Istabā ienāca Kataoka. Viņa pelēkie, vēja appūstie vaigi bija iekrituši, acis aiz noguruma it kā ar plēvi pārklātas.
— Kataoka, atvaino, bet tev šodien būs jālido ar helikopteru no Meguro līdz Jokosukai. Piegādāts gra- vimetrs. Būtu vēlams, lai tu to pārbaudītu lidojumā.
— Ar visu steigu agrāk par rītdienu tik un tā uzstādīt nevarēs, — Kataoka rāmi atbildēja.
— Pretzemūdeņu hidroplānam Jokosukā kaut kas nav kārtībā ar rezerves motoru. Mēs lūdzām, lai mums atsūta hidroplānu no Maidzuru.
— Vai magnetometru uzstādīšana jau pabeigta?
— Jā, trīs uzstādījām uz sarglidmašīnām. Demontējot zemūdeņu magnētisko meklētāju, viens no tiem salūza. Dabūjām krietni pa ādu, vajadzēja rakstīt paskaidrojumu.
Atkal iezvanījās telefons uz Kuņiedas galda.
— Zinātnes un tehnikas pārvalde, — Kuņieda no- klakšķināja mēli. — Jūras pētīšanas tehniskā savienība paziņojusi par kontinentālā šelfa neparastu iegrimšanu Boso pussalas rajonā. Ko tu neteiksi! Tagad jūras dzīļu apgūšanas štābs organizēs pētniecisku grupu…
— Nu, un kas par to? Uzsākt pētījumus nemaz nebūs tik viegli. Mēs taču esam sagrābuši visus esošos batiskafus, — Nakada sacīja.
— Tehniskajai savienībai ir zemūdens laboratorija, kas var darboties trīssimt metru dziļumā, — Kataoka atgādināja.
— Bet tā taču nav pašgaitas! Domāju, ka pašreiz nekā briesmīga vēl nav, — Nakada domīgi apstājās pie durvīm. — Man liekas, tā stunda situsi — jāpāriet pie demonstratīvajām operācijām.
— Demonstratīvās operācijas? — Kuņieda pavērsās pret Nakadu. — Kas tās tādas?
— Es jau esmu stāstījis par savu plānu. — Nakada atvēra durvis. — Plāna D dalībnieku skaits pārsniedzis simtu, bet drīz būs vesels tūkstotis. Tad, gribi vai negribi, neko noslēpt vairs nevarēs.
Nakada pazuda aiz durvīm. Tehniķis, kas visu laiku bija klusēdams klausījies citu telefonu, pasniedza Ku- ņiedam zīmīti. Uzmetis tai acis, Kuņieda sadrūma.
«… Sprādzieni Mjodzina un Baioneza rifos un Sumisu klintī. Sācies izvirdums Aogasimas salā.
Izvirduma pazīmes Ņisijamas vulkānā Hačidzjo salā. Uzsākta iedzīvotāju evakuēšana no abām salām.»
Ziņojumu par izvirdumu Hačidzjo salā Onodera noklausījās divtūkstoš metru dziļumā zem ūdens piecdesmit kilometru attālumā no Tori salas. Sazināties ar palīgkuģi «Josino» bija grūti traucējumu dēļ, tomēr Onodera paguva saprast, ka liela daļa no divpadsmit tūkstoš saliniekiem jau gājuši bojā.
Tai pašā brīdī, kad no «Josino» pienāca šis ziņojums, Onodera juta grūdienu un «Kermadec», kuru žņaudza divsimt atmosfēru spiediens, kaut kā savādi noraustījās.
— Paklausieties… — Onodera teica savam palīgam, bālam, pēc izskata studentam līdzīgam puisim. — Vai jūras dibenā nav vērojamas kādas anomālijas?
— Ko?
Jaunais cilvēks, kas nopietni vēroja juras dibena nolaisto automātisko mērinstrumentu rādījumus, pārsteigts atskatījās atpakaļ. Onodera ar galvas mājienu deva signālu, un viņa asistents ieslēdza telemetru.
Mēraparāti, kas bija izvietoti jūras dibenā pieci līdz desmit kilometru attālumā cits no cita, reģistrēja temperatūras izmaiņas, kā arī ģeomagnētiskā un gravitācijas lauka svārstības un pārraidīja augšup attiecīgo informāciju pa diviem sakaru kanāliem — supergaro viļņu diapazonā un ar fononmāzera ierīci. Tehniķis sāka ar telemetru fiksēt vistuvākā mēraparāta rādījumus.
— Bīstami… — viņš murmināja. — Zemes siltums strauji pieaug. Un slīpums kļūst stāvāks. Arī ģeomag- net…
— Vai notiks zemestrīce?
— Nē, drīzāk sprādziens…
«Kermadec», kas bija izgatavots no augstizturīga leģēta tērauda, dobji iedūcās kā budistu tempļa zvans un līgodamies izmainīja kursu.
— Vai nebeigsim novērojumus? — raugoties iluminatorā, Onodera jautāja un ieslēdza starmešus. — Seit arī laikam nebūs droši.
— Vēl mazliet. Vispār esmu jau pabeidzis, bet būtu labi pārbaudīt, kur tieši notikušas izmaiņas — dibenā zem mums vai arī…
— Tagad ar to nodarboties vairs nav laika. — Onodera iedarbināja dzinēju. — Izslēdzu gaismu. Palaidīšu zemūdens raķetes, bet jūs skatieties iluminatoros. Var- but varēsiet kaut ko ieraudzīt.
«Kermadec», velkot aiz sevis pa dibenu enkurķēdi, lēni attālinājās no tikko nolaistā mērinstrumenta. Izvietojis raķetes četros dažādos virzienos, Onodera nospieda palaišanas ierīces pogu. Četri viegli grūdieni atbalsojās «Kermadec» korpusā. Tumšajā gondolā iezai- gojās seši dažāda lieluma iluminatori.
Jaunais cilvēks aiz pārsteiguma skaļi iesaucās.
— Vai kas redzams? — Onodera vaicāja. — Kādā virzienā?
— Četrdesmit grādi pa labi…
Izrēķinājis galvā pacelšanās ātrumu, Onodera palaida norādītajā virzienā četras atlikušās raķetes. Kļuvis vieglāks, «Kermadec» mazliet paceļas uz augšu, tagad ķēdes gals tikai reizēm pieskaras juras dibenam. Pamazām pieauga ari kuģa horizontālais ātrums.
— Skatieties! — tehniķa balsī skanēja izbailes. Ja gondolā būtu degusi gaisma, varētu pamanīt, ka jaunietis kļuvis vēl bālāks.
Atstājis stūres vietu, Onodera piegāja pie tā paša iluminatora, pa kuru lūkojās viņa palīgs. Četru raķešu zilganajā gaismā viņš ieraudzīja jūras dibenu un tumsā grimstošu neliela zemūdens uzkalna nogāzi.Vienā vietā no šīs nogāzes augšup cēlās duļķes. No tumšajiem mutuļiem augšup stiepās neskaitāmu burbulīšu virknes. Reizēm notika burbulīšu sprādzienveida izsviešana, un tajos brīžos «Kermadec» atkal mazliet salīgojās.
— Vai notiks sprādziens? — Onodera atgriezās savā vietā.
— Ceru, ka pašreiz nekas nedraud… — atbildēja tehniķis, aši pārbaudot ūdens un apakšzemes temperatūru. — Ja arī sprāgs, tad ne visai spēcīgi. Bet vai batiskafs izturēs?
Onodera izsvieda ķēdi un steidzīgi uzņēma sakarus ar «Josino», tad citu pēc cita atvēra magnētiskos vārstus un izmeta daļu balasta. «Kermadec» uzsāka pacelšanos. Jūtot krūtīs vieglu vēsmu, Onodera mēģināja aprēķināt izniršanas ātruma drošības robežu un lēsa, kā šo ātrumu ierobežot ar horizontālās gaitas dzinēja palīdzību. Pārāk strauja izniršana varēja izraisīt pludiņa deformāciju. Tad gondolā, kas svēra vairākas tonnas, nogrimtu dibenā un vairs nespētu uzpeldēt. Onodera mēģināja mazināt ātrumu. Tad pēkšņi nolēma kombinēt vertikālo un horizontālo kustību. Sis mēģinājums deva labus rezultātus. Pēc dažiem stūres pagriezieniem «Kermadec», nedaudz sagāzies, turpināja ieslīpi peldēt augšup. Bet šādā stāvoklī gondolā varēja apgāzties, tādēļ reizēm bija nepieciešams pārslēgties tikai uz horizontālo kustību.
— Pieturieties ciešāk pie kaut kā, — Onodera ieteica palīgam. — Var sākt šūpot…
Tūkstoštrīssimt metru dziļumā Onodera atkal izsvieda nedaudz balasta. «Kermadec» kā bulta šāvās augšup. Onodera baidījās, ka tikai spiediena straujā krišanās neizraisa sprādzienu, jo gaiss pludiņā, kas juras dibenā bija atdzisis zem divsimt atmosfēru spiediena, sāka adiabatiski izplesties. I\ad līdz virsmai atlika astoņsimt metru, Onodera nolēma atvērt caur- pūtes vārstu un izlaist gaisu. Mazliet samazinājis izniršanas ātrumu, viņš gribēja novērst benzīna noplūdi caur atveri pludiņa dibenā, kur degviela nonāca ciešā saskarē ar jūras ūdeni, bet vārstu nekādi nevarēja aizvērt. Izplūda gaiss, un tad arī benzīns sāka tecēt ārā.
— Onodera-kun! — satraukti iesaucās tehniķis. — Odens … Ūdens sūcas iekšā!
Dažreiz pacelšanās laikā, kad krasi samazinājās ārējais spiediens uz korpusu, batiskafa šuves atslābst, un tad caur tām gondolā iekļūst ūdens. Pie tam šoreiz «Kermadec» tika pakļauts viņam nepiemērotai pārslodzei.