— Nekustami īpašumi ārzemēs? — vēstnieks sa- drūma. — Dīvaini! Līdz šim bija zināms, ka japāņi Āfrikā un Austrālijā pērk raktuves, bet gruntsgabalus…
Jā, pērk milzīgus neapgūtus līdzenumus…
— Tātad gatavojas pārcelt savus iedzīvotājus, lai novērstu demogrāfisku sprādzienu. Vai arī cietušos…
— Pagaidiet, — vēstnieku pārtrauca vecākais vīrs. — Japānas iedzīvotāju skaits jau trešo gadu nevis pieaug, bet, tieši otrādi — samazinās. Kaut kā savādi. So jautājumu vajadzēs izpētīt sīki jo sīki.
— Ko tad viņi īsti taisās darīt, šie japāņi… — vēstnieks murmināja. — Kas viņiem aiz ādas?… Es ar viņiem saskaros jau veselu pusgadsimtu, bet ko viņi domā, tā arī ne vienmēr izprotu.
— Jā, viss liekas ļoti sarežģīti… — vecākais domīgi novilka. — Rodas tāds iespaids, ka Japānas valdības rīcībā kaut kas slēpjas. Nē, tā nav nekāda nejaušība.,
3.
Tokijā, kur ik uz soļa vēl bija redzamas nesenās katastrofas pēdas, pienāca ziema.
Gada beigās, it kā dodot papildtriecienu, uzplūda liels aukstuma vilnis. No diviem miljoniem cilvēku, kas bija palikuši bez pajumtes, apmēram pusotra miljona izklīda pa provinci, kur viņi dzīvoja nemiera pilnu dzīvi svešās ģimenēs vai arī īrēja atsevišķas istabas. Pārējos uz laiku izvietoja pārvietojamās vai saliekamās mājiņās. Tikai nedaudzi bargo salu sagaidīja barakās, ko uz ātru roku saslēja krāsmatu vietās. Gandrīz visos pārējos valsts rajonos tika pārtraukti celtniecības un zemes darbi. No dažādām Japānas malām gan pa sauszemi, gan pa jūru uz Tokiju veda celtņus, ekskavatorus un citāda veida tehniku atjaunošanas darbu veikšanai. Cilvēki strādāja dienu un nakti, bet pagaidām vēl lietojama bija tikai ceturtā daļa ātrgaitas šoseju un ne vairāk kā desmit procenti izpostītā metro. Galvenokārt atjaunoja dzīvojamās mājas un ostas. Nesen darbu atsāka TEC-2, bet pagaidām tikai ar pusslodzi. Vēl arvien spēkā bija rīkojums par enerģijas taupīšanu. Naftas trūkuma dēļ mājas apkurināja vāji, un aukstums atsaucās uz cilvēku veselību un labsajūtu. Šķidrās degvielas vietā apkures sistēmās kā senos laikos izmantoja akmeņogles. Cikuho ogļraktuvēs izveidoja akmeņogļu sašķidrināšanas eksperimentālo rūpnīcu, bet tās ražīgums
bija ļoti zems. Lai gan lielākā daļa milzīgo celtņu dūmeņu izvirda melnu dūmu mākoņus, neviens tajā ziemā nekurnēja par sodrējiem.
No aukstajām debesīm sijājās dzeldīgi sniega putekļi. Onodera, veltīgi cenzdamies paslēpt seju augstu paceltā apkaklē, steidzīgi soļoja no premjerministra kancelejas uz Jūras drošības pārvaldi. Viņam neizdevās izmantot īsāko ceļu, jo visu parlamenta apkārtni aizpildīja demonstrantu bari. Pēc zemestrīces tā bija pirmā lielā demonstrācija. Vairākās vietās jau notika sadursmes starp studentiem un policijas mobilajām vienībām, tādēļ viņš nolēma aizslīdēt garām Patentu pārvaldei un caur Toranomona kvartālu sasniegt Ka- sumigaseki rajonu. Augstskolas bija cietušas samērā maz, tādēļ lielākajā daļā lekcijas notika. Tiesa gan, dažos mācību korpusos vēl arvien mitinājās zemestrīce cietušie. Ne mazums pasniedzēju bija gājuši boja, tādēļ bieži vien nodarbības tika atceltas. Daudzi studenti, palikuši bez' pajumtes, aizbrauca uz dzimtajam mājām, tāpēc demonstrantu vidū studentu nebija visai daudz un, neraugoties uz savu tradicionālo ekipējumu — ķi vere, maska un metāla stienis —, viņi neizrādīja necik lielu aktivitāti. Un tomēr, lai gan sākumā sajaukušies ar strādniekiem un kalpotājiem, viņi tagad jau veidoja paši savas grupiņas un uzbruka policijas vienībām. Vairākās vietās parlamenta tuvumā notika kautiņi. Šoreiz studentiem nebija pudeļu ar degošu maisījumu, tādēļ tie apmētāja policistus ar ķieģeļiem un betona gabaliem.
Onodera nepievērsa gandrīz nekādu vērību studentiem. Daudz smagāku iespaidu atstāja pārējie demonstranti. Drūmi un nomākti, ievērojot kapa klusumu, viņi nāca vilnis aiz viļņa. Cilvēki nesa plakātus: «Pieprasām dzīvokļus!», «Atdodiet tautai debesskrāpjus!», «Cietušajiem — ziemas pabalstu!». Viņu pelēkās, salā sastingušās sejas iedvesa nepārvaramu nemieru.
«Varbūt viņi kaut ko nojauš,» Onodera domāja. Viņš zināja, ka japāņu tautai piemīt saasināts jūtīgums. «Jā, zemestrīces radītie zaudējumi milzīgi, bet Japāna ir ekonomiski varena valsts un, kā apgalvo valdība, pēc dažiem gadiem viss atkal nostāsies savā vietā … Tomēr cilvēku sirdīs sāk iezagties nelabas priekšnojautas, ka pasaulē kaut kas nav kārtībā, ka notiek kaut kas tāds, kam nav jānotiek. Un šāds noskaņojums jaušams visā sabiedrībā.»
Arī laikraksti sekmēja šī noskaņojuma iesakņošanos, kā vienmēr rakstot savā iecienītajā brīdinoši pareģojošā tonī. Parasti cilvēki laida gar ausīm skaļos, reizēm klajām rupjībām tuvos avīžu «brīdinājumus». Informācijas plūdu laikmetā tautas masas bija ieguvušas emocionālu imunitāti pret «kliedzošiem virsrakstiem» un uzskatīja, ka žurnālistikai tādai arī jābūt. Lai cik avīzes bija pārpildītas ar drūmiem, indīgiem rakstiem, tauta prata atvairīties no uzmācīgās preses, ja vien intuitīvi juta, ka «pasaule atrodas savā vietā». Vēl vairāk, tā spēja atšķetināt arī to, kas slēpās samudžinātajā informācijas kamolā.
«Nē,» Onodera nodomāja, «šoreiz viņi droši vien sajūt, ka kaut kas nav tā, kā vajag.» Nemiers un bažas, kas dvesa no demonstrantiem, viņu noslēgtajām, salā un skumjās iekritušajām sejām, it kā liecināja, ka cilvēkiem sāk zust ticība rītdienai. Un plakāti ar šīm kategoriskajām prasībām visai valstij tik grūtajā brīdī… Viņi patiešām juta tuvojamies kaut ko nelabu, kādas traģiskas pārmaiņas… Cilvēki tikpat vienaldzīgi kā agrāk izturējās pret pašiem kliedzošākajiem virsrakstiem, kā, piemēram, «Vai pienākusi lielā krīze?» vai «Svaigo pārtikas produktu cenu pieaugums vēl par četrdesmit procentiem — pārtikas krīzes briesmas nākamgad pavasarī», bet bija kļuvuši piesardzīgāki un uzmanīgāki, cenšoties salasīt zem šādiem virsrakstiem slēptu briesmu pazīmes.
«Smalka tauta,» Onodera ar sāpēm domāja, ejot garām demonstrantiem un sirds dziļumos jūtot viņu noskaņojumu. «Nu bet kā būs, ja tauta uzzinās par TO? Varbūtība jau pārsniegusi piecdesmit procentus!.. Vai tas neradīs milzīgu paniku?»
Jūras drošības pārvaldē Onodera sastapa Kataoku, kas šeit bija ieradies nedaudz agrāk. īsā laikā šis jautrais, tumši iedegušais puisis ar zēniski apaļīgo seju bija līdz nepazīšanai izmainījies. Koši žilbinošais smaids izdzisis, vienmēr cieši sakniebtās lūpas nosedza līdzeno zobu baltumu. Acis bālas, āda pelēcīga… It
kā būtu kļuvis desmit gadus vecāks. Kataoka, līdzīgi citiem plāna D grupas darbiniekiem, strādāja dienu un nakti līdz nesamaņai, bet galvenais — visa viņa ģimene bija gājusi bojā Tamači rajonā.
— Vai demonstrāciju redzēji? — Kataoka vienaldzīgi vaicāja. Onodera pamāja ar galvu.
— Kā tu domā, avīžnieki vēl nekā nav uzoduši? — Kataoka raudzījās ar sniegu aplipušajā loga rāmī.
— Šodien viens bija ieradies Aizsardzības pārvaldē. Protams, neviens no plāna D galvenajiem ar viņu netikās, bet šis pabija Galvaspilsētas zonas atjaunošanas padomes sēdē, iebāza savu degunu Seismoloģijas institūtā, bet no turienes aizkūlās uz Aizsardzības pārvaldi un ilgi kvernēja preses nodaļā…
— Aizdomīgs ceļš… — Onodera nobubināja.
— Kādēļ viņam būtu jāvērš savas acis uz Aizsardzības pārvaldi?
— Laikam pamanīja tur Jukinagu un profesoru Tadokoro. Ar Jukinagu šis korespondents iepazinies jau agrāk. Viņam zināms pat tas, ka Jukinaga pēkšņi aizgājis no darba universitātē…