Kataoka aizvilka Onoderu pie labās puses iluminatora un parādīja ar pirkstu:
— Paskaties uz jūru austrumos. Redzi?
— Kāda bieza migla! — Onodera iesaucās. — Ko? Straume tiek bremzēta? Kuriļu straume taču nenonāk tik tālu uz dienvidiem…
— Nē, nē, tas ir kas cits. Paskaties meteoroloģiskajā kartē. Novērotās lielās gravitācijas anomāliju josla gandrīz sakrīt ar rajonu, kur paceļas šī biezā migla.
— Gravitācijas anomālija un migla? — Onodera izbrīnījās. — Kāds tam sakars?
— Šajā iecirknī jūras virsma ir ieliekta tādēļ, ka strauji mazinājusies gravitācija, — Kataoka ierāva galvu plecos. — Odens temperatūra pa vertikāli sadalīta ļoti nevienmērīgi. Mazās gravitācijas dēļ aukstais ūdens no dziļuma pacēlies augšējos slāņos. Iespējams, ka notikusi arī adiabatiska paplašināšanās. Vārdu sakot, gar negatīvo gravitācijas anomālijas joslu uzkrājusies milzīga auksta ūdens masa, ar kuru saduras Kurosio straumes siltais ūdens, un no tā rodas šī migla.
Hidroplāns līkločiem šķērsoja gravitācijas anomālijas joslu, kas stiepās gar Fudzi vulkānisko joslu, un turpināja eksperimentu.
— Kamēr mēs te noņemamies, — klusi ierunājās elektroniķis, — amerikāņi palaiduši trīs ģeodēziskus pavadoņus pēc kārtas, un visas lidojuma trajektorijas dažādos leņķos šķērso Japānas teritoriju.
— Mākslīgie zemes pavadoņi! Jā, mums arī būtu vajadzīgi šādi makromēraparāti… — Kataoka iedegās. — Kaut gan lielmēroga gravitācijas anomālijas novērotas arī agrāk. Bet vēl arvien nav skaidrs, pie kā tās var novest, ko?
— Laika jautājums. Piemēram, amerikāņiem informācijas iegūšana apsteidz tās komplekso analīzi.
— Ņiigatas un Tojamas prefektūrās zemestrīce, — 1 paziņoja skaļrunis. — Tās stiprums septiņas balles, epicentrs atrodas sešdesmit kilometru uz ziemeļiem no Ņiigatas pilsētas, piecdesmit kilometru dziļumā. Pētniecības kuģis ziņo par Jamato klints pacelšanos.
— šoreiz no Japāņu jūras puses… — raugoties skaļrunī, nomurmināja Kataoka. — Esam iekļuvuši spīlēs…
Kanberas piepilsētā Redhilā, kāda Austrālijas valdības locekļa vasarnīcā, satikās Austrālijas premjerministrs, vasarnīcas īpašnieks un melnīgsnējs viesis. Jau piecas minūtes valdīja klusums. Vienīgi gaisa kondicionētājs apslāpēti dūca — februāris bija neparasti karsts.
Premjers, it kā gribēdams atgainīt pēkšņi uzmāku- šās domas, strauji piecēlās no zema klubkrēsla. Milzīgs, divi metri garš, viņš šajā brīdī atgādināja ar saknēm izrautu dižkoku. Salicis rokas uz muguras, premjers sāka staigāt šurp un turp pa istabu.
— Japāna… — viņš piegāja pie kondicionētāja.
— Lūk, arī tas ir «Made in Japan» — Japānas ražojums… — un, griežoties pie mazā viesa, piebilda:
— Grūti pat iedomāties, mister Nodzaki… Ārkārtīgi sarežģīta problēma …
Japānis, kuru premjers uzrunāja, bija sīka auguma, kalsns, pussirms vīrietis ar sīkām krunciņām izvagotu seju. Likās, ka viņa skaidrais skatiens seko katram, lai kur tas nebūtu pagriezies. Šis vecais japānis ar vasarnīcas īpašnieka starpniecību bija lūdzis premjeram konfidenciālu tikšanos. Cilvēkus, kas zināja, ka premjers nekādā gadījumā nenoraidīs tikšanos, ja par to kādu labu vārdu aizrunās vasarnīcas īpašnieks, varēja uz pirkstiem saskaitīt ne tikai Austrālijā, bet arī visā Britu nāciju sadraudzībā. Un premjeram nebija ne mazākās jausmas, kā to uzzinājis vecais Nodzaki un kāpēc tik labvēlīgs pret viņu bija vasarnīcas īpašnieks. Jādomā, ka japānis ieguldījis ne mazumu pūļu un līdzekļu…
Galu galā viņi satikās. Un gluži negaidīti vecis nodeva viņam sava premjera un ārlietu ministra slepenu vēstījumu, paziņodams galīgi neiedomājamas lietas un piedevām vēl griezdamies pie viņa ar apbrīnojamu lūgumu.
— Es domāju, jums ir zināms, ka pēdējo desmit gadu laikā Austrālijas iedzīvotāju skaits pieaudzis gan drīz par vienu miljonu. Tagad tas jau pārsniedz divpadsmit miljonus… — premjers teica, atsācis staigāšanu pa tepiķi.
— Jā, tas man ir zināms… — atbildēja vecais vīrs ar dziļdziļām acīm. — To pašu desmit gadu laikā Japānas iedzīvotāju skaits pieaudzis par astoņiem miljoniem. Tagad tas gandrīz sasniedz simtdesmit miljonus …
— Tātad turpat desmitkārt pārsniedz mūsu valsts iedzīvotāju skaitu… — premjers sadrūma.
— Turklāt iedzīvotāju blīvums gandrīz divsimt reižu lielāks. Bet jūsu valsts teritorijas platība ir septiņi miljoni septiņsimt tūkstoš kvadrātkilometru, tātad divdesmit reižu lielāka nekā Japānai.
— Bet man liekas, jums ir zināms, ka šīs platības septiņdesmit procenti ir neauglīgs tuksnesis… — «Kāda jēga runāt par tādām lietām,» domāja premjers, raudzīdamies logā. Vēl gaišajās zili violetajās debesīs jau kāpa augšup sarkans mēness. — Japāna … — premjers domīgi atkārtoja. — Brīnumu zeme… Industriāls milzenis Klusā okeāna rietumos, augsti attīstīta moderna valsts … Starp citu, mēs esam «kaimiņzemes uz austrumu garuma trīsdesmitpiektā grāda». Jūs droši vien atceraties Austrālijas paviljona tēmu izstādē «Expo-70»? Mēs gribējām sadarboties ar jūsu zemi, gatavojamies izmantot jusu palīdzību — gan rūpniecisku, gan finansiālu… Tagad jūs piedalaties dzelzsrūdas ieguvē pie mums ziemeļos un naftas rūpniecības attīstīšanā valsts iekšējos rajonos… Jūsu automašīnas «Toyota», «Nissan» un «Matsuda» milzīgā skaitā, kā jūs pats redzat, traucas pa visiem mūsu zemes ceļiem. Pašreiz Austrālijā jau dzīvo sešdesmittūkstoš japāņu …
— Zinu, — Nodzaki pamāja ar galvu. — Visus šos divdesmit gadus Austrālija bijusi mums labs sabiedrotais. Mēs ļoti augstu vērtējam jūsu personisko lomu un ieguldījumu mūsu draudzīgo kontaktu attīstībā.
— Esmu centies pārvērst Austrāliju par visai pasaulei pieejamu «iespēju kontinentu», lai gan mans vectēvs un tēvs bija tā saucamās «Baltās Austrālijas» apoloģēti… — teica premjers, izvelkot no krūšu kabatas lielu cigāru. — Sī gadsimta sākumā mūsu valsts ziemeļos uzliesmoja zelta drudzis. Tūliņ pie mums saplūda ķīniešu izcelsmes strādnieki no Dienvidrietumu
Āzijas. Es domāju, ka ne mans vectēvs, ne tēvs nebija klaji rasisti. Bet… padomājiet pats! Austrālija no laika gala bijusi tikai ķenguru, aborigēnu un katordznicku kontinents. Baltie cilvēki, kas tika atsūtīti šajos relatīvi neizmērojamos plašumos, sāka audzēt aitas, liellopus un mazpamazām paplašināja mierīgai dzīvei nepieciešamo teritoriju. Viņi nespēja tikt līdzi allaž steidzīgajiem un kustīgajiem ķīniešu strādniekiem. Baltie sāka uzbudināties. Un tad vēl uzliesmoja mongoloīdu diskriminācijas ugunsgrēks, kas kā starptautiska sērga izplatījās arī mūsu zemē. Rezultātā — likums par imigrācijas ierobežošanu, daudzas traģēdijas… Tādēļ, kad Japāna uzsāka savu straujo ekspansiju Dienvidaustrumu Āzijā un Okeānijas virzienā, mēs ne vienu reizi vien ieteicām gudrajiem Japānas rūpniecības vadītājiem: «Don't rush … slowly … slowly …» — necentieties apdzīt laiku.
Premjers pasmīnēja, jo manīja, ka sāk iestigt šajā problēmā. Viņš juta zināmu antipātiju pret šo japāni, kas, būdams reti mazrunīgs, tomēr spēja ievirzīt sarunu sev vēlamā gultnē. Pie tam premjers visu bērnību un jaunību bija nodzīvojis Austrālijā, nekur neizbraucot, kādēļ viņa angļu valodā bija saklausāma austrāliešu izruna, kas ļoti līdzinājās londoniešu žargonam «cockney». Turpretī mazais japānis runāja nevainojamā angļu valodā, kurā nereti pavīdēja Oksfordas un Kembridžas intonācijas. Un tas dīvainā kārtā nomāca premjerministru.