— Pirms ziņas nonāks līdz avīzēm, esmu pārliecināts, tiks veikti attiecīgi pasākumi, — Onodera noteica. — Kuņieda-san pačukstēja man, ka šovakar pie ministru kabineta sekretāra notiks slepena apspriede lielāko laikrakstu vadītājiem. Beidzot norunāta arī pilnīgi slepena opozīcijas vadītāju tikšanās ar premjerministru …
— Cik tad ilgi var slēpt? — Kataoka sacīja tikpat bezkaislīgi. — Man tāda sajūta, ka tūdaļ sāks klīst dažādas baumas. Nemiers arvien pieņemas spēkā. Un vēl nav zināms, vai izmaksās gada prēmiju. Drausmīgās krīzes un plaša patēriņa preču cenu krasā pieauguma dēļ var sākties tā saucamā šķērveida stagflācija.
— Stāsta, ka televizori un radiouztvērēji tiekot nekavējoši izpirkti, — Onodera teica. — Dīvaina lieta. Automobiļus, piemēram, pavisam nepērk.
— Šodien grupā D2 izcēlās vesels skandāls. Darbinieks, kas piekomandēts no Ārlietu ministrijas, saplūcās ar jaunu puisi no Ģenerālštāba vai sakāvās, — ar abām rokām berzējot vaigus, savā vienaldzīgajā tonī stāstīja Kataoka. — Štatiem pieaugot, šādas sadursmes
ir neizbēgamas. Bet ļoti iespējams, ka domstarpības novedīs pie noslēpuma izpaušanas.
— Arī grupā Dl ne viss iet gludi. Jaunie zinātnieki un tehniskie speciālisti no valsts kalpotāju vidus vēl tā nekas, ar tiem viss kārtībā. Bet, lūk, zinātnieki no Zinātnes un tehnikas padomes noraida profesora Tadokoro viedokli un izturas ļoti augstprātīgi…
— Kāpēc vajadzēja tādus savākt? Tadokoro-san taču ir tik strauja daba.
— Tur jau ir tā lieta, ka viņš ir pavisam kluss un mierīgs. Laikam ne par ko citu ij domāt nespēj…
— Bet kas ar to zinātnieku Fukuharu, kas atvilkts no Kioto?
— Viņš mitinās Hakonē pie vecā Vatari.
— Ko viņš tur dara?
— Skaidri nezinu, — Onodera pasmīnēja. — Ku- ņiedam aizdomas, ka viņš caurām dienām guļ.
Durvis atvērās, un istabā ienāca hidrogrāfijas nodaļas vadītāja vietnieks.
— Piedodiet, ka liku jums gaidīt, — viņš teica, noliekot uz galda dokumentus. — Visas formalitātes nokārtotas. Rīt astoņpadsmitos «Seirjū-maru» ieradīsies Jokosukā.
— Pateicos… — Onodera pievilka sev tuvāk papīrus. — Tātad parīt varēs sakraut aparatūru un uzņemt uz borta speciālistus?
— Mēs esam saistījušies ar pētniecisku grupu, — vietnieks ar zodu norādīja uz dokumentiem. — Radās neliela aizķeršanās. Gribējām no firmas «Deep Co» nomāt dziļūdeņu pētniecības kuģi un jūras laboratoriju, bet viņi mūs noraidīja. Laikam būs iejaukusies amerikāņu jūras kara flote… Kā par laimi, līdzīgs kuģis atbrīvojies kādai japāņu firmai. Mēs to sarunājām. Bija, protams, mazliet jāpastīvējas. Jūras laboratorija arī būs mūsu rīcībā.
— Jūs sakāt, japāņu firma? — Onodera satraucās. — Kas tas par uzņēmumu?
_— Akciju sabiedrība jūras dibena apgūšanai. Iznomāja «Vadacumi-2».
Onodera ievilka gaisu. «Vadacumi»… Akciju sabiedrība… Tā, kurā viņš bija strādājis un pēc tam patvaļīgi pametis.,
— Jūs teicāt, ka dziļūdens zemūdeni pievākuši amerikāņu kara flote? — it kā starp citu pavaicāja Kataoka. — Ja es nemaldos, firmas «Deep Co» kuģi nodarbojās ar naftas izpēti Mariānu salu rajonā. Vai kara- flotei ir nodoms izmantot šos kuģus Klusā okeāna baseinā?
— Domāju, ka jā, — vietnieks paraustīja plecus.
— It kā pirms dažām dienām pēc tiem ieradies ASV septītās flotes karakuģis… Kā teicis «Deep Co» inženieris, viņi gatavojoties steidzīgi apsekot Japānas piekrastes jūras rajonus. Laikam grib pārbaudīt, kādas sekas atstājusi zemestrīce uz zemūdeņu «Polaris» orientieriem?
Onodera un Kataoka neviļus saskatījās.
— Būs nojautuši, vai?… — Onodera klusi nočukstēja, ar papīru žūksni rokās ejot ārā no istabas.
— Viņi jau no laika gala labi pārzinājuši juras dibenu Japānas tuvumā. To viņi veikuši stratēģiskos nolūkos …
.— Nē, tik ātri nenojautīs, — Kataoka iebilda. — Izmaiņas jūras dibenā viņi, protams, pamanīs, bet, lai nojaustu, tad …
— Nu, nerunā. Viņiem arī ir speciālisti. Pie tam viņu rīcībā nodota daudz efektīvāka informācijas un analīžu sistēma nekā mūsējā. Ļoti iespējams, ka viņiem pietiks tikai ar dažām maznozīmīgām pazīmēm, lai izdarītu vajadzīgos secinājumus. Un tad arī pie mums viss kļūs zināms… no aizrobežu informācijas avotiem.
— Neuztraucies. Esmu pārliecināts, ka Nakada ir apsvēris šādu iespēju. Bet ko mēs vispār varam iesākt? Neiesim taču nakts tumsas aizsegā slīcināt amerikāņu pētniecības kuģi!
Kad viņi izgāja no pārvaldes, Onodera saņēma pēkšņu sitienu krūtīs. Viņš apstājās pārsteigts. Ceļu bija aizšķērsojis maza auguma melnīgsnējs vīrietis ar naidā zvērojošām acīm. Un Onodera tūdaļ saņēma vēl vienu sitienu — šoreiz pa kreiso žokli. Nākošais sitiens — degunā no labās puses.
— Ko tu dari? — Kataoka metās virsū vīrietim, cenzdamies sagrābt vainīgo aiz rokas.
— Nē, Kataoka, paliec mierā, nejaucies! — Onodera iekliedzās, ar rokām aizsargājoties no sitienu krusas. — Ej … nogādā papīrus … Gan jau es pats!
Ap viņiem sāka pulcēties ļaudis, un Onodera, vēl un vēl saņemot sitienus, atkāpās aiz ēkas stūra. Ar acs kaktiņu viņš redzēja Kataoku, kas, vēlreiz atskatījies, steigšus devās prom. Dūres triecās acīs, degunā, vēderā. Beidzot Onodera aiz kaut kā aizķērās un nokrita.
— Piecelies, nelieti! — iebrēcās mazais vīriņš.
— Jūki… kur tas laiks… — Onodera teica, guļot uz muguras un šņaukājot asiņojošo degunu. — Kā jums tur visiem klājas?
Sasalusī zeme saldēja muguru. Onodera lūkojās sīkajās sniegputekļu pārsliņās, kas uz pelēkā debess fona pašas izskatījās pelēkas, un viņam likās, ka trulās sāpes acu dobumos un žokļos atdzīvina viņu un atdod viņam agrāko jautrību un možumu.
— Muļķis tāds… — Jūki, smagi elšot, raudzījās lejup uz Onoderu. — Nu īsts stulbenis! Pat man neko neteikdams, ļāvies pārvilināt sevi citā firmā…
Onodera lācīgi piecēlās. Jūki izvilka no bikšu kabatas sagumzītu mutautiņu un pielika to draugam pie deguna. Onodera pašķielēja no uzpampušās uzacs apakšas, uzsmaidīja, paņēma mutautiņu un noslaucīja asiņojošo degunu.
— Ķēms tāds!.. Kaut vai vienu vārdiņu varēji pateikt! Es no sākuma domāju, ka esi pazudis zemestrīces laikā… Uztraucos, vairākas reizes braucu uz Kioto pie tevis. Arī vēlāk, uzzinājis, ka esi uzķēries uz šīs firmas āķa, meklēju tevi. Un kaut vai vienu vārdu … ne ziņas, ne miņas… No dzīvokļa arī aizbraucis… Nu saki pats, vai tu man esi draugs?
— Piedod, — Onodera sirsnīgi atvainojās, uzlicis rokas Jūki uz pleciem. Jūki bija par veselu galvas tiesu īsāks par viņu. — Esmu vainīgs! Lasīju gan tavas vēstules, gan zīmītes, bet apstākļi neļāva uzturēt sakarus ne ar vienu.
— Gatavojies vadīt «Vadacumi»? — Jūki vaicāja, novērsis acis. — Pēdējā laikā tu esot redzēts valsts iestāžu kvartālos… Un tagad stāsta, ka Aizsardzības pārvalde grib nomāt «Vadacumi». Tūlīt nodomāju — «ja jau tā, tad viņš katrā ziņā parādīsies tur.
— Kā Josimuram klājas? Vesels?
— Aizgāja no darba. Sanākušas kaut kādas ziepes.
Aizbraucis strādāt uz ārzemēm. Laikam arī tu biji iejaukts tajā lietā …
Lūk, kā, Onodera nodomāja, atceroties skaisto uh izveicīgo Josimuru. Gan jau tas godkārīgais talants nepazudīs…
— Paklau… — Jūki cieši ielūkojās Onoderā. — Kas noticis? Obligāti kaut kam ir vajadzējis atgadīties. Es tevi labi pazīstu. Citādi tu nebūtu aizgājis no darba tik neglīti. Laikam kaut kas nopietns. Es jau visu laiku biju tādās domās. Un tagad, kā redzu… Sapratu — kaut kas atgadījies. Un kas ar tevi pašu? Esi ļoti izmainījies!