— Caur iluminatoru?
— Nevaru saprast, bet krietni daudz.
— Nekas, viss būs kārtībā. Drīz pārstās tecēt.
Benzīna noplūdi nevarēja apturēt, izniršanas ātrums
samazinājās līdz astoņdesmit metriem minūtē. Pārbaudījis balasta atlikumu, Onodera domās iztēloja vārsta konstrukciju. Piecsimt metru dziļumā viņš ieslēdza dzinēju uz pilnu gaitu. Bija skaidrs, ka, braucot tādā ātrumā, akumulatora jaudas pietiks tikai trim minūtēm, bet Onoderam gribējās pēc iespējas saglabāt horizontālās kustības ātrumu līdz pat izniršanai virs ūdens. «Kermadec» sāka svaidīt uz augšu. Sākās arī sāniska novirze. Onodera patērēja veselas divas minūtes, kamēr nostabilizēja batiskafu. Akumulators bija gandrīz izlietots. Visā korpusā līdzīgi zvanam skanēja «Josino» eholota ultraskaņas signāli. Pārslēdzis telefonu uz su- pergarajiem viļņiem, Onodera izsauca komandpunktu,
— Pacentieties noķert mūs! Iespējams, ka mēs iz- lēksim no ūdens.
— Sapratu. Nepārtraukti novērojam. Nemainiet virzienu. Ejam atpakaļgaitā uz iespējamo pacelšanās vietu,
— Kā virs jūras? Laika apstākļi?
— Šūpo. Viļņu augstums pusotra metra, ziemeļrietumu vējš. Piesargies, ka neuznāk jūras slimība. Saķersim jūs desmit metru dziļumā.
Kad vairs atlika tikai simtpiecdesmit metru, no tvertnes ar bojāto vārstu izlija pēdējais benzīns. Lai saglabātu līdzsvaru, Onodera sāka izlaist benzīnu ari no abām pārējām tvertnēm. Pacelšanas ātrums samazinājās līdz četrdesmit metriem minūte. Neatlika nekas cits kā regulēt izniršanu, izmantojot trīsarpus mezgla inerces ātrumu un izlaižot ārā gaisa atlikumu. Kļuva jūtama ūdens viļņošanās — «Kermadec» sāka lēkāt un šūpoties.
— Turieties stingrāk! — Onodera iekliedzās.
«Josino» operatori kā brīnumdari veikli saķēra batiskafu. Divpadsmit metru dziļumā to sagaidīja divi ūdenslīdēji zemūdens skuteros. Ar magnētiskā enkura palīdzību viņi piestiprināja korpusam vilkšanas trosi un pieslēdza telefona vadu. Izlaidis visu gaisu, manevrējot vienīgi ar stūri, Onodera samazināja izniršanas ātrumu. Piecu metru dziļumā ūdenslīdēji pabeidza nostiprināt sloga troses un pludiņam pievienoja šļūteni atlikušā benzīna izsūknēšanai.
— Viļņi augsti. Izcelšana būs bīstama, — ziņoja no «Josino» klāja. — Transportratiņus piebrauksim zem ūdens, tādēļ kāpiet ārā caur augšējo lūku. — Celtņa mehāniskās rokas cieši satvēra «Kermadec». Tā apkalpe atvēra lūku un pa līgojošos trapu uzkāpa uz klāja, kur tūdaļ izmirka — tik nemierīgas bija jūras bangas. Kad viņi bija pārcēlušies uz «Josino», mehāniskās rokas atlaida «Kermadec». Pēc tam to pievilka pie kuģa pakaļgala un novietoja uz ratiņiem. Onodera apskatījās apkārt. Jūrā diezgan lielā platībā peldēja pumeka gabali.
— Runā, ka Kosjū rifā esot izvirdums, — teica kāds uz klāja stāvošais. — Tādā vietā, savādi…
— Jā, labāk pēc iespējas ātrāk pazust no šejienes. — Onodera noslaucīja seju dvielī. — Jūs dzirdējāt, ko es ziņoju?
— Jā, tiklīdz novietosim batiskafu, tūdaļ tā arī darīsim.
Kad Onodera, iebaudījis karstu kafiju, iegriezās radiosakaru kabīnē, «Josino», ātri šķeļot viļņus, jau attālinājās no bīstamās zonas.
— Vai var izsaukt «Seirjū-maru», kur tas tagad atrodas? — Onodera jautāja radistam.
— Piecdesmit jūdzes uz ziemeļiem. Pamēģināšu sazināties.
— Kas notiek Hačidzjo salā? — kabīnē pabāza galvu Onoderas līdzbraucējs.
— Ņisijamas izvirduma laikā bojā aizgājuši ap divsimt cilvēku. Bet briesmas vēl nav garām. Pašreiz ar pasažieru un pašaizsardzības kuģiem evakuē visus salas iedzīvotājus… Divpadsmit tūkstoš cilvēku. Sagatavoties ceļam nedod ne minūti… Citās Idzu salās arī nemierīgi. Runā, ka no turienes saliniekus evakuēšot Sidzuokas virzienā …
Divpadsmit tūkstoš cilvēku… Trīs četri luksus pa- sažierkuģi… Onodera labi atcerējās šo biezos zaļumos slīgstošo subtropisko salu. Senlaicīgas akmens sētas, katrā dārzā koši dekoratīvie augi. Viņam aiz sāpēm sažņaudzās sirds. Nevarēja paredzēt, cik spēcīgs būs izvirdums un kad tas norimsies. Iet bojā vesela sala! Pat domāt par to grūti. Nebija svarīgi, ka šī saliņa maza. Tā nebija tikai klints galotne, kas izlīdusi virs jūras. Te savijās daudzu paaudžu iedvesmas pilna darba augļi un mierīgi līdzās pastāvošu cilvēku, koku, zvēru un putnu dzīvā vēsture. Sala bija patvērums visam dzīvajam, kas gribēja un varēja tur apmesties. Tādēļ arī pati sala kļuva «dzīva». Bet tagad tā gruva, un, kad visu dzīvo pilnīgi būs iznīcinājis rupjš, varmācīgs spēks, mirs arī sala …
— Uzņemti sakari ar «Seirjū-maru», — radists pārtrauca Onoderas pārdomas.
— Palūdziet — izsaukt «Vadacumi» stūrmani Jūki, ja vien viņš nav aizņemts.
Tūdaļ atsaucās pats Jūki.
— Kā tur ar «Vadacumi»? — Onodera vaicāja.
— Viss labākajā kārtībā… — Jūki atbildēja. — Jau trīs reizes iegremdējās. 2ēl, ka nestrādājam kopā.
— Iespējams, ka drīz atkal sadarbosimies. «Kermadec» sācis niķoties. Domāju, ka vajadzēs nosūtīt dokā. Bet vispirms jāpārbauda pašiem. Atkal paies kāda nedēļa.
— Tātad pārvāksies šurp? — Jūki balsī ieskanējās cerība. — Kad tad?
Onodera nepaguva atbildēt. Pienāca cits izsaukums. Šoreiz laikam no lidmašīnas.
— Tuvumā atrodas jūras pašaizsardzības speķu hidroplāns, — radists ziņoja sakaru dienesta virsniekam. — Tas pieprasa uzrādīt nolaišanas vietu, lai varētu saņemt datus par juras dibena apsekošanas rezultātiem …
Virsnieks nodeva ziņojumu kapteinim. «Josino»
samazināja ātrumu.
— Onodera-san, — radists vēl arvien uzturēja sakarus ar hidroplānu. — Atbraucis kāds Kataoka, viņš lūdz jūs pārcelties pie viņiem.
— Kataoka? — Onodera, kas jau bija izgājis no kabīnes, atskatījās.
Apaviem klaudzot, garām paskrēja vairāki matroži. Virs galvām atskanēja dūkoņa.
Onodera uzkāpa uz klāja. Vējš.pieņēmās spēkā, visapkārt gaisā slējās vētras sakultie viļņi. Jūras virsmai ātri tuvojās cetrmotoru hidroplāns.
— Vai nav bīstami nosēsties uz tik augstiem viļņiem? … — Onodera interesējās.
— Absolūti droši, — smaidot atbildēja virsnieks. — Šī hidroplāna priekšgalā ir viļņu slāpētājs, tāpēc var pacelties un nolaisties pat tādos gadījumos, kad viļņu augstums sasniedz trīsarpus metrus. Nekur pasaulē nav labāku hidroplānu par japāņu!
Gaisā pacēlās ūdens putekļu stabs. Hidroplāns nosēdās un, pagriezis priekšgalu pret kuģi, sāka slīdēt pa ūdens virsmu.
' — Onodera-san, nolaižam laivu, — ziņoja aizsmakusi balss.
Uz visām pusēm šķīda šļakatas. Onodera uzvilka lietus mēteli un iesēdās gumijas laivā ar piekarināmo motoru. Tā tūdaļ sāka līgoties viļņos. Onodera cieši pieķērās bortam. Apbraukusi hidroplānu no priekšpuses, laiva ar lielām pūlēm piebrauca pie durtiņām. Tiklīdz bija izkrauti impregnētie maisi ar pētījumu materiāliem, ierūcās motori. Hidroplāns pārskrēja tikai pār dažu Viļņu galotnēm, un ūdens triecieni pret fizelāžas dibenu vairs nebija jūtami — lidmašīna jau atradās gaisā virs «Josino».
Pa šauru, aparatūrām piebāztu gaiteni Onodera devās uz radiokabīni. Kataoka bija tur un raudzījās, kā ekipāžas loceklis darbojas ar kādu ierīci. Onodera uzsita draugam uz pleca. Tas atskatījās, noteica tikai «Ahā!» un atkal pievērsās ierīcei.
— Viss pareizi, — apgalvoja ekipāžas loceklis. — Liela zemūdene … Četri tūkstoši tonnu … Varbūt pat vairāk…