— Tas taču ir… — premjeram, kas labi orientējās seno Austrumu mākslā, uz īsu brīdi aizrāvās elpa, bet tad viņš izvilka no krūšu kabatas brilles. — Lieliska! Trīspadsmitais gadsimts, ja nemaldos.
— Jums pilnīga taisnība. Agrīnais Kamakuras periods. Kaut gan šī Būdas statuete nav reģistrēta kā nacionāla dārglieta, tomēr tai ir visas tiesības tādai būt… — vecais klusi paskaidroja. — Mēs to iegādājāmies kādā provinces templī. Tādas lietas vēl var sameklēt attālākās prefektūrās. Lūdzu pieņemt to kā piemiņas velti.
Kad Nodzaki, sarunājis nākošo tikšanos pēc divām dienām premjerministra oficialajā rezidencē, aizgāja prom, premjers ar neslēptu baudu sāka sīki aplūkot nelielo, trīsdesmit pieci centimetri augsto Būdas tēlu.
— Pamazām sāk pārvietot savas kultūras bagātības, — teica namatēvs, jaucot kokteili. — Šogad Eiropā un Amerikā notiks trīs lielas Japānas senās mākslas izstādes. Tiks izvestas milzīgas raritātes. Šādas tādas vērtības pavisam neuzkrītošā veidā jau pārdotas vai pasniegtas kā veltes. Pēdējā brīdī vairs neatliks laika to glābšanai.
— Bet vai nevarētu jau tagad iepirkt divus trīs seno laiku tempļus? — premjers iegrima pārdomās. — Japānā ir daudz celtņu, kurām nedrīkst ļaut aiziet bojā.
— Ar tādiem darījumiem būtu jāpasteidzas. Šajās lietās amerikāņu muzeji un dažādi fondi rīkojas ļoti operatīvi.
— Cik labi būtu pieņemt tikai statuetes… — premjers smagi nopūtās, noņemot brilles. — Bet miljons, divi miljoni japāņu… Ko ar viņiem darīt? Un, ja nu visi pieci miljoni, tad izveidosies valsts valstī. Būs vajadzīgas mītnes, pārtikas produkti… Viņu skaits sāks pieaugt… Pie tam viņu ierastais dzīves līmenis nav no zemajiem…
• — Nezinu, kādā veidā to visu nokārtot… Bēgļu novietnes, koncentrācijas nometnes, geto?… Grūti teikt. Skaidra ir tikai viena lieta — mēs uzņemamies ļoti smagu nastu… — namatēvs nolika premjeram priekšā glāzīti. — Vislabākais būtu izolācija. Valsts iekšējos fajonos mums ir milzīgas neskartas teritorijas. Izklīdināt visus piecus miljonus dažādos tās iecirkņos, un lai viņi uzsāk tuksneša apgūšanu …
— Un tomēr, vai ir iespējams pārvietot simtdesmit miljonus? Kas pasaulē var pieņemt tādu ļaužu masu? — premjers pārsteigts vērsa skatienu tālumā. — Iedomājieties sevi šīs zemes vadītāja un par savas dzimtenes likteni atbildīga cilvēka vietā. Ko tu varētu darīt? Kuģu vien nez cik būs vajadzīgs…
— Liekas, vairāk nekā pusi nevarēs izglābt. Būs jāpieņem ļoti cietsirdīgi lēmumi, — teica namatēvs, it kā pārliecinādams pats sevi. — Bet tie, kam izdosies pārcelties, kļūs par lieku nastu visai pasaulei… Vai, kā viņi cietīs… Vajāšanas, apspiešanas, naids… Ari savstarpējās attiecības sarežģīsies, un paši viņi cits citam uzbruks… Bet savas dzimtenes uz Zemes vairs nebūs. Jā, šai tautai, kas palēnām, ar lielu gaumi veidojusi savu vēsturi uz necilām, stipri nošķirtām austrumu salām, tagad būs jāizbauda tāds pats dzīves rūgtums, kādam jau vairākus gadu tūkstošus visā pasaulē esam pakļauti mēs — ebreji.
— Mani vairāk interesē, kādā veidā tik milzīgas perturbācijas Zemes garozā atsauksies uz Austrāliju? — premjers pacēla glāzīti. — Vajag uzdot mūsu zinātniekiem izpētīt šo jautājumu…
5.
Iegājis štāba vispārējā nodaļā, Onodera uzreiz saprata, ka noticis kaut kas nelabs. Darbinieki, sapulcējušies bariņos, satraukti un īgni kaut ko pārsprieda.
Velkot nost jaku, Onodera pajautāja blakus stāvošajam:
— Kas viņiem lēcies?
— Vai tad jūs vēl nezināt? — tas brīnījās un pastiepa roku līdz galdiņam. — Lūk, laists pārdošanā vakar vakarā.
Tas bija masu nedēļas žurnāls, ko publicēja kāda visai respektabla izdevniecība. Burtnīca bija jau diezgan noplukuši — acīmredzot gājusi caur daudzām rokām. Acīs tūdaļ krita trekns virsraksts kādā atvērumā:
«Japānas salas nogrims?! Lielākā eksperta jūras vulkanoloģijas jautājumos profesora Tadokoro pareģojums.»
Onoderas pirksti, kas turēja žurnālu, neviļus sažņaudzās dūrē. Viņš pais juta, ka pārvēršas arī seja. Viņš sāka aizgūtnēm lasīt rakstu, bet satraukums neļāva sākumā izprast tā galveno jēgu. Rakstā gandrīz pilnīgi, tikai ar dažiem grozījumiem, bija atstāstīta profesora teorija par «anomālijām mantijas pretplūsmās» — protams, ne bez sensacionālām piedevām, kā jau tas mēdz būt lētajos masu izdevumos.
— Tā ir svarīgu valsts noslēpumu izpaušana! — teica kāds puisis. — Viņš varbūt ir liels zinātnieks, bet reizē arī īsts mežonis. Stāsta, ka bijis krietni sameties un izpļāpājies.
Profesors Tadokoro piedzēries? Pusgada laikā, kas pagājuši kopējā darbā, Onodera ne reizi nebija redzējis skolotāju lietojam reibinošus dzērienus…
Uzmanīgi pārlasījis rakstu, Onodera ievēroja, ka profesors ne vārda nav minējis, pat ne mazāko mājienu nav devis par plānu D un tā štābu. Rakstam bija pievienots Meteoroloģijas pārvaldes komentārs, kurš galvenokārt pauda sekojošu domu:
… Japānas salās tiešām koncentrējušās zemestrīces un ievērojami aktivizējušies kalnu veidošanās procesi, kā arī notiek Zemes garozas novirzes salām tuvos rajonos. Pašreiz visas pūles tiek veltītas tam, lai izpētītu, kādas dabas katastrofas iespējamas nākotnē. Bet mūsdienu zinātne neuzskata, ka Japānas nogrimšana okeānā būtu kaut cik reāla …
Raksta noslēgumā bija sniegta intervija ar ievērojamu zinātnieku Oidzumi. «Profesora Tadokoro pētījumi un teorijas,» viņš uzsvēra, «nekad nav baudījušas Japānas zinātnieku uzticību. Tādēļ arī viņš bija spiests salīgt darbu militāro pētījumu grupā, kas pilda ASV jūras karaflotes pasūtījumus. Vārdu sakot, viņš ir cilvēks, kam ļoti patīk lēti efekti. Rakstā publicētie izteicieni liek šaubīties par viņa mentālajām spējām. Bet, ja viņš tomēr ir pie skaidra prāta, tad viņa rīcība jāvērtē kā tieksme pēc lētas popularitātes mūsu valstij tik grūtā brīdī. Cilvēkus, kas, izplatīdami no zinātnes viedokļa galīgi aplamas teorijas, sekmē satraukuma kāpināšanu tautas masās, sabiedriskās drošības labad nekavējoties būtu jāņem stingrā uzraudzībā …»
Tālāk sekoja bezatbildīgas pārrunas ar nekustamu īpašumu atkalpārdošanas firmas īpašnieku, namamāti, populāru aktieri un rakstnieku — fantastisko romānu autoru. Viss materiāls bija pasniegts tā, lai lasītājam rastos iespaids, ka profesora teorija nav nekas cits kā absurds un tīrie murgi.
— Senāk par valsts noslēpuma izpaušanu viņu bez liekām runām paņemtu ciet un ieliktu aiz restēm, — teica jauns, bet smagnējs majors no sauszemes spēku štāba.
— Bet ko pats profesors? — pārvarējis īgnumu, Onodera vaicāja.
— Vakar pēcpusdienā pilns kā mārks ieradās Meteoroloģijas pārvaldē un ar plāna D dalībnieku starpniecību iesniedza štābam lūgumu atbrīvot viņu no darba, — smagnējais majors sakrustoja rokas uz krūtīm. — Acīmredzot bija kauns pašam nākt šurp.
Bijis Meteoroloģijas pārvaldē? Onodera neizpratnē paraustīja plecus.
— Ja viņš aizies no mums, viņu neviens vairs nesavaldīs, — piebilda Aizsardzības pārvaldes zinātniskās pētniecības institūta līdzstrādnieks.
— Ar civilistiem nav iespējams sadarboties. Tikai viena vienīga ķēpa! — majors augstprātīgi noteica, iz- riezis krūtis un raudzīdamies Onoderam tieši sejā. — Viņiem absolūti trūkst atbildības sajūtas pat tad, kad dzimtenei draud briesmas. Viņš ir nekavējoši izolējams!
— Stāsta, ka kāds no valdības devies pierunāt viņu…
— Vai ar pierunāšanu pietiks, lai iegrožotu šo lauku mežoni? Tādi tipi, kad ar viņiem pārāk daudz noņemas, sāk vēl vairāk māžoties. Ticiet man, viņš vēl īstas ziepes savārīs!