Galerijas pretējā galā parādījās gracioza meitene koši sārtā kimono. Viņa piegāja pie ratiņiem, kuros sēdēja večuks, tīksminādamies par savu skaisto dārzu. Nometušies ceļos, viņa kaut ko iečukstēja viņam ausī. Vecais piekrītoši pamāja ar galvu. Meitene nostājās aiz ratiņiem un sāka tos stumt pa galeriju uz priekšu.
— Nāc man līdz, — vecais teica Kuņiedam.
Aiz pagrieziena parādījās apstādījumos slīgstoša mājiņa. Šķērsojuši segtu galeriju, viņi nonāca priekštelpā, no kuras durvis veda uz divām palielām istabām.
Par spīti bargajam salam, kas bija iestājies februāra beigās, bīdāmās sienas un stikla durvis stāvēja atvērtas. Tālumā pletās Asinoko ezers. Uz liela lakota galda istabas vidū bija izmētāta vesela kaudze papīru. Turpat stāvēja izrakstīta lakota kastīte ar tušas otām. Tumši zaļš atvērts tušas trauks atgādināja sastingušu atvaru. Kuņieda atcerējās, ka reiz jau redzējis šādu rakstāmlietu, tušu un tušas trauku izstādē. Sī atvara dibenā cauri sacietējušas tušas plēvītei spridzēja brīnišķīga zelta zvaigznīte. Ķīniešu Cinu dinastijas galma gaumē veidots, bet, pēc visa spriežot, Japānā ražots tušas stienītis bija izgreznots ar zelta bambusa lapiņām. Kastītes malā gulēja resna slapja ota, nupat kā iemērkta tušā. Istabā sakrauts daudz grāmatu un dokumentu. Šeit varēja redzēt gan izdevumus svešvalodās, gan arī futrāļos ievietotus seno laiku ķīniešu rokrakstus. Visapkārt bija izmētātas dažādas gadagrāmatas, vārdnīcas un neskaitāmas kartes, kartes …
Istabā atradās trīs personas. Kaktā sēdēja izvārdzis un noguris vidēja vecuma vīrietis, acīmredzot palīgs, pie galda — neliela auguma cilvēks, tērpies tēraudkrā- sas kimono, uz krūtīm sakrustotām rokām un raudzījās laukā pa atbīdīto sienu, bet viņam blakus — zilpelēkā vatētā kimono tas, kurš atgādināja mūku. Viņa acis bija pusaizvērtas, delnas saliktas uz vēdera. Abiem priekšā uz galda trīs milzīgas ar otu sanumurētas aploksnes.
— Vispārējos vilcienos darbs pabeigts… — teica tas, kas raudzījās ārā. Viņš nolaida rokas uz leju un viegli paklanījās.
— Ak gatavs? — vecais ar meitenes palīdzību no ratiņiem pārsēdās uz grīdas un, atņemot sveicienu, arī nolieca galvu. — Tātad viņa majestātes ģimene tomēr uz Sveici…
— Tieši tā, — atbildēja neliela auguma vīrietis. — Bet imperatora ģimenes jaunā paaudze uz citām zemēm. Viens uz Ameriku, otrs — uz Ķīnu, trešais, ja izdosies, uz Āfriku…
Sīkais cilvēks pavērās uz Kuņiedas pusi, un viņa seja burtiski satrieca Kuņiedu. Nedēļas laikā profesors Fukuhara bija izmainījies līdz nepazīšanai. Viņa vēl tik nesen bērnišķīgi apaļie vaigi bija iekrituši, acis dziļi iegrimušas dobumos, sejas svina pelēkumu vēl vairāk pastiprināja sen neskūtie sari. Viņš atgādināja kaheksi- jas slimnieku, kura dienas jau skaitītas. Un tikai viņa acis spilgti kvēloja — divas oglītes garīgās enerģijas krāsmatā.
— Bojā aizies vairāk nekā puse… — klusā, indiferentā balsī teica profesors. — Bet arī tiem, kas izglābsies, būs rūgta dzīve …
— Sadalījāt trijās daļās… — vecais paskatījās uz aploksnēm. — Lūk, kā …
— Nē, tās nav trīs daļas, bet trīs varianti, — profesors Fukuhara atklepojies sāka skaidrot. — Viens — tam gadījumam, ja daļai japāņu tautas izdosies kaut kur izveidot sev jaunu valsti, otrais — japāņiem, kas, izvietojušies citās valstīs, asimilēsies tajās, bet trešais — tiem cilvēkiem, kurus negribēs pieņemt neviena pasaules valsts …
— Trešajā aploksnē ievietota vēl viena aploksne. Tajā — ceturtais variants, kurā izklāstīts galējs viedoklis, — mūks klusi nočuķstēja. — Atklāti sakot, mēs visi trīs gribējām palikt pie tā, bet tad mūsu darbs absolūti neatbilstu mūsu uzdevumam. Tādēļ izklāstījām to atsevišķi kā īpatnēju viedokli.
— Tā galvenā jēga — neko neuzsākt, — profesors paskaidroja. — Lai viss paliek tā, kā ir, — pat pirkstu nepakustināt, r
— Ko jūs? — Kuņieda gandrīz vai iekliedzās. — Tas nozīmē, ka jūs esat ar mieru pieļaut, lai visa simtdes- mit miljonu lielā japāņu nācija izmirst, aiziet bojā? Ar ko tie zinātnieki īsti nodarbojas?
— Lūk, kā, — vecais Vatari nenovērsa acis no trešās aploksnes. — Tātad radies ari tāds viedoklis…
— Varbūt tieši tajā izpaužas japāņu tautas atšķirība no citām tautām. Japāņi var nonākt ari pie tādas domas … — Mūks atvēra acis. Likās, ka viņš sarunājies pats ar sevi.
— Vai jūs visi trīs, pirms nonācāt pie šāda sle- dziena, padomājāt par savu vecumu? — vecais vīrs pārlaida asu skatienu pār sarunu biedru sejām.
— Kā to lai saka … — profesors Fukuhara atkal pavērās uz izbīdītās sienas pusi.
— Hanae, panāc šurp, — vecais deva zīmi meitenei, kas sēdēja istabas kaktā. — Viņai divdesmit trīs. Vēl nav pazinusi mīlestību. Visa nākotne priekšā. Vai jūs esat padomājuši par tādām skaistām meitenēm? Vai arī par bērniem?
— Kā to lai saka … — Fukuhara atkārtoja.
Kuņieda pat nepamanīja, pa kuru laiku viņa klēpī
saliktās rokas bija kļuvušas miklas un neviļus sažņau- gušās dūrēs. Viņu kratīja drudzis. Cik šausmīgi ir šie cilvēki …
— Lai kā tas būtu, šis viedoklis ir galējais… — mūks atkal pievēra acis. — Mums tā ir pamatpozīcija, uz kuras balstoties mēs varam pārdomāt dažādus variantus …
— Jā, pamatpozīcija … Tās galvenā jēga — nekā nelūgt, neko nemeklēt citās pasaules valstīs … — profesora balss izskanēja pavisam bezspēcīgi. — Pasaule vēl nav tā izveidota, lai Japāna varētu tai kaut ko prasīt. Cilvēku sabiedrība uz mūsu zemeslodes vēl nenodrošina jebkuras valsts pilsonim tiesības dzīvot jebkurā valstī. Jādomā, ka šāds stāvoklis saglabāsies vēl ilgu laiku. Tāda ir pamatatziņa. Japāņu tautai, zaudējot savu teritoriju, būs jālūdz citas tautas, lai tās aiz žēlastības ielaiž japāņus kādā kaktā. Bet, ja lūgums tiks noraidīts, japāņiem nevajadzētu uzstāt. Un, ja viņiem arī izdosies kaut kur iekārtoties, tad būs jādzīvo, paļaujoties tikai uz saviem spēkiem …
— Cilvēka tiesību deklarācijā … — Kuņieda nesavaldījies iejaucās sarunā — jebkurai valdībai… cilvēkam tiesības uz dzīvību…
— Deklarācija paliek deklarācija… — Fukuhara tik tikko dzirdami čukstēja. — Tādas tiesības, uz kurām balstoties viens cilvēks varētu uzstādīt savas prasības visai cilvēku sabiedrībai, diemžēl vēl nav un nav pat vēl formulētas. Arī kopš tā brīža, kad katrā valstī ar likumu tika apstiprinātas pilsoņu un valdības tiesības un pienākumi, pagājis pavisam īss laiks…
— Ja arī mums izdosies izdzīvot, tad mūsu pēctečiem tomēr būs jācieš … — teica vecis, lēni mājot ar galvu. — Vienalga, vai viņi gribēs vai negribēs palikt japāņi. Japāņu dzīves veida noteicēja vairs nebūs Japāna, bet ārpasaule. Būtu vieglāk, ja izzustu pats jēdziens «Japāna» … Tad japāņi pārvērstos vienkārši cilvēkos… Bet tas nevar notikt… Jo kultūra un valoda ir vēsturiska «karma»[23]… būtu labi, ja kopā ar teritoriju reiz pa visām reizēm aizietu bojā gan Japānas valsts, gan tās tauta, kultūra un vēsture… Bet japāņi vēl ir jauna tauta ar lielu gribasspēku un tās «karma» dzīvot vēl nav beigusies …
— Piedodiet… — teica palīgs, kas visu laiku bija klusējis. — Vai nevarētu jaut zinātnieku kungiem mazliet atpūsties? Viņi taču visu šo laiku nemaz nedabūja pagulēt…
— Kuņieda, šīs aploksnes… — Vecais pamāja meitenei ar galvu. — Sirsnīgi pateicos. Novēlu labu atpūtu.
Meitene ar Kuņiedu palīdzēja vecajam pārsēsties ratiņos. Pārējie trīs pat nepakustējās.