— Tu domā, es nesaprotu, ka tīšām izspēlēji šo joku…
— Vai tu tiešām uzskati, ka viņš spētu uzķerties uz tāda āķa? Un esi pārliecināts, ka es esmu spējīgs nodot profesoru? — Tagad Nakada jau kliedza. — Varbūt tu domā, ka ir kāds cits, kas varētu notēlot šādu lomu? Varbūt, piemēram, tu pats?
Jukinagas pirksti, kas visu laiku žņaudzīja žaketes atlokus, atlaidās. Viņš kļuva vēl bālāks, nodrebēja no galvas līdz kājām un ar delnām aizsedza seju. Tikai tagad Onodera varēja nostāties starp viņiem.
— Tadokoro-san … — Nakada nostostījās. — Viņš pats izlēma uzsākt šādas «demonstratīvās operācijas».
— Demonstrēt pļāpas lomu, kas izpauž noslēpumus un piegādā žurnāliņiem informāciju?
— Ari televīzijai___ — Nakada samulsis novērsās
no Onoderas. — Es nekad nebiju domājis, ka viņš tā iejutīsies lomā… Drīz vairs nebūs iespējams noslēpt, ar ko mēs te nodarbojamies.. Tādēļ nolēmām izmantot visai nodrāztu paņēmienu. Tā sakot, palaist izmēģinājuma balonu, dot mājienu par noslēpuma esamību, lai izpētītu tautas masu reakciju. Mana ideja bija — sniegt informāciju skandalozā veidā … Piemēram, izvēlēties šim nolūkam kādu lielu laikrakstu vai žurnālu… Bet es vēl nebiju paguvis izstrādāt kādu konkrētu rīcības plānu, kad …
— Tadokoro-san pats piedāvājās uzstāties skandālista lomā?
— Jā, un tikai viņš… — Nakada sastomījās un pat ieklepojās. — Efekts tiešām tālu pārsniedza visas mūsu cerības. Bet es nebiju iedomājies, ka viņš tā aizrau- sies…
Onoderam rīklē iestrēdza rūgts kamols. Lūk, kā! Kad noslēpums vairs nekādi nav saglabājams, tad zinātnieks vienpatis, kuru uzskata par savādnieku vai pat par plānprātiņu un kuram zinātnieku aprindās ir diezgan apšaubāma reputācija, «masu žurnālā», kas nav ne zinātnisks, nedz arī autoritatīvs, sensacionālā veidā publicē savas «satriecošās» domas. Gūts divpusējs efekts. No vienas puses, lasītāji uztver informāciju ar zināmu neuzticību kā nedēļas žurnālos ierasto dziņu pēc sensācijas. Te viss labi pārdomāts: gan trieciena mazināšana ar oficiālo orgānu izvairīgu fakta noliegšanu, gan akadēmiski autoritatīvu personu zobgalīga attieksme pret zinātnieku ar «dīvainībām». Lai gan informācija vienreizēja, to tālab uztvers bez sevišķa satraukuma, kā savādnieka viedokli. Profesora izlēciens televīzijas studijā — šī raksta spīdošs noslēgums. No otras puses, cilvēki tomēr būs saskārušies ar viņiem vēl nezināmu faktu un sāks pierast pie domas, «ka tas tomēr var notikt…». Pamazām izstrādāsies imunitāte — kā pēc potes, kas satur kaitīgas, bet novājinātas baktērijas…
— Tātad skolotājs pats pieteicies… — Onodera teica. — Liekas, es sāku kaut ko saprast.
— Tam ciivēkam, protams, ir dīvainības. Bet viņš ir liels cilvēks, — Nakada ieslīdēja krēslā. — Viņam nav ģimenes, tas arī daudz ko nozīmē. Viņam nav ne mazākās tieksmes pēc sabiedriskā stāvokļa un slavas.
— Ne tikai tas vien! — Onodera kategoriski noteica, — Viņš tiešām nekad nav domājis par posteņiem un prestižu. Tādi jēdzieni viņam neeksistēja… Bet man liekas, ka galvenais ir rūgtums, kas viņu mocīja.
— Rūgtums? — Jukinaga, kas stāvēja pie loga, atskatījās pār plecu. — Par ko?
— Par to, ka tieši viņš bija TO izmaiņu atklājējs,
Jukinaga un Nakada satriekti vērās Onoderā. Klusumā bija dzirdama logu stiklu drebēšana. Tagad sīkām zemestrīcēm vairs neviens nepievērsa uzmanību.
Tadokoro-san policijas iecirknī, Onodera nespēja tam noticēt. Šis lielais cilvēks. Viņu, protams, drīz atbrīvos pret galvojumu. Ņems taču vērā, ka bijis iereibis. Bet ko viņš iesāks tālāk?
— Pieņemsim, ka profesors uz laiku novērsis sabiedrības uzmanību no mūsu plāna un tā štāba… Bet vai viņš tiešām neatgriezīsies pie mums? Jeb uzskata, ka savu darbu izdarījis?
— Viņš pats aizšķērsojis sev ceļu. Manos aprēķinos nemaz nebija paredzēts, ka viņš uzsāks kautiņu televīzijas studijā, — Nakada skumji sacīja. — Bet ļoti gribas, lai mūsu saites nepārtrūktu. Domāju, ka tās saglabāsies. Ceru, — vecais Vatari visu nokārtos.
— Vecais vēl arvien Hakonē? — Onodera jautāja. — Vai uz turieni paziņots, ka Fudzi vulkāniskā josla no dienvidiem …
— Ak, jā! Pavisam aizmirsu… — Nakada izbijies paskatījās Onoderā. — Atnesa man pirms stundas… Neesi vēl redzējis?
Nakada izņēma no galda atvilktnes četrkārtīgi salocītu avīzi un pasniedza to Onoderam. Sludinājumu nodaļā viens bija apvilkts ar sarkanu tinti:
«Onoderam Tosio.
Māte mirusi. Nekavējoši atgriezies.
Brālis.»
Tas bija negaidīts milzīgs trieciens, bet Onodera nebrīnījās, ka šādā mirklī neizjūt skaudras sāpes.
— Cik veca bija tava māmuļa? — Nakada jautāja, neskatoties uz Onoderu. — Tu laikam sen nebiji ticies ar viņu?
— Sešdesmit astoņi, nē, laikam sešdesmit deviņi, — Onodera klusi atbildēja. — Pēc tēva nāves viņa kļuva vārga … Laikam sirds uzdeva …
— Aizbrauc, — Jukinaga ierosināja. — Tavas mājas Kansajā, vai ne? Hanedas lidosta atkal atvērta…
— Bet visas lidmašīnas pārpildītas. Dabūt biļeti nav iespējams, — Nakadas roka jau pastiepās pēc telefona klausules. — No Acugi uz Itami katru dienu dodas pašaizsardzības transporta lidmašīna. Sēdies tajā.
— Fudzi rajonā izsludināts ārkārtējs stāvoklis, — nobālis teica Kuņieda. — Atsevišķās vietas virszemē izlauzies tvaiks. No meteostacijas kalna virsotnē evakuēts viss personāls. Katram gadījumam atstāti tikai daži cilvēki.
— No šejienes izvirdums laikam nebūs redzams? — vecais iesmējās. — Bet Komagatakes vai kādas citas Hakones virsotnes izvirdums gan būtu labi novērojams.
— Braukšanas kārtībā gaida trīs automašīnas. Ļoti lūdzu jūs — atgriezieties Tokijā. Premjers stingri pavēlēja jūs atvest. Pat nestādos priekšā, kas būs, ja jums kaut kas atgadīsies …
— Neraizējies, es vēl netaisos mirt, — vecis pavīpsnāja. — Divu trīs dienu laika nekas vel nenotiks. Es to nojaušu. Arī tie materiāli būs gatavi tikai uz vakara pusi.
— Vai tad te kāds strādā? — Kuņieda sakaitināts vaicāja. — Viņi tik vien zina, kā caur|pi dienām pastaigāties un slaistīties …
— Nu jā, staigā, domā… — vecais vīrs pārlaida acis Kuņiedam. — Tas jau arī liek man uztraukties. Pēdējās trijās dienās viņi nemaz nav gulējuši. Tādu slodzi neviens organisms nevar izturēt…
«Viņi» — tā šajā mājā sauca zinātnieku grupu no Kioto. Bez Fukuharas tās sastāvā bija vēl bāls, nenosakāma vecuma cilvēks ar plakanu seju, ģērbies parastā japāņu nacionālajā tērpā, ļoti līdzīgs budistu mūkam, un gluži sirms, padzīvojis vīrietis. Materiālu apstrādei, tehniskajiem darbiem un sakaru uzturēšanai viņu rīcībā no štāba bija atsūtīti trīs palīgi. Dažreiz šeit ieradās arī pats premjers, kaut gan pārslogots ar citiem darbiem, bet nosēdēja ar zinātniekiem līdz pat rīta ausmai. Šādos gadījumos Kuņiedam vajadzēja viņu apkalpot. Pienesot tēju ar cepumiem, radās iespaids, ka vecā Vatari mājā sanākuši ciemiņi — sēž, mierīgi tērzē par dārzu, kokiem un tējas ceremonijas tasītēm. Bet reiz pat premjers un vecis skaļi smējās, jo kāds jautri stāstīja savus piedzīvojumus ārzemju ceļojuma laikā.
Ar ko nodarbojās šie cilvēki? — Kuņieda ne vienu reizi vien par to domāja. Nemaz nelikās, ka viņi būtu nodevušies nopietnām pārdomām par Japānas likteni, valsts un tautas nākotni…