— Tātad… — viņš jautāja, uzvelkot sērkociņu,
— cik lielos apmēros jūs to vēlētos?
— Sākumā miljonu, — japānis nosauca šo ciparu kā garāmejot. — Bet, ja rastos iespēja, turpmāk skaitu palielināt līdz diviem, pat pieciem miljoniem…
Premjers klusējot aizsmēķēja cigāru. Pieci miljoni! Veseli četrdesmit pieci procenti no tagadējā Austrālijas iedzīvotāju skaita! Tātad viena trešdaļa Austrālijas jāpārvērš dzeltenās rases zemē!
— Miljons… Tas jau ir gandrīz deviņi procenti no tagadējā skaita, — premjers izpūta biezu dūmu strūklu.
— Divos gados?
— Būtu vēlams īsākā laika sprīdī, — veča sejā atspoguļojās smagu pārdzīvojumu pēdas. — Ja ir iespējams, pārcelšanos vajadzētu uzsākt jau šogad. Kaut vai daļēji. Vismaz pirmos simttūkstošus. Piemēram, lai apgūtu neskarto zemju un mūža mežu rajonus …
— To būs diezgan grūti panākt, — sarunā pirmo reizi iejaucās vasarnīcas īpašnieks. — Parlaments var atteikties pieņemt tik lielu imigrantu skaitu, ja neatklāsim īstās kārtis. Bet tam katrā ziņā būs vajadzigs laiks.
— Ir iespējams, ka arī parlaments tam piekrīt, — premjers pastiepa cigāru uz priekšu, it kā rādīdams, ka viņam ienākusi prātā lieliska doma. — Ko jūs teiktu par centrālo transkontinentālo dzelzceļu?
— Tiešām, — vasarnīcas īpašnieks pamāja ar galvu. — Jo vairāk tādēļ, ka projekts vēl nav izstrādāts līdz galam. Sarīkot starptautisku izsoli un uz mums izdevīgiem noteikumiem nodot būvdarbus Japānai.
— Bet pirms tam vajadzēs noslēgt ar Japānu vienošanos par mūsu zemes iekšējo rajonu kopēju apgūšanu vai kaut ko tamlīdzīgu. It kā paplašinot pašreiz spēkā esošo nolīgumu par abu mūsu valstu ekonomisko sadarbību.
— Varam nepagūt, — vecais teica. — Bet kā būtu, ja jūs steidzīgi apstiprinātu būvdarbu projektu ar nosacījumu, ka uz visizdevīgākajiem noteikumiem saņemsit kredītus no Japānas? Visa tehnika un speciālisti, protams, arī tiks atsūtīti no Japānas. Ja vien jūs varētu pusgada laikā panākt šī jautājuma apstiprināšanu parlamentā…
— Tāda steiga un mums pārāk izdevīgi noteikumi var likt saausīties, — namatēvs iejaucās. — Man liekas, ka piemērots iegansts viegli atrodams. Teiksim, biežo zemestrīču dēļ Japāna ir spiesta pārskatīt visus jaunu dzelzceļu būvniecības projektus. Jo vairāk tādēļ, ka būvdarbi uz jaunās superātrgaitas maģistrāles jau faktiski pārtraukti. Tā, lūk, iznāks, ka līdzekļu pārpalikumu mēs uz izdevīgiem noteikumiem varam piešķirt Austrālijai. Protams, tajā pašā laikā uz līdzīgiem noteikumiem mēs ievadīsim sarunas gan Āfrikā, gan Dienvidamerikā. Iespējams, ka mūs apsūdzēs dempingā, bet arī šajā gadījumā var rast izeju. Kompensācijai varētu noslēgt ilgtermiņa vienošanos par Austrālijas vilnas un jēra gaļas iepirkšanu lielā vairumā. Gaļa tiešām būs vajadzīga mūsu cietušajiem. Mums jau ir paredzēta lielas refrižeratora bāzes izveidošana Austrumiriānā., Glabāsim krājumus tur …
Ir vērts parēķināt, premjers nodomāja. Darījums, protams, izdevīgs. Mēs saņemsim augsti kvalificētus, cītīgus strādniekus kopā ar augsti attīstītu tehniku un materiāliem, bet pa to laiku šie cilvēki pazaudēs savu dzimto zemi un mēs — kreditoru. Tomēr rodas daudz satraucošu jautājumu… Ko darīs visi šie cilvēki, kad dzelzceļš būs uzbūvēts? Kā viņi ietekmēs Austrālijas nākotni?
— Nē, es tomēr neesmu pārliecināts, ka iespējams uzreiz pārvietot simttūkstoš cilvēku, — premjers domīgi pakratīja galvu. — Un kur nu vēl veselu miljonu! Man liekas, tam vajadzīga speciāla likumdošana. Ko teiks ANO? Ceru, ka tur jau veikts attiecīgs sagatavošanas darbs?
— Mums ir bijušas trīs privātas apspriedes ar ANO ģenerālsekretāru. Kontakti ar UNESCO tiks nodibināti tuvākajā laikā. Sakari ar Drošības padomes pastāvīgajiem locekļiem acīmredzot arī uzņemti. ANO, protams, aicinās izpildīt starptautisko «morāles pienākumu», bet jāšaubās, vai tai izdosies veikt steidzīgus un efektīvus pasākumus. Pašreiz notiek slepenas sarunas ar ASV prezidentu un vairāku Dienvidamerikas un Āfrikas valstu līderiem. Būtu ļoti vēlams nometināt vismaz simttūkstoš cilvēku, iekams TAS metas mums virsū. Protams, tā ir ļoti vienpusīga vēlēšanās. Un tagad es… nē, visa Japāna, nometusies ceļos, lūdz palīdzību no jums, jūsu valsts, no visas pasaules …
Vecais runāja dedzīgi, un tā vien likās, ka viņš kuru katru brīdi raudot metīsies uz ceļiem premjera priekšā un klanīsies tam līdz zemei.
Tomēr japānis sēdēja pilnīgi taisni, cieši saspiedis ceļgalus, uz kuriem mierīgi gulēja viņa rokas. Uz lūpām rotājās viegls, sastindzis smaids. Un tikai acīs zaigoja traģisks lūgums.
«Mūsu laikmetam apbrīnojama pašsavaldīšanās,» nodomāja premjers. «Laikam tā ir raksturīga šai savādajai tautai… Tā saucamais austrumniecisķais smaids slēpj jebkuru jūtu izpausmi. Nekad nevar saprast, kas un kādā mērā satrauc japāni… Apbrīnojama spēja savaldīties …»
— Un tomēr tas viss ir tik pārāk neticams, — premjers, negribēdams parādīt, ka viņam grūti elpot, smagi nopūtās un pelnu traukā nodzēsa cigāru. — Vai tiešām Japāna līdzīgi Atlantīdai nogrims jūras dzelmē? Vai jūsu valsts zinātnieki apgalvo to ar visu atbildību?
— Pašreiz es nevaru pateikt nekā noteikta, — veča seju izķēmoja dziļas ciešanas. — Šo problēmu pilnīgi slepeni pēta dienu un nakti. Tauta vēl nekā nezina. Jūs, protams, stādāties sev priekšā, pie kādām nekārtībām novedīs vismazākā neuzmanība, it sevišķi tagad, kad pēc lielās zemestrīces ļaudis jau tā satraukti un uzbudināti. Starp citu, tas pat ir labi, ka tauta satrauku- sies — uzmanība novērsta no TĀ izcelšanās iespējas. Vienīgais, ko es varu jums paziņot, — katastrofa ar septiņdesmit procentu varbūtību notiks tuvāko divu gadu laikā. Tas ir viss, kas man zināms. Prognožu precizēšanai vajadzīgs laiks. Bet situācija kļūst arvien ļaunāka. Citiem vārdiem sakot, termiņš saīsinās. Mēs ar savu plānu acīmredzot esam ļoti aizkavējušies. Ar katru dienu vairāk pārliecināmies, ka prognozes ir pareizas.
— Nodzaki-san, es jūs labi saprotu, — premjers uzlika savu milzīgo spalvaino roku vecītim uz tievā, kalsnā pleca. — Mēs darīsim visu, kas ir mūsu spēkos. Es jums apsolu. Pamēģināšu aprunāties ar Nāciju sadraudzības valstu vadītājiem. Katrā gadījumā ieteikšu šīm valstīm sniegt palīdzību Japānai. Bet mēs kā sadraudzības vislielākā un jums vistuvākā valsts centīsimies darīt visu, kas ir mūsu iespēju robežās.
— Pateicos jums, — večuks paklanījās, un viņa acīs saskrēja asaras. — Es vēl kādu laiku palikšu Japānas vēstniecībā. Ļoti ceru uz augstsirdību un dziļo humānismu, ko jūsu ekselence konsekventi izrāda visas pasaules priekšā.
— Vai sarunas ar Padomju Savienību vēl nav sākušās? — jautāja vasarnīcas īpašnieks. — Šai valstij pieder plaša teritorija Āzijā.
— Domāju, ka jau sākušās, — Nodzaki pamāja ar galvu. — Atklāti sakot, mēs daudz ko nesaprotam šajā lielajā zemē. Bet liekam cerības uz tās vēsturiskajiem nopelniem, risinot nacionālo minoritāšu problēmas.
— Uz Ķīnu laikam nav ko cerēt, — namatēvs piebilda. — tai pašai ir astoņsimt miljoni iedzīvotāju…
Pie tam vēsturiski izveidojušās attiecības starp jūsu valstīm neļauj cerēt uz pozitīvu risinājumu …
— Jūsu ekselence, atļausit pasniegt jums mūsu premjera vārdā, — Nodzaki piecēlās kājās, — Pareizāk sakot, visas japāņu tautas vārdā…
Vecis paņēma no galda istabas kaktā apmēram pusmetru augstu koka kasti un lēni atvēra tās vāku.