Premjerministra kancelejā valdīja burzma, pa gaiteņiem šaudījās daudz dažādu cilvēku. Spraucoties cauri ļaužu baram uz istabiņu, kas bija speciāli ierādīta plānam D, Nakada jautāja:
— Vai ar veco saistījāties?
— Ar lielām mokām, — Jamadzaki noburkšķēja.
— Viņš uzturoties Hakonē. Runā, ka esot bijis tur arī zemestrīces laikā. Vakar pie manis mājās atnāca kāds no vecā padotajiem. Kuņieda pašreiz aizbraucis pie viņa.
— Lieliski! Tad profesoram Tadokoro nav nekādas vajadzības tikties ar premjeru, lai visu pastāsta vecais,
— Tā vai šitā, kādu laiku ar plānu D mēs tik un tā nenodarbosimies, tas ir skaidrs, — Jamadzaki teica, tverot durvju rokturi. — Sī ļaužu staigāšana tik drīz nebeigsies, Bet, kad pāries, gan mēs kaut ko uzsāksim. Domāju, ka tas, ja vispār notiks, tad ne tik drīz, vai ne? Pēc gadiem pieciem, ne ātrāk…
— Kā to lai ņem… — Nakada mierīgi iebilda,
— Analizējot vispārējos vilcienos datus, kas iegūti pētī- urnu gaitā uz «Takacuki», esam aprēķinājuši, ka «vis- aunākā gadījumā: D minimums = 2 gadi».
— Divi gadi? — Jamadzaki iepleta muti. — Tu to nopietni?
— Es jau teicu, ka aprēķini nav visai precīzi. Tas ir minimālais lielums, visļaunākā gadījumā,
— Bet… — Jamadzaki mulsi palūkojās biedros.
— Neticami. Es taču arī esmu kaut ko nrmcījies… Pēdējā zemestrīce izbrīvējusi diezgan daudž enerģijas. Domāju, ka tagad kādu laiku būs miers. Jeb es maldos, skolotāj Jukinaga …
— Parunāsim par šo lietu istabā, — Onodera pārtrauca sarunu.
Istaba, kas pēc premjerministra norādījuma bija iedalīta sakaru uzturēšanai ar piāna D līdzstrādniekiem, neizcēlās ar lieliem mērogiem. Tur bija salikti vienkārši rakstāmgaldi ar krēsliem, grāmatu plaukts, aizslēdzams dzelzs skapis dokumentu glabāšanai, nobružāts dīvāns, mazs galdiņš un pāris ķeblīšu. Ja istabā sanāca četri pieci cilvēki, tad vairs nebija kur apgriezties. Uz durvīm ārpusē nekāda uzraksta. Solīja iedot vēl divus sakarniekus, bet pagaidām tādi nebija atsūtīti. Apmeklētāji te gandrīz nekad neieradās, ja nu vienīgi pa retam, garām ejot, ieskatījās kancelejas priekšnieka sekretārs. Arī paša plāna D līdzstrādnieki, izņemot Jukinagu un Jasukavu, ļoti reti iespēra te savu kāju. Bet tagad, kad kantoris Haradzjukū kļuvis nelietojams, viņiem bija palikusi tikai šī istaba, kur glabājās svarīgu dokumentu kopijas.
— Uz laiku demontēts pilsētas telefons, traki neērti… — Jamadzaki ar zodu norādīja uz galdu.
— Pat tēju nevaru piedāvāt. Iedzersim ūdeni, ko?
— Neraizējies, — Nakada iesmējās. — Labāk padomā, kā saistīties ar veco Hakonē. Vai izgudro ieganstu, lai mēs varētu doties pie viņa tiešā ceļā.
— Kur mēs dabūsim vāģi? Visi taupa benzīnu. Telefona sakari atjaunoti tikai par sešdesmit procentiem, — Jamadzaki gurdi nosēdās uz krēsla. Bet vakarvakarā pie maniem kaimiņiem zagļi ielauzās…
— Neesi izgulējies? … — Onodera plati nožāvājās.
— Mēs arī esam galīgi beigti.
— Kur tad patlaban var izgulēties! Pie manis dzīvo divas ģimenes — radi un paziņas. Knauķi naktīs raud aiz bailēm… Sabiedēti, jo tās tiešām bija šausmas…
Jamadzaki lēni braucīja ar delnām seju. Onodera raudzījās viņā ar savādu izbrīnu, it kā nepazīstot. Kas viņš ir, šis cilvēks ar pēkšņi sarāvušos augumu? Vēl pavisam nesen viņš bija spējīgs ierēdnis, bet tagad — novecojis, bezgala nomocīts ģimenes tēvs. «Visi ģimenes cilvēki ir noskumuši un iecietīgi,» Onodera nodomāja ar rūgtumu. Viņam pašam,gan viegli. Bet viņa vecuma vīriešu vairākums, līdzīgi Jamadzaki, bija bezgala pacietīgi, līdz nāvei noguruši ģimenes tēvi. Viņi godam strādāja ar pilnu atdevi, uzturēja sievu un bērnus, sekoja meitu un dēlu mācībām no pamatskolas līdz universitātes absolvēšanai, mitinājās šauros dzīvoklīšos, no daudz kā atteicās un apvaldīja visas savas tieksmes, jo jutās atbildīgi ģimenes priekšā, bija uzņēmušies pienākumu veidot tās dzīvi, lai tā nenonāktu pretrunā ar sabiedrību …
— Kataokas ģimene laikam visa gājusi bojā… — Nakada teica. — Viņš taču dzīvojis Tamači…
Jamadzaki pēkšņi pārstāja berzēt seju.
— Vai nav cigaretes? — viņš pajautāja.
Onodera klusējot pasniedza viņam paciņu. Aizsmēķējis, Jamadzaki ar spēku izgrūda dūmus, it kā gribēdams atbrīvot plaušas no visa tajās uzkrātā gaisa.
— Jā, šoreizējā zemestrīce tiešām bija drausmīga … — viņš sarauca uzacis. — Japānai tas ir milzīgs trieciens…
— Protams, — Nakada piekrita. — Bet…
— Es gan vairs tam neticu… — Jamadzaki palūkojās logā. — Vai tas tiešām var notikt? Man jau šīs zemestrīces radītais posts liekas fantastisks. Nē, nevar būt… Izmaiņas, kas pēc saviem mērogiem simtiem reižu pārsniegtu tagadējo zemestrīci… Nē un vēlreiz nē… Šī zemestrīce pārliecinājusi mani, ka nekas tam līdzīgs nevar notikt. Vai tie nav padulia veča un prātu zaudējuša zinātnieka murgi?
— Laikam daudziem tā liekas, — Nakada teica. — Arī zinātniekiem. Bet manī, tieši otrādi, nostiprinās pārliecība, ka tas notiks. Un tai parādībai būs gluži citāds raksturs nekā šoreizējai zemestrīcei. Zemes garozā notiks tādas izmaiņas, kādas mēs pat iedomāties ne
varam. Protams, kā sekundāra parādība būs arī zemestrīces. Bet īstās izmaiņas notiks zem tā slāņa, kurā rodas zemestrīces.
— Nespēju tam noticēt… — Jamadzaki izklaidīgi atkārtoja. — Sakiet, skolotāj Jukinaga, vai tiešām…
Jukinaga tikai mazliet pamāja, saglabādams neizdibināmu sejas izteiksmi.
— Kas tad notiks? Simts miljonu japāņu… rūpnīcas, mājas…
— Manuprāt, ļaunākajā gadījumā lielākā daļa aizies bojā, — Nakada sacīja, — tieši tādēļ, ka vairums cilvēku tam neticēs. Šaubīsies… Labi, ja palaimētos un nenotiktu nekas sevišķi bīstams… Bet mums tad klāsies plāni, mūs apsmies un lamās, mūs zākās par maniakiem un šarlatāniem, sauks pie atbildības par musinošu baumu izplatīšanu un valsts līdzekļu izšķērdēšanu. Reizē ar mums minēs arī dažus politiķus. Es domāju, ka viņi to apjēdz un, palīdzot mums, gatavojas šādam pavērsienam. Bet viņi acīmredzot rīkosies gudrāk nekā mēs un gan jau kaut kā izlocīsies. Gadījumā ja viņi tiešām stāsies tiesas priekšā, tad jau iepriekš tiks sarunāts, kas izpestīs viņus par to, ka viņi uzstājušies «upuru» lomā. Bet mūs neviens neatbalstīs, un tādēļ nebūs grūti padarīt mūs par grēkāžiem. Iespējams, ka pat nolinčos. Turpretim, ja tas tiešām notiks, skeptiķi vēl ilgi šaubīsies un spriedelēs, bet stāvoklis ik mirkli kļūs arvien sliktāks, līdz pienāks brīdis, kad vairs nekā nevarēs palīdzēt. Lūk, tad arī izcelsies īstā katastrofa, kurā aizies bojā milzum daudz cilvēku…
— Jūs esat nihilists! — Jamadzaki klusi sacīja.
— Kāpēc? Es esmu optimists. Ja, par laimi mums visiem, iedarbosies kāds nezināms līdzsvars un tas nenotiks vai notiks tikai nelielos mērogos, lai tad man klūp virsū visa sabiedriskā doma, lai man nākas meklēt patvērumu ārpus dzimtenes. Esmu gatavs pārciest visu! Un vēl apsveikšu sabiedrību un valsti, ko sauc par Japānu. Bet ja nu notiks? Tādēļ uzskatu, ka mums jāturpina darbs, lai tas būtu kaut drusciņ noderīgs un mazi- nāļft paredzamos zaudējumus kaut vai par vienu vai diviem procentiem. Tas ir viss. Viens procents ir ļoti daudz. Viens procents ir miljons mūsu sirdīm tuvo japāņu cilvēku … Viņi tiks izglābti… Ja mums būs taisnība, par varoņiem mēs nekļūsim. Tad visapkārt vārīsies īsta elle. Bet kāda jēga lepoties ellē ar savu pareģojumu pareizību!