— Man ir sieva, bērni… — nodzēsis cigareti, teica Jamadzaki aizsmakušā balsī. — Nezinu, kā jūs… bet, kad es domāju par ģimeni… Protams, kāds jau viņiem palīdzēs… Bet būtu labāk tomēr iepriekš aizsūtīt ģimeni uz ārzemēm. Kaut gan šādā situācijā…
Jamadzaki pacēla telefona klausuli, ilgi gaidīja, kamēr viņam atbildēja, tad nosauca numuru.
— Ar Hakoni savienos tikai pēc trīsdesmit minūtēm, — viņš pavēstīja, liekot klausuli atpakaļ. — Bet es nudien neticu … Vai tas tiešām var notikt? …
— Mēs pašreiz analizējam visus iespējamos variantus un veidojam modeļus, ņemot vērā dažādas novirzes… Paies vēl kāds laiciņš, un mēs varēsim prognozēt daudz precīzāk… — Jukinaga apgalvoja. — Mums vajadzētu mazliet vairāk datu… un…
— Un tomēr nav iespējams paredzēt, kad tas notiks, — Nakada iebilda. — Vai vispār notiks un kādos mērogos… Lai cik datu mēs savāktu, tik un tā neko nevarēsim paredzēt absolūti precīzi. Vienīgais, kas mūsu spēkos — precizēt paredzamās parādības varbūtību.. Šajā spēlē «būt — nebūt» es paļaujos uz savu nojautu un saku — «būt». Ja zaudēšu, būšu lai- mīgs.
— Jums bieži izkrīt «būt»?
— Mazliet mazāk par pusi no visām spēlēm. Bet es allaž lieku krietnu likmi, un, ja gadās zaudēt, tad man klājas plāni…
Jamadzaki smiedamies piecēlās.
— Būtu labi izvilināt profesoru Tadokoro ārā no parlamenta. Mašīnu es kaut kā dabūšu. Apvedīšu kādu ap stūri, un aizbrauksim. Bez benzīna talona… — teica Jamadzaki un, ejot ārā no istabas, piebilda: — Ja iekritīšu, sodīs un atbrīvos no darba.
— Nakada-san, jūs esat neprecējies? — Jukinaga klusi jautāja.
— Nē, precējies. Bērnu gan nav…
— Jūs neraizējaties par sievas likteni?
— Viņa viena pati aizbraukusi uz Eiropu. Izklaidējas… — Nakada pēkšņi skaļi iesmējās. — Nepavedij niet mani uz muļķīgām domām.
— Vai jūs dzīvojat atsevišķi?
— Ko jūs? Kāpēc jums tādas domas? Mēs ļoti mīlam viens otru… — Nakada samulsa. — Mana sieva ir no ļoti bagātas ģimenes, viņas tēvs — ievērojams Zinātnieks. Es neesmu audzis tādā pārticībā, tomēr dzīves sūrumu nepazinu… Vārdu sakot, trūkumu necietīsim. Lūk, tādēļ man ir ne tikai tiesības, bet pat pienākums nodarboties ar visiem šiem pētījumiem…
— Ak tā … Onodera teica. — Tādā gadījumā jūs tiešām esat īsts nihilists.
— Iespējams, — Nakada piekrītoši pamāja ar galvu. — Reizēm sāku šaubīties, vai tiešām mīlu Japānu un japāņus. Bet mīlēt un glābt — tās ir dažādas lietas. Pieņemsim, ka es nemīlu japāņus, bet, gadījumā ja spēju viņus glābt, man jāveltī šim pienākumam visi spēki… Pat ja būtu jāmaksā par to ar savu dzīvību …
Visi ceļi uz Mākoni tā vai citādi bija bojāti. Visbiežākie šķēršļi — diagonālie lūzumi. Vajadzēja tos apbraukt. Vidējais ātrums tikai nedaudz pārsniedza desmit kilometrus stundā. Hakonēviņi ieradās jau pēc pusnakts.
Pati Hakone bija stipri cietusi. Tonosavas tuvumā ik uz soļa varēja redzēt pussagruvušus hoteļus un privātmājas. Dažās vietās nebija elektrības. Un tomēr visas viesnīcas un kempingus pārpildīja bēgļi no Kanagavas un Tokijas. Loka ceļš atsevišķos posmos bija kļuvis necaurbraucams nogruvumu dēļ, citur varēja braukt tikai pa vienu pusi.
Pusceļā no Ubako līdz Kodziri kalnu pārejai uz kriptomēriju birzi nogriezās neievērojams privātceļš. Kad mašīna līkločiem uzbrauca stāvajā nogāzē, atklājās dzīvžogu ieskauta vienstāva māja. Apturējuši mašīnu pie slēgtiem vārtiem, atbraucēji pa iekšējo telefonu lūdza atļauju iebraukt. Tūdaļ ar distantvadības ierīces palīdzību atvērās vārtu abas puses.
Mazliet aizlaistā dārzā, no kura laikam ar nolūku netika novāktas kritušās lapas, gulēja nogāzies laternas akmens stabs, veidots «oribe» stilā, sūnās bija palikusi dziļa, laternas stieņa iecirsta brūce. Tātad zemestrīces grūdieni bijuši jūtami arī šeit.
Vecais vīrs vientuļi sēdēja nelielā istabā, sildot kājās pie grīdā iebūvētas ogļu pannas. Viņš bija atlaidies
zemā krēslā ar izrakstītu violeta zīda atzveltni. Mugurā kimono un virs tā tumši brūns, vatēts bezrocis. Kakls ap* tīts ar balta audekla šalli. Viņš izskatījās maza au* gurna, jo bija stipri sakumpis. Virs pusaizvērtiem plakstiņiem kuploja baltas uzacis. Likās, ka viņš snauž. Nebija skaidrs, vai viņš pamanījis piecus pie izbīdāmās sienas — sjodzi — sasēdušos ciemiņus ar profesorii Tadokoro priekšgalā, bet viņa galva mazliet sašūpojās.
— Kā jau Hakonē, vēsi! — profesors skaļi teica un bez kādām ceremonijām iegāja viesu istabā un aizšļūca pa tatami nevīžīgi uzvilktās ne visai tīrās zeķēs. Jauna meitene īsā, viņas vecumam pārāk pieticīgā kimono uzaicināja viesus sasēsties apkārt ogļu pannai. Viņas kuplie mati pakausī bija saņemti mezglā. Lielas acis. Uz sejas ne mazāko pūdera pazīmju. Lūpas cieši sakniebtas, kas liecināja par spītīgu raksturu. Bet smaidot vaigos parādījās bedrītes un atsedzās skaisti zobi, kas padarīja viņu bērnišķīgi naivu.
— Jūs te arī mazliet pakratīja? — jautāja profesors Tadokoro, raugoties nišā — tokonomā — aiz veča muguras. Tur, ar smiltīm izgreznotajā sienā, blakus no vecas ķriptomērijas stumbra darinātam balstam rēgojās plaisa. Apakšā uz melnas persimona koka grīdas bija nobiruši smilšu graudiņi.
Aplūkojis dienvidu skolas gleznu, kas karājās tokonomā, Jukinaga ierunājās:
— Vai Tanomuras Cjokuņu darbs?
— Asa acs, — vecis klusi iesmējās. — Tomēr tas ir viltojums. Bet nostrādāts labi. Patīk dienvidu skolas gleznas? Kā ar Tesaju?
— Nē, ne visai… — Jukinaga sastomījās.
— Tā? Man arī ne visai patīk. Manā vecumā šādas gleznas apnīkst.
Meitene, baltajās zeķēs graciozi soļodama uz pirkstgaliem, atnesa tēju. «Gaita izkopta, acīmredzot nodarbojoties ar No žanra teātra dejām,» nodomāja Jukinaga. Tasītēs, kuras tika viņiem pasniegtas, nebija tēja, bet kaut kāds cits šķidrums ar peldošiem brūnganiem augiem.
— Orhidejas ziedi, — Onodera noteica, nobaudījis vienu malku.
Cauri tvaikiem, kas liegi vijās virs tasītes, viņš
lūkojās tokonomā, kur tropiskā bambusa vāzē liecās koši sarkans zieds.
— Nu … — vecais klusi ieklepojās. — Kas tad būs tālāk, Tadokoro-san?
— E … ē … — profesors saliecās uz priekšu.
— Par Tokiju vairs nestāstiet, esmu dzirdējis daudz un no daudziem …
— Protams! — Tadokoro vienā paņēmienā izdzēra orhideju ziedlapiņu tēju. — Mans secinājums paliek tāds pats kā agrāk. Lai visu uzzinātu precīzāk, nepieciešams veikt lielāka mēroga pētījumus, piesaistot vairak zinātnieku … Bet kā to panākt? Un kā izskaidrot valdībai šādu plānu?
Sausiem zariem līdzīgās rokās vecis lēni grozīja keramikas tasīti. Nebija saprotams, kurp skatās viņa dziļi iegrimušās acis. Vai viņš līdzīgi bērnam bezrūpīgi vēroja, kā tasītē viegli trīs tēja, vai arī iegremdējās sevī, aizmirsis visu apkārtējo pasauli? Ārpusē šalca koki. Bet cauri koku šalkoņai izlauzās ne visai stipra kalnu dunoņa, kas atgādināja miegaina zvēra rūkšanu. Tā nerimās kopš zemestrīces.
— Pašreizējā posmā, — Nakada pēkšņi iejaucās sarunā, — turpināt darbu ar mūsu rīcībā esošo darbinieku skaitu nav iespējams. Mēs, protams, strādāsim tālāk arī tagadējā sastāvā… Bet, kad tā diena nāks tuvāk, daudz cilvēku sāks kaut ko nojaust. Parādīsies taču visādi brīdinājumi… Kaut gan laikam reti kāds noticēs… Bet tas… šis neticamais, vienalga, notiks tad, kad tam būs jānotiek…