagad ir aizņemtas ar zemestrīces seku likvidēšanu …
— Un tomēr ielūkosimies, — Nakada uzstājs. — Varbūt ir kādas ziņas no «Josino»?
Pagriezušies ap stūri, viņi ieskrēja tieši krūtīs pretim nākošajam Jamadzaki. Nelielais Jamadzaki šobrīd izskatījās vēl sīkāks nekā parasti. Neskūtie vaigi iekrituši, ap acīm zili riņķi, seja aiz noguruma svina pelēkumā.
— Ā-ā … — Jamadzaki bezspēcīgi paskatījās uz viņiem. — Kur profesors Tadokoro?
— Sēž kā pielipis parlamentā, — Onodera atbildēja. — Bet kāda tam jēga. Gaidi tur, cik gribi, pat sekretāru nenoķersi. Mēs viņam teicām — nav ko cerēt uz tikšanos ar premjerministru. Bet viņš ij neklausās.
— Mēs jau desmit dienas pēc kārtas ejam uz turieni… — Nakada paraustīja plecus. — Vai Jasukava atradies?
Jamadzaki palūkojās pēc kārtas visos trijos, tad gandrīz nemanāmi pamāja ar galvu.
— Kur? — Onodera nepacietīgi jautāja. — Dzīvs un vesels?
— Nejauši iegriezos pašaizsardzības vienībā lāgajā, tur sanitārajā daļā ieraudzīju Jasukavu. Ievainojums niecīgs, bet kādu laiku strādāt nevarēs… — Jamadzaki pielika roku pie galvas. — Šeit. Atmiņas zudums. Ne šoka dēļ, bet no spēcīga sitiena pa galvu.
— Vajadzētu dabūt viņu ārā! — Onodera ieminējās.
— Nedrīkst! Viņš ne tikai zaudējis atmiņu, bet mazliet arī sajucis. Es tur atstāju viņa radu adreses. Gan jau kādam paziņos. Viņš, protams, ir mūsu biedrs, bet ko mēs iesāksim, paņemot viņu līdz … Padomājiet paši! Strādāt viņš nav spējīgs, bet slimnīcas pārpildītas ar ievainotajiem un pusjukušiem. Jau tā ir laime, ka viņš nokļuvis pašaizsardzības spēku lazaretē.
«Tik tiešām,» nodomāja Onodera, atceroties Jasuka- vas bērnišķīgos sejas vaibstus. «Visas slimnīcas, nudien, pārpildītas, cietušos izvieto pat pirmšķirīgo hoteļu luksusa numuros.» Galvaspilsētā nebija iespējams veikt visas steidzamās operācijas un smagākos pacientus nogādāja ar helikopteriem uz tuvāko prefektūru slimnīcām.
— Ieiesim iekšā? — Nakada iejautājās. — Tu izskaties ļoti paguris…
— Dabiski. Esmu nācis kājām no Ičigajas stacijas… — jamadzaki skumji palūkojās uz savām noputējušām un nošķiebtām kurpēm. — Vilcienos drūzma, tīrais ārprāts… Metro atjaunots tikai par trīsdesmit procentiem. Taksīšu maz — visā pilsētā tikai septiņi tūkstoši… Kā jūs domājat, cik šoferi tagad noplēš cilvēkam par atvešanu no Ičigajas līdz šejienei? Četri tūkstoši jenu!
— Kā sokas ar valsts dzelzceļu līniju atjaunošanu pilsētas ietvaros? — Jukinaga vaicāja. — Pēc zemestrīces jau pagājušas divas nedēļas…
— Pašreiz atjaunoti kādi septiņdesmit procenti, ne vairāk… — Onodera atbildēja. — Visvairāk cietušas līnijas no Očjanomidzu līdz Suidobasi un no Tokijas līdz Jokohamai.
— Nu gan visi nožēlos, ka nojauktas tramvaja līnijas… — Jamadzaki rūgti iesmējās. — Cilvēks ir ļoti patvaļīga būtne. Tagad par to vairs nav vērts runāt, bet tramvajs tiešām ir drošs un spēcīgs braucamais!