«Šāda lēmuma pieņemšana vienam cilvēkam ir pārāk smaga nasta,» premjers domāja, grozīdams rokā konjaka glāzīti. «Nepanesama normālam cilvēkam. Tādēļ jau laikam, lai kā tiktu pilnīgoti skaitļotāji un birokrātiskā sistēma, «vara» vēl joprojām ir un paliek kaut kas brīnumains, iracionāls un pārcilvēcisks, kas balstās uz aukstasinīgu prātu. Normālam cilvēkam trūkst drosmes, lai pieņemtu lēmumu tik cietsirdīgā jautājumā. Un, jo skaidrāka kļūs situācija, jo vairāk izzudīs drosme. Man vienam pašam jāizlemj par visiem. Notēlot dieva pārcilvēcisko lomu spēj tikai tas, kas apveltīts ar milzīgu, žēlastību nezinošu garīgo spēku un neizsmeļamu enerģiju. Vienīgi tāds cilvēks spējīgs iedvest apkārtējiem iracionālas bailes varas «svētuma» priekšā. Bet, ja situācija pierims un lēmums izrādīsies ačgārns, tad «svēta» lomas tēlotājs itin viegli pārvērtīsies grēkāzī, kļūs par upuri likteņa dievietes dusmu remdēšanai. Un, ja cilvēks, skaidri to apzinoties, tomēr stājas uz šāda ceļa, tad jau viņš ir kungs un pavēlnieks…»
Premjers allaž bija uzskatījis sevi par visparastāko cilvēku. Viņa aprēķini vienmēr bija stingri, precīzi un racionāli. Klusībā viņš pat lepojās ar to. Pēc uznākša- nas politiskajā arēnā viņam šķita, ka sen tālā pagātnē nogrimis gan imperatora Meidzi laikmets, gan tālaika politiskie darbinieki kas izcēlās ar plašu domāšanu un tālrcdzību. Viņš uzskatīja, ka politika mūsdienās vadāma kā rūpniecības uzņēmums — racionāli, pamatojoties uz attiecīgi apstradatiem stingriem un precīziem datiem, un publiski spriedelēja par šo tematu. Bet, kad viņš, sev par pārsteigumu, izvirzījās — vēlēšanās uzvarēja valdošās partijas veterānus un pats kļuva tās priekšsēdētājs, bet vēlāk valsts premjers — tad, vēl nepaguvis uztvert savu augšupeju kā notikušu realitāti, viņš pēkšņi sāka apsvērt savas spējas, kuras, pēc viņa paša domām, nedarīja viņam godu. Savējie dēvēja viņu par «bezbailīgu un drosmīgu», politiskie pretinieki uzskatīja, ka viņš ir «auksts, cietsirdīgs un apdomīgs kalkulators», bet tautas masas sāka paust viņam uzticību, kurai bija piejauktas godbijīgas bailes. Apkārt stāvošās personas pamazām, gandrīz nemanot, uzspieda viņam cietsirdīga «likteņa lēmēja» lomu, kuras tēlošanai citiem nebija spēju, un nu viņš to beidzot saprata. Nojauta reti kad viņu vīla, pieņemtie lēmumi pa lielākai daļai bija pareizi, un, ja viņš kādreiz arī pieļāva kļūdu, tad nezaudēja apbrīnojamu aukstasinību, nesvārstījās kā citi un galu galā izkļuva no sarežģītajām situācijām ar minimāliem zaudējumiem. Reizēm izdevās pat sagrāvi pārvērst uzvarā.
Pašam nereti likās, ka viņš nav «bezbailīgs un drosmīgs», bet gan cilvēks, kam vienkārši trūkst dažu emociju, piemēram, baiļu izjūtas. Pie tam viņam piemita zināma garīga pievilcība, kas saistīja cilvēkus un kopā ar viņa izcilo bezbailību veidoja ap viņu noslēpumainības oreolu.
Iespējams, ka viņš nekad nebija sevišķi tiecies pēc varas un ieņēma savu augsto posteni ne tādēļ, ka pats būtu centies to panākt, bet gan tāpēc, ka, pašam nemanot, bija citu izvirzīts. Tāda sajūta nešķīrās no viņa divus termiņus. Zināmā veidā tas bija «upura» ceļš. Viņš pats nesaprata, kāpēc viss noticis tieši tā. Cēlonis varēja būt vai nu gēni, vai arī audzināšana. Vēlāk viņš uzzināja, ka viņa kandidatūru izvirzījis un aizkulisēs atbalstījis tas pats vecis, bet nepiešķīra tam lielu nozīmi. Viņš, protams, neignorēja veci apciemoja viņu, klausījās viņa nostāstos par veciem laikiem, tērzēja par mākslu, bet nekādā gadījumā neuzskatīja, ka atrodas viņa aizbildniecībā. Jo veča pasaule bija pārāk tālu no tās pasaules, kurā viņš darbojās ik dienu. Sīs pasaules pastāvēja it kā dažādās dimensijās, un šķita neticami, ka tās spētu kaut kādā veidā ietekmēt viena otru. Premjera biogrāfija bija diezgan pieticīga. Risinot valstiskas problēmas, viņš rīkojās ārkārtīgi piesardzīgi — kā iedams pa jaunuzceltu tiltu — pirms spēra nākošo soli, izklauvēja un izpētīja tā konstrukciju, lai pārbaudītu stiprību. Valsts politiskajā vēsturē viņš bija pārāk neievērojams kanclers. Tiesa gan, viņš atrisināja vairākas grūtas problēmas un godam izkūlās no politiskajām krīzēm, bet pats nepiešķīra tam sevišķi lielu nozīmi. «Japāna ir mierīga valsts,» viņš domāja, «tādēļ arī mana politiskā biogrāfija noslēgsies tikpat mierīgi.»
Bet nupat situācijā bija krasi izmainījusies. Milzīga zemestrīce, kas sakropļoja galvaspilsētu, izraisīja arī lielu politisku katastrofu. Tomēr ar visu to vēl kaut kā varētu tikt galā, ja nebūtu TĀ, kas apdraudēja nākotni ne tikai valstij, bet arī zemei, uz kuras atradās šī valsts. Ja TAS tiešām notiks, Japānai un tās vadītājiem būs jārisina valstu vēsturē vēl nepieredzēta politiska problēma. Vai var fiziski izzust liela un ekonomiski varena valsts, kas lepojas ar savu gadsimtiem ilgo vēsturi un kultūru? Vai pasaules vēsturē ir bijuši analoģiski gadījumi? Kuram politiskajam darbiniekam vajadzējis risināt tik milzīgu problēmu?
Iespējams, ka šāda mezgla atšķetināšana viņam tomēr nebūs pa spēkam… Premjers raudzījās tukšumā, vēl arvien lēni grozīdams konjaka glāzīti. Vai viņam pietiks enerģijas? Protams, rokas klēpī salicis viņš nesēdēs. Bet vai pratīs novest lietu līdz galam? Jeb, notikumiem attīstoties, kaut kur pusceļā būs spiests palūgt kādu stiprāku personu pārņemt viņa pilnvaras?
Bet kur viņam zināmās sfērās ir tāds cilvēks? Prātā nenāca neviena kandidatūra… Ja nu vienīgi skaitliski mazās opozīcijas partijas līderis, kas pamazām gūst arvien lielāku ietekmi. Kara gados šis cilvēks bijis ieslodzīts cietumā, bet pēckara laikā viņam izdevies nostiprināt partijas rindas un, pārvarot smagu partijas iekšējo cīņu periodu, atvairīt visus uzbrukumus gan no labējā, gan no kreisā spārna. Un tomēr, kas viņš tāds ir? Viņā slēpjas kaut kas neizprotams.. «Jā, tā arī neatrodu neviena piemērota kandidāta,» sprieda premjers, tukšojot glāzīti. Iespējams, ka, situācijai saasinoties, sāksies nemieri un tad kāds pacels galvu. Bet, kamēr tāds mantinieks neuzradīsies, viņam pašam vien būs jātēlo «likteņu lēmēja» loma… Bet tas nozīmēja, ka turpmāk būs jāpieņem vesela virkne grūtu, cietsirdīgu lēmumu.
Premjers turpināja prātot. Dīvaini, bet viņš pats nejuta nekādu «heroisku» pacēlumu. Viņam nebija arī ne mazākās vēlēšanās kļūt varonim. Vienkārši neatlika nekas cits kā uzņemties šo lomu. Pašreiz pat neradās jautājums, vai viņš pratīs to izpildīt. Pagaidām «liktenis» lika tieši viņam, tagadējam premjerministram, uzņemties šo smago nastu… Līdzīgi visiem japāņu politiķiem viņš bija pārliecināts, ka darbus «neveic», bet tie paši «veicas», lai gan par to neviens skaļi nerunāja… Izrādījās, ka «griba» un «centieni» ieņem ļoti mazu vietu likteņa varenajā spēlē, sevišķi tādos gadījumos, kad tuvojas neatvairāmi notikumi…
Premjers nāca pie atziņas, ka drosme ir nepastāvīgs lielums un ir vajadzīgs tikai tādēļ, lai nekļūdītos spriedumos. Jā, nebūtu slikti izbrīvēt sev pāris dienu, aizbraukt uz kādu klusāku vietu un nodoties «dzen» budisma meditācijai, sprieda premjers, lūkodamies iztukšotajā glāzītē. Jā … ar veci arī vajadzētu tikties …
2.
Kanto otrā lielā zemestrīce — tautā to iesauca par Tokijas lielo zemestrīci — kādu laiku bija pasaules valstu uzmanības centrā. Dabas katastrofa, kas gandrīz vienā mirklī izpostīja lielāko da|u maksimāli modernizētas galvaspilsētas ar vislielāko iedzīvotāju skaitu un blīvumu pasaulē, jau pati par sevi bija īsta sensācija. Kādā Rietumu laikrakstā parādījās traģisks virsraksts: «Tokija pārvērsta par otru Hirosimu!».
Speciālisti pārsprieda jautājumu, cik bīstama ir sti- permoderna, nedabīgi uzpūsta pilsēta, kaut gan nolikusi nelaime tika uzskatīta par «ekskluzīvi japanisku». Visa pasaule nodrebēja, uzzinājusi milzīgo daudzumu upuru.