— Pagaidiet, — Onodera iejaucās. — Sajā rakstā Tadokoro-san izklāsta savu personisko viedokli, ne ar vārdu nepieminot nedz plānu, nedz štābu.
— Nu, un kas par to? Gan jau skribenti uzošņās!
— Viņi jau tā ir sasparojušies, — teica jauns puisis. — Profesoram pa pēdām seko drošības orgānu aģenti, bet viņam tas bijis nebijis. Pēcpusdien uzstāsies televīzijā.
— Televīzijā? — majors draudīgi sacēla uzacis.
— Kādā programmā?
— Pēcpusdienas raidījumā «Šis un tas».
— Lops! — majors nolamājās un uzsita ar dūri pa galdu. — Viņš jāsavalda! Vajadzētu to uzdot pretizlūkošanas dienestam!
— Mums neatliek nekas cits kā, rokas klēpī salikušiem, mierīgi novērot turpmāko, — pasmīnēja cits līdzstrādnieks, kas bija piekomandēts no Ārlietu ministrijas. — Nemākulīga kņada ap profesoru var izraisīt tikai pretējus rezultātus. Lai peld tālāk, kā peldējis. Ne mūsu cūka, ne mūsu druva. Bet, ja kas notiks — ne mēs ko redzējām, ne mēs ko zinām.
— Man tomēr nav skaidrs, — Onodera ierunājās,
— kāpēc profesors sadūšojās publicēt savu teoriju… un pie tam tik negaidīti…
Visi četri, kas atradās ap Onoderu, reizē pievērsās viņarn. Likās, ka viņi tikai tagad atskārta, ka Onodera taču strādājis kopā ar profesoru jau tad, kad vēl nebija nekāda plāna D.
— Iespējams, ka iemesls ir aizvainota patmīlība, — izteicās Ārlietu ministrijas darbinieks. — Nevar neatzīt, ka šoreiz Tadokoro izrādījies īsts gaišreģis. Tieši viņš bija tas, kas atvēra valdībai acis. Bet, kad viņa atklājums tika atzīts par valsts mēroga lietu un ar to sāka nodarboties organizētā veidā, profesors zaudēja vadošo lomu. Pēc grupas D nodibināšanas profesoram būtībā vairs nebija ar ko nodarboties. Man liekas, ka viņa kvēlākā vēlēšanās bija pierādīt savas prognozes pareizību. Prognozējamo parādību viņš aplūkoja no tīri zinātniskām pozīcijām, nemaz neraizējoties par Japānas likteni. Vispār profesors Tadokoro ir galīgi atpalicis, tipisks «mācīts muļķis», kas nespēj kā nākas tikt galā pat ar skaitļotāju un neorientējas sistēmu kompleksā tehnikā. Viņš, dabiski, pārstāja būt plāna centrālā ass, bet viņam acīmredzot gribējās turpināt galveno lomu. Darbu saskaņā ar šo milzu plānu viņš laikam iztēlojās kā
«dabas lielās drāmas» novērošanu… Bet runa taču nav par saules aptumšošanos! Kad lieta ievirzījās pavisam konkrētās sliedēs, uzliesmoja viņa neapmierinātās ambīcijas.
— Iespējams, viņu satracināja tas, ka jaunatnācējs Nakada laupīja viņam vadošo lomu? — teica jaunais puisis. — Istabā bieži bija dzirdams, kā profesors bārās ar viņu.
— Šie mežonīgie zinātnieki visi vienā maisā bāžami… — majors noklakšķināja mēli. — Viņiem nav ne mazāko bremzēšanas centru. Izdara kādu atklājumu un tūdaļ paliek ka bez jēgas, par valsts interesēm ne domāt nedomā …
«Nē! Tas viss ir blēņas!» Onodera nespēja piekrist viņiem. «Tadokoro-san nav tāds cilvēks. Viņš ir īsts zinātnieks. Nevis «mācīts muļķis» vai «dulls viszinis». Tā ir persona ar plašu dvēseli, kas labi pazīst dabu, cilvēkus, visu pasauli. Nekādā gadījumā viņš nav no tiem akadēmiskā tipa augstskolu zinātņu doktoriem, kas izauklēti ziloņkaula tornī. Un tomēr… Kāpēc viņš sācis uzvesties tik dīvaini?»
— Nāciet žiglāk šurp! — kāds sauca no blakus istabas. — Tadokoro-san saplūcies ar savu sarunu biedru! Pašreiz to rāda pa televizoru!
— Kas? — visi satraucās. — Ar ko?
— Ar profesoru Jamasiro. Bet tagad metas virsū pārraides vadītājam, kas centās viņus izšķirt.
— Nekā cita jau arī nevarēja gaidīt! — kāds noteica.
Onodera iesvilis atskatījās atpakaļ, bet tā arī nesaprata, kurš bija tas vērtētājs. Viņš negāja skatīties pārraidi un palika viens stāvot pie galda. «Kas te tagad notiek?» viņš klusi čukstēja. Acu priekšā uzpeldēja profesora Tadokoro seja. Plata, neglīta, bezgala skumja. Tāda var būt tikai cilvēkam, kas pieradis vērot dabu un atminējis ne mazumu tās uzstādīto mīklu. Onodera pēkšņi smeldzoši skaidri atcerējās, ko profesors bija teicis viņam par Jukinagu: «šim vīram var uzticēties.» Un Onoderu pašu pārņēma bezgalīga ticība profesoram… Viņi bija bijuši kopā desmittūkstoš metru dziļumā, kopā redzējuši to, ko nav redzējis neviens* «Profesors vispār ir daudz ko redzējis,» Onodera do;» māja. «Un daudz ko zina… Viņš dziļi ieskatījies ne
tikai dabas, bet arī cilvēka dvēselē. Viņš lieliski izprot, kas ir cilvēks, sabiedrība, organizācija. Bet cīņa par varu viņam sveša. Godkāre, slava viņu nevilina. Viņam ir «lielā daba» un dvēseles plašums. Viņš gatavs bez cīņas atdot savu vietu citam. Kas tad īsti noticis ar viņu? Jeb viņš tiešām ir «mežonis», kas nespēj sadzīvot ar «organizēto sabiedrību», kura ir tikpat nesaticīga un kašķīga kā vīramāte?»
— Profesors Tadokoro laikam arestēts! — paziņoja no gaiteņa ieskrējis vīrietis.
— Ko, ko tu teici? — Onodera lieliem soļiem metās nācējam klāt, no mugurpuses sagrābdams aiz pleca.
— Kāpēc arestēts? Par ko?
— Pēc pārraides atkal sakāvies televīzijas centra vestibilā. Detektīvs, kas nejauši tur gadījies, apcietinājis viņu nozieguma vietā, — skanēja atbilde. — Laikam arī detektīvs pamatīgi dabūjis. Runā, ka profesors ieradies studijā galīgi pilnā.
Istabā visi reizē ierunājās uzbudināti, pat priecīgi. Onodera nespēja vairs palikt iekšā, izskrēja gaitenī. Tur sadūrās ar Jukinagu.
— Ejam! — kolēģis satvēra viņa roku. Onoderam vēl nekad nebija gadījies redzēt Jukinagu tādā izskatā: bālu, ar raustošos seju, zvērojošām acīm. — Ejam, es tev saku! Sis nelietis Nakada jāpiekauj!
— Kas jums lēcies, Jukinaga-san?
Onodera pārsteigts lūkojās Jukinagā, kas ar visu spēku stiepa viņu aiz rokas sev līdzi. Viņš pirmo reizi redzēja šo mierīgo, allaž izturēto, labvēlīgo, reizēm pat ne visai drošo zinātnieku tik uzbudinātu.
— Lūdzu, nomierinieties! — Onodera neskanīgi izdvesa, cenzdamies atbrīvoties no Jukinagas rokas.
— Jūs sakāt, ka jāpiekauj Nakada-san? Bet profesoru Takodoro nupat apcietināja par kautiņu ar televīzijas darbinieku…
— Tur jau ir tā lieta! Es to Nakadam nekad nepiedošu! Novedis skolotāju tik tālu …
Strauji atgrūdis istabas durvis, Jukinaga devās Nakadam tieši virsū. Darbinieks, kas sarunājās ar Nakadu, bailīgi atskatījās. Onodera uzlika roku viņam uz pleca un izgrūda no istabas. Bet Jukinaga jau bija sagrābis Nakadu aiz žaketes atlokiem. Viņain trīcēja rokas.
«Tādā stāvoklī cilvēks nav spējīgs kauties,» nodomāja Onodera, raugoties Jukinagas krampjainajā sejā.
— Kāpēc … Tadokoro-san … — Jukinaga teica un aizrijās. — Tu … nelietis …
— Es neesmu viņam to lūdzis, — Nakada kā parasti mierīgi atbildēja. — Viņš pats uz savu galvu uzņēmās to lietu. Tā ir tiesa. Aprunājās ar veco Vatari un pēkšņi…
— Tev vajadzēja viņu aizkavēt! — Jukinaga iekliedzās. — Tu tikai padomā, cik daudz viņš darījis mūsu visu labā! Un pie tam viņš ir mans skolotājs! Kā tu drīkstēji man nepaziņot…
— Nu, zini! Ja es tev pateiktu, vai tu būtu viņu atrunājis, — Nakada uzmeta skatienu Onoderam. Jukinaga vēl arvien turēja viņu aiz žaketes atlokiem.
— Atklāti sakot, neviens nebija tik piemērots šai lomai kā profesors Tadokoro. Rezultāts pārspēja visu gaidīto. Neslēpšu, es biju ļoti priecīgs, uzzinot no profesora par viņa nodomu. Bet vēlreiz atkārtoju: es neesmu viņu lūdzis. Viņš, pa ausu galam padzirdējis, ka tiek gatavots kaut kāds plāns, pats uzņēmās.