— Tiešām? — Onodera ar piespiešanos pasmaidīja. Seja sāpēja, acs bija pavisam aiztūkusi. — Šaubos, vai kopš tā laika varēju pārāk novecot…
— Iesim pie manis, — Jūki ierosināja. — Lūdzu! Gribas aprunāties tā mierīgi, bez steigas. Māja Go- tandā nodega, tagad esmu apmeties Sugaino. Istabiņa šaura. Bet nu ejam. Un, ja vari, pastasti sīkāk, kas tomēr noticis …
Onodera svārstījās, bet Jūki, novērsis acis, noburkšķēja kā apvainojies zēns:
— Es eju prom no firmas… Arī braukšu ar «Va- dacumi-2».
— Ko? — Onodera aiz pārsteiguma apstājās. — Vai jau esi iesniedzis atlūgumu?
— Rīt iesniegšu. Viss jau izlemts. Vai nav labi? Kas bez mums abiem vēl spēj tikt galā ar «Vadacumi»? Viens paliek uz palīgkuģa un uztur sakarus, otrs iegremdējas…
— Tencinu!..
šajā brīdī Onodera izšķīrās. Jo vajadzēs taču izmantot ari «Kermadec» … Tiks paplašināta Dl grupa. Bet uz Jūki var paļauties …
— Tātad esi ar mieru …
Jūki it kā kaunēdamies atvilka roku, ko Onodera turēja cieši saspiestu, un izplūda gaišā smaidā.
— Strādāsim atkal kopā!
— Atnāc rīt uz Aizsardzības pārvaldi, — Onodera teica, atkal spiežot Jūki roku. — Neminot manu vārdu, palūdz majoru Jagi no operatīvās nodaļas, viņš būs lietas kursā.
— Aizsardzības pārvaldē? — Jūki seja kļuva aiz «domīga. — Tu esi saistījies ar tādu iestādi?
— Ejam pie tevis… — Onodera sacīja, dodoties uz priekšu. — Gribu tikties arī ar tavu kundzi, sen neesam redzējušies…
— Jā, vai tu pazīsti tādu Reiko? — Jūki jautāja.
— Vairākas reizes bija atnākusi uz firmu. Taujāja pēc tevis.
Reiko? Onodera momentā nespēja atcerēties, kas tā tāda. Pamazām atmiņā atausa tumšais slīpais lifts uz pludmali, pussmaidā pavērto zobu baltais košums, karsts ķermenis… Meitene peldkostīmā… Nakts Ha- jamā. Jaukā noskaņojumā rit jaunās elites viesības, bet viņš tās vidū tik vientuļš… Cik tālu ir tā nakts! It kā viss būtu noticis kādā citā dzīvē. Nez vai Reiko savrupmāja Hajamā palikusi neskarta? Sonanas rajons gandrīz nav cietis no cunami, tomēr…
— Kādās attiecībās tu ar viņu? — Jūki jautāja,
— Viņa arī aizvakar bija atnākusi uz firmas pagaidu telpām. Vaicāja, vai no tevis vēl arvien nav ziņu?
— Aizvakar? — Onodera nez kāpēc uztraucās. Un tikai tagad viņa acu priekšā pavisam skaidri uzpeldēja Reiko maigā seja.
Zeme atkal salīgojās. Kājas pēkšņi kļuva vārgas. Kaut kur dzīlēs atskanēja rūkoņa. Nokrakšķēja vēl ne- sabrukušās mājas. Visi reizē nodzisa ielas gaismekļi. Satumsa logi, kuros tikai nupat bija iedegusies gaisma. Visapkārt skanēja kliedzieni. Sevišķi skaudri kādas sievietes balss: «Vai, cik stipra!..»
Onodera dzirdēja, kā blakus stāvošais Jūki noklak- šķina mēli.
— Atkal pēcgrūdieni! Ak, cik tie nomācoši!
4.
— Kaut kā nelāgi sanāca ar Meteoroloģijas pārvaldi, — noburkšķēja Kuņieda, beidzis telefona sarunu. — Tur bija dots rīkojums neizpaust informāciju, bet avīžnieki nosprieduši, ka aiz tā kaut kas slēpjas, un sākuši izošņāt.
— Dabiski, ka viņi neliks mierā seismisko staciju nodaļu, — Nakada piebilda, vērojot «blusu meklētāju» ierīci, kas pirms programmas ievadīšanas skaitļotājā palīdz atklāt un novērst sīkas kļūdas. — Arī Zemestrīču prognozēšanas zinātniskās padomes locekļi acīmredzot nespēj atkauties no skribentiem.
— Vari iedomāties, šajā biedrībā esot diezgan mierīgi. Laikrakstu redakcijās ar tādiem jautājumiem nodarbojas vietējo ziņu nodaļu korespondenti. Bet viņi, kā redzams, ne visai izprot, kādas funkcijas pilda Izglītības ministrijas Ģeodēzijas problēmu padome.
— Nesaki vis! Pēdējā laikā arī viņi sākuši kaut ko sajēgt zinātnes lietās, — Nakada paberza sariem apaugušos vaigus. — Vismaz viņiem zināms, ka pēc lielas zemestrīces jāiestājas atelpai, un, ja arī krata, tad vairs ne pilnā spēkā, bet tikai tā mazdrusciņ padrebina.
— Viņi laikam ir uzoduši, ka iespējama galvaspilsētas pārcelšana uz citu vietu, — Kuņieda teica, šķirstot mapi ar dokumentiem. — Laikam kāds no valdošās partijas būs izpļāpājis. Bet varbūt baumas palaistas apzināti. Brīnumainā kārtā šajā zemestrīcē gandrīz nemaz nav cietusi Zinātnes pilsētiņa Cukubā. Un tur man gadījās dzirdēt, kā Valsts aizsardzības pret dabas katastrofām centra direktors izklāstīja savu personīgo viedokli par šādas pārcelšanas varbūtību …
— Būtu sliktāk, ja viņi sāktu grozīties ap Ģeogrāfijas institūtu… Labi, viss kārtībā, — Nakada pasniedza operatoram pēdējo lapu un viegli noglāstīja sasarkušās acis. — Bet ģeodēzijas laboratorija Kano- jamā stipri cietusi un pašreiz gandrīz nestrādā…
— Gan jau kāds ģeologs nojautīs, — Kuņieda pārstāja šķirstīt mapē saspraustos dokumentus. — Arī starp Meteoroloģijas pārvaldes tehniķiem un vietējo novērošanas staciju darbiniekiem galu galā atradīsies tāds, kas agri vai vēlu pievērsīs uzmanību…
— Vai ir kāda aizdomīga informācija?
Nakada, iestrēbis atdzisušu tēju, paraudzījās uz Ku- ņiedas pusi.
— Kā to lai saka. Kaut kas jau ir. Starptautiskā okeanoloģijas biedrība ierosina kopējiem spēkiem pētīt izmaiņas jūras dibena reljefā pēc zemestrīces Kanto apgabalam tuvākajos rajonos. Vārdu sakot, piedāvā savu palīdzību, jo, lūk, japāņu zinātniekiem tagad darbu līdz acīm.
— Vai šī biedrība nav pakļauta Starptautiskajai ģeodēzijas un ģeofizikas asociācijai? — Nakada, pielicis pie mutes tasīti ar tēju, sarauca pieri. — Tad nu gan ir skaisti! Nebūs nemaz ilgi jāgaida, kad viss kļūs skaidrs no ārzemju ziņām.
— Te visvairāk jāsargājas no Amerikas. Tās karakuģi jau sen pastiprināti pēta jūras dibenu Tālo Austrumu zonā. Arī naftas koncernu pētniecības kuģi siro Tālo Austrumu jūrās, naftu meklēdami.
— Ne tikai Amerika, bet arī Padomju Savienība pēdējā laikā kļuvusi aktīva, — ieminējās tehniķis, kas bija piekomandēts no Aizsardzības pārvaldes. — Austrumos 110 Kuriļu salām kreisera pavadībā braukā padomju pētniecības kuģis. Arī divas vai trīs atomzemūdenes.
— Jā, laikam abas puses cenšas izvietot zemūdens orientierus… — Kuņieda izteica savas domas.
Ieskanējās telefons. Tehniķis pacēla klausuli.
— Zvana no Ģeogrāfijas institūta, — viņš sacīja klausīdamies. — No rūpnīcas saņemts TW tipa gravi- metrs.
— Tikai viens?
— Jā. Pārējos divus piegādās mazliet vēlāk. Saņemto pašreiz pārbauda.
— Pasakiet, lai pēc pārbaudes to nogādā uz Joko- suku. — Nakada piecēlās un nospieda zvana pogu. — Pagaidiet. Vai nebūtu iespējams to no Meguro aizvest uz Jokosuku ar helikopteru? Tad varētu lidot līdzi kāds no mums un transportēšanas laikā izdarīt pārbaudi gaisā.
— Cik tu esi nemierīgs, — Kuņieda iesmējās.
— Kad beigsies pārbaude?
— Šodien pēcpusdienā.
— Lieliski. Pasaki, ka jau pēc pusdienām aizsūtīsim helikopteru.
— Nakada-san, Nakada-san, atnācis premjerministra kancelejas vadītāja vietnieks, — atskanēja pa iekšējo telefonu. — Visi sapulcējušies, varam sākt apspriedi …
— Lūdzam, uzgaidiet piecpadsmit minūtes! — nospiedis atbildes pogu, teica Nakada. — Vai programma jau ievadīta skaitļotājā?, Ļoti labi!…