No visu pasaules valstu vadītājiem birtin bira līdzjūtības telegrammas. Amerikas laikrakstu redakcijas un telegrāfa aģentūras, kurām tā patīk sniegt dažadas «palīdzības», uzsāka kampaņu, lai «jebkurā veidā» atbalstītu Japānu. Ārzemēs dzīvojošiem japāņiem nācās ik dienu noklausīties līdzjūtības vārdos, starp kuriem reizēm ieskanējās gandrīz neslēpts, ļauns prieks. Dienām ritot, līdzjūtību nomainīja ziņkārība — kas turpmāk notiks ar Japānu, kā milzīgā katastrofa ietekmēs šīs valsts nākotni? Lūk, kas tagad interesēja pasaules sabiedrību.
Visur tagad runāja par Japānu. Par šo vienīgo Tālo Austrumu zemi, kas guvusi tik lielus panākumus savas saimniecības modernizēšanā. Divos karos uzvarējusi, pēdējā pasaules karā pilnīgi sagrauta, tomēr atjaunojusi savu ekonomiku pietiekoši straujā tempā, lai ar nacionālo bruto produkciju ieņemtu trešo vietu pasaulē. Vispārēju uzmanību piesaistīja šī pārmērīgi strādājošā, pārmērīgi ražojošā, pasaules ekonomiku ietekmējošā un vispār kaut kā pārāk «uzmācīgā» valsts … Bija arī tādi, kas ne bez prieka saņēma ziņu par lielajām bēdām, kuras bija piemeklējušas Japānu. Kāds angļu laikraksts klaji rakstīja: «Sliktas dzīves sliktās sekas.»
Un vēclass="underline"
«Japāna, turpinot attīstīt savu ekonomiku nāvinieku «kamikadžu» stilā un pašnāvības «harakiri» tradīcijās, citiem vārdiem sakot, ignorējot cilvēkus un nerēķinoties ar viņu dzīvībām, izveidojusi milzīgu, nedabīgu, cilvēkam pretīgu, karakuģim līdzīgu pilsētu un, liekot visas cerības uz kaujas saucienu «bandzai», devusies uzbrukumā pasaules tirgum. Bet avantūra beigusies ar krahu, novedot pie nesaskaitāmiem zaudējumiem un cilvēku upuriem. Tā tas reiz jau notika ar milzīgo karakuģi «Jamato», kas, ignorēdams kara taktiku, devās kaujā, lai gan to nesedza iznīcinātāji. Nacionālais raksturs nemainās arī pēc pieļautām kļūdām. Japāna pat divdesmitajā gadsimta atkarto savas «tipveida kļūdas», ko pielaidusi cietokšņu sturmēšanā, sākot jau no krievu-japaņu kara, un turpina līdz pat šai dienai. Acīmredzot būs vajadzīgi vēl daudzi gadi un daudzas kļūdas, iekams Japāna izdarīs pareizus secinājumus no šīs visai sāpīgās mācības.»
Tomēr ārēji visa pasaule it kā juta līdzi Japānai. Palīdzības sniegšanas fondā ienāca gan dažādi materiāli, gan naudas ziedojumi. Amerikas valdība paziņoja, ka bez atlīdzības piegādās divtūkstoš pārvietojamu māju un dažādus medikamentus. Padomju Savienība atsūtīja divdesmittūkstoštonnīgu pasažieru kuģi tiem, kas palikuši bez pajumtes.
Japāņu valdība gan savas valsts, gan ārzemju firmām steidzami pasūtīja izgatavot piecpadsmit tūkstošus pārvietojamo un piecus tūkstošus saliekamo māju. Noliktavās glabājās trīs tūkstoši tā saucamo kapsulmā- jiņu, bet mēnesī no jauna varēja saražot ne vairāk kā septiņus astoņus simtus. Par nelaimi, gandrīz puse uzņēmumu, ka s tas ražoja, bija gājuši bojā Kanto apgabalā. Amerikā, Kanādā un Eiropā šīs mājiņas izgatavoja pēc J'apānas patenta. Tur krājumā atradās pieci tūkstoši jau gatavu. Lielā steigā tika noslēgts līgums par to iepirkšanu. Lai gan kapsulu un pārvietojamās mājas jau agrāk bija kļuvušas par starptautiskās tirdzniecības objektu, taču tādos masveida apmēros tās importēja pirmo reizi.
Tajā pašā laikā Japānas va'ldība sāka uzpirkt lietotus pasažieru kuģus. Vairākus desmitus šādu kuģu bez kādas tielēšanās pārdeva Brazīlija, Austrālija un Skandināvijas valstis. Ažiotāžā bija tik liela, ka tūdaļ — ili iinļl cēlās kuģu būvētavu akciju cenas.
Naritas lidostu, kas bija cietusi daudz nia/.ak u<k.i Hanedas lidosta, pēc zemestrīces atjaunoja divu dimu laikā. Uz Japānu nepārtrauktā straumē sāka pliisl dažādi ārzemju finansisti un rūpnieki, kas vēlējās pasi savām acīm redzēt katastrofas sekas. Japānas lomu pasaules ekonomikā, it sevišķi Tālo Austrumu zona, pe dējā laikā vairs nevarēja ignorēt. Tagad situācija bija izmainījusies. Milzīgie zaudējumi, kas bija nodarīti valsts politiskajam un ekonomiskajam centram, tur pmāk varēja stipri iedragāt ekonomiskos sakarus ar Japānu.
Atbraukušo ārzemnieku vidū bija divi maz ievērojami cilvēki. Abi gara auguma, ar «diplomāta» portfeļiem pie rokas, visiem gadalaikiem noderīgos mēteļos ar paceltām apkaklēm, uz acīm uzvilktās platmalēs un saules brillēs. Pēc izskata viņi ne ar ko neatšķīrās no biznesmeņiem. Bet automašīnai «Lincoln Continental», kurā viņi iesēdās kopā ar trim acīgiem jauniem cilvēkiem, bija diplomātu numurs. «Lincoln» traucās uz priekšu pa pārpildīto Tokijas—Čibas šoseju, pusceļā strauji nogriezās uz ziemeļiem, Adači rajonā pārbrauca pāri pagaidu tiltam un Čijodas rajonā, kas bija samērā maz cietis, ieslīdēja kādas ārzemju vēstniecības pagalma vārtos. Brauciens ilga pusotras stundas, un pēc desmit minūtēm abi atbraucēji jau tērzēja ar vēstnieku un vēstniecības sekretāru vienā no savrupmājas tālīnākajām istabām.
— Vajag pamatīgi izpētīt, kādā veidā un cik lielos apmēros Tokijas zemestrīce ietekmēs Japānas sabiedrības attīstību… — griežoties pie vēstnieka, pavēlošā tonī runāja cilvēks pusmūža gados ar pliku galvvidu. — Mūsu departamentā, protams, ir vesela grupa, kas pēta šo problēmu, bet attiecīgu apsekojumu veikšanai es vēlētos atstāt šeit vienu no grupas spējīgākajiem locekļiem …
Viņš norādīja uz līdzatbraukušo gadus trīsdesmit veco gaišmati.
— Zaudējumi, bez šaubām, ir diezgan ievērojami, — vēstnieks teica, piepildot glāzītes ar vīnu no karafes, kas stāvēja uz kamīna malas. — Vai dzersi? Tokajs…
Bet Japāna ir ekonomiski varena valsts. Tā ātri atgūs spēkus. Iespējams pat, ka notikusi katastrofa kļūs par sava veida stimulu tālākai attīstībai.
— Bet pēc pērnās Kansajas zemestrīces pagājis pārāk mazs laika sprīdis… — iebilda ne visai jaunais vīrietis, paņemot vēstnieka piedāvāto glāzīti. — Lai gan toreizējā bija lokāla zemestrīce, kurā cieta galvenokārt Kioto pilsēta un rajons no Kioto līdz Osakai un ekonomiskie zaudējumi nebija visai ievērojami, tomēr divas lielas zemestrīces tik īsā periodā — tas ir daudz. Cietuši taču divi lielākie valsts centri, un tas nevar neietekmēt ekonomiku. Par sabiedrisko noskaņojumu nav pat ko runāt…
— Bez šaubām! — vēstnieks pamāja ar galvu. — Satraukums un bažas pieaug. Opozīcija pamazām vēl atturas no pārmetumiem, bet, protams, drīz vien, apvienojusi savus spēkus ar strādnieku arodbiedrībām, dosies uzbrukumā.
— Vai tagadējā valdošā partija būs spējīga pārvarēt krīzi?
— Kad noskaidrosies atjaunošanas darbu perspektīva un galvaspilsētas dzīve zināmā mērā normalizēsies, tad, manuprāt, sāksies liela ofensīva ar lozungu: «Sauksim pie atbildības valdību un valdošo partiju par nepilnībām pasākumu plānā pret dabas katastrofām». Opozīcija droši vien mobilizēs visus spēkus uz nākam- gada rudeni, lai valdības krīzi pieskaņotu zemestrīces gadadienai. Prese arī nesnaudīs, gan jau avīžnieki pacentīsies ar lielu kņadu atzīmēt šo jubileju. Ja es būtu opozīcijā, rīkotos tieši tā. Pašlaik, protams, visi sadarbojas ar valdību, lai varētu ātrāk pārvarēt traģisko situāciju. Kad «ārkārtējais stāvoklis» paliks aiz muguras un tauta atgriezīsies pie savām ikdienas rūpēm, tad varēs atkal nodoties prātošanai, sākt aģitēt un musināt.
«— Nu un pēc tam? Vai valdošā partija noturēsies?
— Nezinu… — vēstnieks Dakratīja galvu. — Grūti teikt.
— Lēš, ka tiešie zaudējumi sasniedzot astoņus, pat desmit triljonus. Bet, pēc mūsu aprēķiniem, šī summa būs vairākkārt lielāka… — vecākais vīrietis izvilka no kabatas cigāru un no abiem galiem apostīja to, — Sajā pilsētā sakoncentrēti visi valsts centrālie mezgli. Lai pēc tik pilnīgas paralīzes varētu atjaunot to funkcijas, būs vajadzīgi vismaz pieci seši gadi. Perspektīvā tas neizbēgami atsauksies uz Japānas ekonomikas attīstību. Iespējama pat inflācija. Un daļēja inflācija ātri var pāraugt vispārējā …