Vecais vīrs vēl joprojām grozīja tasīti. Viņa krunkainais kakls nodrebēja, atskanēja tikko dzirdams klepus. Visi vēroja tasītes liego deju. Veča roka pēkšņi apstājās, un tasīte ar vieglu troksni atsitās pret galdu.
Grumbainā roka pazuda zem galda malas un uz kaut kā uzspieda. Mājā klusi, gandrīz nemanāmi saviļņojās gaiss.
— Tadokoro-san, — vecis pacēla galvu un mazliet pagrieza to sānis. — Vai jūs pamanījāt, lūk, to vientuļo ziedu?
Tadokoro pacēla acis. Blakus tokonomai sienā bija ierīkoti plaukti. Pie staba starp šiem plauktiem piestiprināta no ķirbja darināta vāze ar vienu vienīgu koši sārtu ziedu, kuram pie kāta bija izdīgušas divas tumši zaļas lapiņas.
— Tā laikam ir kamēlija vabisuke… — profesors nomurmināja.
— Pareizi. Rudeni viens krūms atkal viss saplaucis kā traks. Tadokoro-san, man liekas, ka pēdējā laikā Japānas daba it visur jauc ierasto kārtību. Iespējams, ka no zinātnieka viedokļa tas nav nekas sevišķs. Bet es, kas kopā ar šo dabu esmu nodzīvojis veselu gadsimtu, nojaušu, ka Japānas daba — zāle, koki, putni, kukaiņi, zivis — visi no kaut kā nobijušies un…
Gaitenī notipināja viegli soļi un apstājās aiz sjodzl.
— Vai saucāt mani? — atskanēja balss.
— Hanae, — teica vecais, — atbīdi sjodzi, stikla durvis arī. Pilnīgi…
— Bet… — meitene iepleta acis. — Ārā iestājies auksts laiks …
— Nekas. Atver.
Meitene ar troksni atvēra durvis, nobīdīja sjodzl. Istabā, kuru apsildīja tikai viena ogļu panna, ieplūda Hakones rudens nakts vēsums. Varēja dzirdēt kukaiņu sisināšanu un tumši melnās kriptotnēriju[22] alejas noslēpumaino šalkoņu.
Leja, starp koku stumbriem, atvizēja Asinoko ezers. Septiņpadsmitās nakts pilnmēness spīdēja gandrīz debess centrā, un tā ledainā gaisma sadrupa uz ezera virsmas. Kā melni aizsegi nepārtrauktā virknē stiepās un augšup slējās Hakones kalni, kuru virsotnes peldēja mēnesnīcā.
Atbraucēji tīksminājās ar šo līdz sāpēm brīnišķīgo ainu, un pēkšņi viņiem aiz muguras atskanēja pārsteidzoši spēcīga vecā vīra balss:
— Tadokoro-san… Vai nav skaisti? Lūdzu, ielūkojieties. Lūdzu, vērīgi paskatieties uz šiem Japānas kalniem un ezeriem. Jūs redzat — Japāna ir liela. Tā ir izstiepusies divi tūkstoši septiņi simti kilometru garumā, tās lielo un mazo salu kopplatība ir trīssimt septiņdesmit tūkstoš kvadrātkilometru, šo teritoriju apdzīvo simt desmit miljonu cilvēku, kuru ražotais nacionālais kopprodukts ieņem trešo vietu pasaulē… Vai jūs ari tagad uzskatāt, ka šai Japānai, šīm milzīgajām salām, jānogrimst jūras dzelmē? Vai jūs arī šodien vēl arvien ticat, ka tāda nogrimšana tiešām var notikt vistuvākajā nākotnē?
— Es… — profesora balss skanēja kā vaids, — Es tam ticu. Pēdējie pētījumi vēl vairāk nostiprinājuši manu pārliecību.
Onodera nodrebēja.
Ne tikai tādēļ, ka visās porās iekļuva nakts vēsma. Viņš lūkojās kalnu virsotnēs, kuras apskaloja mēness gaisma, tīksminājās ar ūdeņiem bagāto melno ezeru, kas sašķēla mēnesnīcu neskaitāmos sudraba vilnīšos, un viņu pārņēma savādas jūtas.
Vai tiešām šīm salām kopā ar milzīgajiem kalniem, mežiem un ezeriem, pilsētām un tajās dzīvojošiem cilvēkiem lemts pazust zem ūdens?
— Labi, — atskanēja veča balss. — Es tikai to gribēju dzirdēt no jums. Hanae, pietiks, vari aizvērt.. <
Onodera, kas nenovērsdamies, līdz sāka sūrstēt acis, bija raudzījies zaigojošajā mēnesī, pēkšņi sarauca pieri. Viņam likās, ka absolūti precīzās mēness kontūras dubultojas. Kukaiņu sisināšana aprāvās. Vējš norima, koki vairs nešalca. Visapkārt iestājās nāves klusums.
Pēkšņi melno koku birzī atskanēja griezīgs lēļa kliedziens. Un tad satraukti iečalojās milzīgs putnu bars, kas nakts tumsā bija akls un nevarīgs. Tālu lejā, ezera pretēja krastā, kauca un rēja suņi, iedziedājās gaiļi.
— Sākas… — profesors Tadokoro nočukstēja.
Viņš nepaguva pateikt nākošo vārdu, kad jau viss —
gan birzs, gan kalni — sāka dunēt. Rībēja dakstiņi, čīkstēja stabi un sijas, tad nostenēja visa māja. Nodzisa elektrība. Atskanēja krītošu mēbeļu troksnis, no sienas nobira kaļķi, kaut kas novēlās uz tatami. Iekliedzās pārbijusies meitene.
— Viss kārtībā. Tas ir grūdiens, kas mazliet pacels nosēdušos Tandzavas kalnu masīvu. Nav ko uztraukties… — profesors Tadokoro mierīgi skaidroja. — Izmaiņām Zemes garozā, par kurām es runāju, ir gluži citāds raksturs. Protams, tām izceļoties, būs arī zemestrīces un vulkānu izvirdumi.
Zemestrīce beidzās ļoti ātri. Klusi sēžot tumsā iegrimušajā istabā, visi atkal vērās mierīgajā, spilgtas mēnessgaismas pielietajā Asinoko ezerā, it kā nekas nebūtu noticis. Mēness kāpa arvien augstāk, un tā mirdzums krita uz tatami,
— Nakada-kun … Jūs tā sauc? Jaunais cilvēks, kas nupat te kaut ko stāstīja… — tumsā bija dzirdama veča balss.
— Es klausos … — Nakada atsaucās.
— Vai jūs stādāties sev priekšā kaut vai vispārīgos vilcienos, kas būtu jādara nākošajā stadijā?
— Jā, vispārējos vilcienos, — Nakada mierīgi atbildēja. — Izsakoties precīzāk, man ir daži apsvērumi … Apsvērumi par to, kas un kādā secībā būtu tūdaļ jāuzsāk.
— Labi. Steidzīgi sastādiet projektu. Vēl vajag, lai rīt kāds aizbrauktu uz Kioto… Būtu labi, ja ceļā dotos divi. Kioto dzīvo zinātnieks Fukuhara. Gados jauns, bet, lasot viņa darbus, uzreiz var pateikt, ka tas ir nopietns cilvēks. īsts zinātnieks. Vajag nodot viņam manu vēstuli, izskaidrot situāciju un lūgt viņa sadarbību. Bet ar kādu ieganstu varēs sastapt viņu, to es pateikšu jums rīt. Tokijas zinātnieki allaž izcēlušies ar savu neprasmi domāt un risināt problēmas, kas aptver ilgstošus periodus. Tie dzīvo tikai šai dienai. Jūsu darbam vairāk piemēroti Kioto zinātnieki…
— Fukuhara?… — Jukinaga atkārtoja uzvārdu. — Viņš nodarbojas ar civilizāciju salīdzināmo vēsturi. Vai jūs sen viņu pazīstat?
— Ne reizi neesmu ticies, — vecis atkal dobji ieklepojās, — Bet mēs vairākkārt esam apmainījušies vēstulēm. Ceru, ka viņš jūs sapratīs …
No blakus istabas caur sienas spraugām iespīdēja gaisma. Meitene ienesa senatnīgu degošu laternu.
— Ak!.. — meitene sarauca uzacis. — Vabi- suke…
Dzeltenās gaismas aplī, kas atblāzmoja no laternas, kā asins traips sārtojās mazā kamēlija.
Rīts…
Onodera kopā ar agrā rītausma nez no kurienes ieradušos Kuņiedu nogādāja vecā vīra vēstuli Kioto. Jaunā Tokijas — Osakas maģistrāle darbojās tikai līdz Sidzuokai. Lai no Sidzuokas nokļūtu Jaunosaka, vajadzēja vismaz trīs stundas, pie tam vecā maģistrāle arī bija pārslogota un vilcieni tik pārpildīti, ka pat pirmās klases vagonos pasažieri sēdēja gaiteņos uz grīdas.
Onodera, saspiests no visām pusēm, stāvēja smacīgajā pārpildītā vagona gaitenī. Kad vilciens šķērsoja Tenrjūgavas upi, viņš pēkšņi atcerējās savu tikšanos ar Go pirms gada pie dzeramā ūdens tvertnes Tokijas stacijā.
Go dzīve bija apravusies šīs pašas Tenrjūgavas augštecē. Sākumā viņu turēja aizdomās par pašnāvību, tika paziņots, ka tas bijis pašnāvībai līdzīgs nelaimes gadījums. Vēlāk atrada nelaiķa Go piezīmes. Onodera salīdzināja šīs piezīmes ar Go vēstuli, kuru nelaiķis bija sūtījis viņam, atrazdamies Ogasavaras salās. Atklājās kāda ārkārtīgi svarīga lieta. Viņa draugs, veikdams apbrīnojami precīzus mērījumus un aprēķinus, bija nonācis pie pārsteidzoša secinājuma, ka superātrās maģistrāles celtniecība nav iespējama. Ja Go to būtu paziņojis atklāti, viņu uzskatītu par vājprātīgu. Būdams cilvēks ar augstu pienākuma apziņu, viņš visu ļoti pārdzīvoja un mocījās. Rezultātā radās bezmiegs, milzīga pārpūle, neatslābstošs nervu uzbudinājums. Reiz naktī, tās pašas uzmācīgās domas vajāts, viņš bija devies uz upes augšteci — bīstamu zonu, kur tad arī aizgāja bojā nelaimes gadījumā, kas varētu nenotikt, ja viņš butu bijis garīgi līdzsvarots.