— Es vispirms tomēr gribētu … — premjers pēkšņi kļuva domīgs. — Saistiet mani ar vicepremjeru un partijas ģenerālsekretāru …
— Vicepremjers laikam jau guļ, — palūkojies pulkstenī, atbildēja kancelejas priekšnieks. — Vai neizsaukt viņa sekretāru?
— Nē, varbūt vēlāk …
Premjers piecēlās un pats izņēma no skapja konjaka pudeli.
— Esmu mazliet noguris… — viņš salēja konjaku glāzītēs. — Vai neatliksim sarunu līdz rītdienai?
— Tiešām, parunāsim labāk rīt, — piekrita lietu pārvaldnieks, ķeroties pie glāzītes. — Jums būtu vēlams atpūsties. Bet mana jautājuma iztirzāšanu var mierīgi atlikt līdz rītdienai…
Visi trīs klusēdami iztukšoja mēriņus. Milzīgs kā profesionāls cīkstonis, lietu pārvaldnieks vienā rāvienā izdzēra savu konjaku, piecēlās un devās uz durvīm. Brīdi vēlāk viņam sekoja kancelejas priekšnieks, bet aiz viņa premjers.
Kancelejas priekšnieks, gaitenī atpalicis no lietu pārvaldnieka, čukstēja premjeram:
— Taisāties reorganizēt kabinetu?
Premjers pārsteigts palūkojās uz savu tuvāko palīgu, kas allaž izcēlās ar sevišķi precīzu nojautu.
— Jā, tiklīdz norims pašreizējā kņada … — premjera seja saspringa. — Man tomēr liekas, ka savā ziņā arī tagad ir ļoti piemērots moments. Rīt tikšos ar vicepremjeru un partijas ģenerālsekretāru un tad jau…
Kad abi kabineta locekļi aizgāja, premjers viens pats atgriezās atpakaļ un izdzēra vēl vienu glāzīti konjaka. Plašā māja bija tukša. Pēc zemestrīces viņa ģimene bija aizbraukusi, palika tikai veca kalpone un komandants, kas reizē izpildīja arī sulaiņa un sarga pienākumus. Viņiem dots rīkojums nerādīties citiem acīs. Likās, ka visā rezidencē ir tikai viņš viens pats. Klusums.
Cik viss savādi… Jūtot, ka alkohols vel pastiprina nogurumu, premjers aizvēra acis un ar pirkstiem izberzēja plakstiņus. Nespēks veļas virsu, uzbruka no muguras un pakauša, it kā mēģinādams iegrūst viņu uz galvas bezdibenī. Atgāzies pret krēsla atzveltni, viņš padevās šim kritienam. Svinaini duļķainajā miglā kaut kas sāka neskaidri iezīmēties.
Tās bija viņa mīklainās «izvēles» pelēkās kontūras.
«Izvēlēties pilnīgā vientulībā» — lūk, kas bija profesionāla politiķa īstā specialitāte. Vismaz tā tam jābūt. Jo tieši no šī brīža sākās vara. Samērā jaunais premjerministrs — viņš vēl nebija sasniedzis sestā gadu desmita pusi — pieturējās pie seno laiku pārliecības, ka politiķim jābūt sava veida brīnumdarim. Acīmredzot politikā nekad neizdosies ieviest nekādu racionalizāciju. Lai cik augstu līmeni sasniegtu skaitļotāji, tomēr īpaša cilvēku nojauta un viņu pieņemtie lēmumi dažos gadījumos pārsniegs visu automatizēto sistēmu iespējas. Jo politiskā izvēle var veikt lēcienu tik tumšā nākotnē, kuru nespēj paredzēt pat skaitļotājs. Šī mašīna, pamatojoties uz apkārtnes un pagātnes datiem, relatīvi precīzi modelē nākotni. Bet dažos gadījumos cilvēku nojauta vienā lēcienā atrod «īsāku ceļu», nekā skaitļotājs spēj izrēķināt. Pamatojoties uz datiem, kurus sniedzis skaitļotājs, cilvēks pieņem lēmumu un izmaina situācijas attīstības procesu, līdz ar to izmainot arī varbūtību sadalījumu. Tad tiek veikti jauni aprēķini un rodas jaunas prognozes, kas iesaka jaunu izvēles virzienu … Pareizo virzienu izdodas noteikt, summējot zigzagveida kustības pēc «Brauna kustības» modeļa. Tādējādi galu galā var aplēst situāciju, kas ir «vislabākā no visām iespējamām». Bet reizēm cilvēks bez aprēķiniem spējīgs saskatīt vispiemērotāko ceļu un izdarīt pareizo izvēli._ Šādā gadījumā zaudējumi, kā likums, ir minimāli. īstenība sastāv no neskaitāmām lielām un sīkām parādībām, kas cita no citas atšķiras ar savu amplitūdu, bet, savstarpēji ietekmējoties, tās izveido milzīgu un ārkārtīgi sarežģītu sistēmu. Pašreizējā attīstības fāzē vēl nav iespējams ielaist skaitļotājā visus iespējamos un iedomājamos realitātes komponentus. Skaitļotājs vēl ir zīdainis, viņam vēl nav nekādu sevišķu nopelnu vēstures priekšā. Un, ja tajā ielaistu zināmos datus, tas tik un tā nespētu paredzēt pilnīgu nākotnes ainu, tajā tomēr paliktu neprognozējami tumši plankumi, kā to norāda «Laplasa dēmons»… «Cik viegli būtu,» premjers nodomāja, «ja rastos tāds skaitļotājs, kam varētu pilnīgi uzticēt visu nākotnes prognozēšanu … Tad cilvēkam nevajadzētu nodarboties ar to, ko tagad sauc par politiku, un tad laikam pienāktu gaidītie laimīgie laiki. Interesanti, vai tiešām kādreiz atausis diena, kad cilvēks tiks atbrīvots no politiskās atbildības morāli smagās nastas gluži tāpat, kā viņš kādreiz, pateicoties mašīnai, atbrīvojies no grūtā fiziskā darba.
Nē, tādi laiki droši vien nekad nepienāks …
Bet pašreiz skaitļotāji un vesela armija spējīgu darbinieku, kas kalpo birokrātiskajā aparātā, tikai palielina komplicētību situācijās, kad nepieciešams izvēlēties, un uzveļ vēl smagāku nastu tiem, kas pieņem lēmumus.» Premjerministrs, kas ārzemju braucienu laikā bija ticies ar dažādu valstu vadītājiem, atcerējās, kā viņš sirds dziļumos bija nodrebējis, ieraugot ASV prezidenta sejā traģiskas atsvešināšanās ēnu un drūmas, vārdos neizsakāmas vientulības izteiksmi, kas tika slēpta aiz žilbinoša smaida. Bet šī cilvēka rīcībā bija vispilnīgākā informācijas sistēma un spējīgu darbinieku augsti organizēts personālais sastāvs. Tas notika Baltajā namā pēc vakariņām tērzēšanas laikā. Prezidents, apveltījis katru klātesošo ar smaidu, uz īsu brīdi novērsās no sarunu biedra. Premjers, pārmijis dažus vārdus ar prezidenta palīgu, atskatījās atpakaļ un ieraudzīja, ka prezidents smaida tukšumam, vietai, kur neviena nebija. Tajā mirklī premjeram atklājās kaut kāda nežēlība, kas bija sastingusi pusceļā starp šī cilvēka ierasto lūpu smaidu un acu stindzinošo saltumu … Bet aiz saltuma — traģiska vientulība, kas pēkšņi izslīdējusi ārpusē gluži kā netīra apakškrekla piedurkne no sniegbaltas, stīvinātas aproces. Negribējās to redzēt. Premjeram sāpīgi iedzēla ne ar ko neizskaidrojama vainas sajūta, it kā viņš būtu nejauši ieraudzījis prezidentu kārtojam dabiskās vajadzības.
Premjeram likās, ka ieraudzījis pats sevi — jau ilgi un nepārtraukti sirgstošu ar tādu pašu atbaidoši kroplīgu vientulību, kuru saskatīt spēj tikai līdzīga stāvokļa cilvēki, pie tam tikai tad, ja lieto īpašu atslēgu…
Premjers, ērti iekārtojies atzveltnes krēslā, domāja, ka patlaban viņam tāda pati sejas izteiksme kā toreiz amerikānim. Vecas burves neglītā seja ar skarbiem, ne visai skaidri iezīmētiem vaibstiem… Tajā laikā japāņu premjeram bija daudz vieglāk nekā Amerikas prezidentam. Toreiz ASV bija iestigušas pretīgā kara muklājā, un no prezidenta lēmuma bija atkarīgas gan viņa tautiešu, gan pretinieka karavīru desmittūkstošu dzīvības.
Toties šoreiz premjers bija nonācis daudz sarežģītākā situācijā.. Viņš ar delnu pārvilka ne visai svaigi skūtajam, taukainajam zodam. Tātad zeme, ko sauc par Japānu, tiks iznīcināta. Valsts teritorija fiziski būs pazaudēta, lielākā daļa tautas aizies bojā, bet tie, kas izglābsies, paliks bez dzimtenes… Viņi būs spiesti klaiņot pa svešām valstīm, pa trimdiniekiem allaž tik šaurām citu tautu zemēm …
Tādas varbūtības iespēja arvien pieaug, bet tikpat liela bija varbūtība, ka nekas tam līdzīgs neizcelsies. Taču patlaban nebija īstais laiks prātošanai — būs vai nebūs nepieciešams gatavoties iespējamai katastrofai. Ņemot vērā, ka D = 2, sagatavošanās varbūt jau bija nokavēta, Japāna varēja nonākt neapskaužamā stāvoklī, un viņam bija jāuzņemas visa atbildība par to.