— Vai tūdaļ dosities uz Tokiju? — Kuņieda jautāja, stumjot ratiņus. — Būtu labi paņemt līdzi arī zinātnieku kungus. Mašīnas ir. Es domāju, ka šeit palikt bīstami…
— Hanae, — vecis pavēloši teica, vēršoties pie meitenes. — Nekavējoties izsauc ārstu. Lai apskata zinātniekus.
Vatari, divas mašīnas atstājis, nolēma tūdaļ ar Kuņiedu un dokumentiem braukt uz Tokiju. Kad Kuņieda piestūma pie mašīnas ratiņus ar veci, no debesīm sāka krist dzeļošas sniegpārslas. Atvēris pēc speciāla pasūtījuma uzbūvētā «Benz-600» durtiņas un nolaidis trapu, viņš sāka grūst ratiņus mašīnā. Šajā brīdī atskanēja apdullinošs sprādziens. Kuņieda atskatījās. Fudzi kalna nogāzē, gandrīz pie pašas virsotnes, pacēlās balti dūmi.
— Tas ir Hoei krāteris, — vecis mierīgi konstatēja.
— Spriežot pēc dūmiem, nekādas briesmas nedraud, vismaz pašreiz …
Atskanēja steidzīgi soļi. Pie mašīnas pieskrēja gluži bālā Hanae.
— Vectētiņ… — viņa ar rokām aizsedza seju.
— Skolotājs Fukuhara …
— Ko?
Kuņieda izbijies pagriežas uz majas pusi. No tās lēni iznāca mūks. Izvilcis no piedurknes lūgšanu krelles, viņš svētsvinīgi salika kopā delnas.
— Rīkojies, — vecais uzsauca Kuņiedam, kas vēl nebija ievietojis ratiņus mašīnā. — Hanae, tūdaļ paziņo skolotāja ģimenei. Tacuno-san, lūdzu parūpējieties par visu.
Mūks, kuru sauca par Tacuno, vēl arvien delnas salicis, lēni paklanījās.
No Fudzi puses atkal atskanēja dārdoņa. Uz mašīnas jumta, viegli švīkstot, krita pelnainas sniegpārslas.
6.
Kansajā Onodera ieradās pēc ilgas prombūtnes. Tur bija daudz mierīgāk nekā Tokijā. Pirms nosēšanās Itami pašaizsardzības transporta lidmašīna apmeta loku virs Osakas. Raugoties lejup pilsētas panorāmā, Onodera tajā juta kaut ko neparastu. Cēloni viņam izskaidroja brālis atceļā no Nadas krematorijas, kur viņi bija nogādājuši šķirstu ar mātes mirstīgajām atliekām.
— Tu zini, es laikam mainīšu darbu … — brālis viņam teica. — Kansajā gandrīz visi projektēšanas darbi apturēti vai pavisam pārtraukti. Varu palikt tukšā.
— Bet kādēļ? — Onodera brīnījās. — Kā tad tā? Zemestrīce Tokijā, bet darbus pārtrauc Kansajā?
— Vai tad tu nezini? Pēdējā laikā šeit notiek ļoti stipra grunts nosēšanās, — brālis sakrustoja rokas uz krūtīm. — Tā, protams, sākusies ne jau tikai šodien, bet pēdējā laikā vairs patiesi nav nekādi joki. Vietumis zeme nosēžas pat pa divi centimetri dienā.
— Tiešām? — Onodera izklaidīgi nomurmināja un domāja, ka, aizraudamies ar Japānas dziļvagas pētīšanu, atstājis novārtā informāciju par Japānu kopumā.
— Jā. Gandrīz jau veselu gadu. Pie tam šī parādība vērojama ne tikai atsevišķās vietās, bet itin visur. Liekas, ka sēžas visa zeme. Rietumjapāna sākusi it kā lēni grimt. Briesmas draud uzbērumiem jūrā starp Osaku un Kobi, kā arī Osakas līča piekrastei. Steidzoši tiek veikta krasta dambju nostiprināšana, bet nosēšanās process tur rit straujāk — tā ātrums ir desmit centimetri dienā. Desmit dienu laikā vesels metrs! Vari iedomāties, kas notiek! Zinātnieki gan apgalvo, ka ilgi tā turpināties nevar …
Onodera sažņaudza dūres. Pamatnes struktūras Japānas rietumu un austrumu daļās ir dažādas. Tātad dažādam jābūt arī izmaiņu raksturam. Bet tas, ka arī Rietumjapāna …
— Brauciet uz lidostu, — brālis teica šoferim. — Tur firmai ir helikopters. Parādīšu tev no augšas, kas notiek.
— Paklausies, — iebilda Onoderas svaine, kas sēdēja blakus šoferim. — Varbūt šodien nevajadzētu? Tu taču vadīsi sēru ceremoniju …
— Tas nekas. Pīšļu saņemšana rīt no rīta. Tu brauc mājās un sagatavo visu, kas vēl vajadzīgs. Mēs drīz atgriezīsimies.
Osakas — Kobes, Nagojas — Kobes un pašas Osakas pilsētas ātrgaitas šosejas vēl bija braukšanas kārtībā. Ceļā uz lidostu brālis pa radiotelefonu palūdza sagatavot helikopteru, un pēc ceturtdaļstundas viņi jau atradās gaisā.
No augšas varēja labi redzēt, kā jūra uzbrūk Osakas līča piekrastei. Krasta rajoni un nosusinātie zemes gabali starp Osaku un Kobi bija ūdens apņemti. Pa* glābušies vienīgi tie posmi, kurus aizsargāja viļņlauži un steigā uzbērtie dambji. Sakai kvartāls, kas visciešāk piekļāvās jūrai, arī bija daļēji applūdināts. Pazudis zem ūdens un pārvērties purvā arī lielais grunts gabals, ko nesen nosusināja nolūkā paplašināt jauno Kansajas starptautisko lidostu. No tā tagad dziļi selgā iestiepās duļķaina straume.
Jūra centās ar savu plato mēli nolaizīt un atgūt visu, ko viņai ar tehnikas spēku bija nolaupījis cilvēks.
Upju grīvās bija pacēlies paisuma līmenis. Palēnām sagrūstot, ūdenī mirka pamestas rūpnīcas, noliktavas, dzīvojamās mājas. Taisjo, Ņisijodogava un Amagasaki — visi rajoni, kas atradās zemāk par jūras līmeni, stāvēja neapdzīvoti. Sevišķi drausmīgs skats pavērās Ņisijodogavā, kur virs ūdens rēgojās vienīgi melni ēku karkasi.
— Vai nu pārliecinājies? — brālis jautāja. — Ja te arī iespējams kaut ko darīt, tad būs vajadzīgi kolosāli līdzekļi. Bet vai tagad kāds sāks ar to nodarboties, ja visi līdzekļi atvēlēti Kanto atjaunošanai? Arī. mūsu firma atrodas bankrota priekšvakarā …
— Tu teici, ka gribi mainīt darbu. Ko tad iesāksi? — Onodera drūmi vēroja zemi.
— Mammas vairs nav. Saņemšos un došos uz Kanādu. Manitobas naftas atradnēs ir brīva tehnologa vieta. Gribu braukt ar visu ģimeni, bet sieva vēl svārstās …
— Tā ir lieliska doma! — Onodera neviļus skaļi iekliedzās un uzlika roku uz brāļa rokas. — Kad taisies doties ceļā?
— No Kanādas steidzina … Kamēr sataisīšos, kamēr nokārtošu visas vietējās darīšanas, kādi divi mēneši paies. Iespējams, ka jau nākamnedēļ viens pats aizbraukšu uz turieni un visu tuvāk apskatīšu.
— Jo ātrāk, jo labāk, — Onodera cieši sažņaudza brāļa roku. — Ilgi negudro, met visu pie malas. Laidies tūdaļ uz Kanādu, jo neko labāku neizdomāsi… Lai sieva paburkšķ, ņem uzreiz līdz visu ģimeni un pārvācies …
— Tev viegli runāt! Četrdesmit gadu vecumā mainīt darbu…, — brālis pasmaidīja, bet tad nesaprašanā palūkojās Onoderā. — Bet kāpēc tu tik centīgi dzen mani prom?
— Japāna taču… — Onodera sastomījās. Viņš gandrīz vai izpļāpājās aiz prieka, dzirdot, ka viņa radi grasās bēgt no nelaimes, paši to nemaz nenojaušot. Bet viņam nebija tiesību atvērt brālim acis …
Onodera atkal paskatījās uz leju … «Bēdz, brāl, tūlīt bēdz!» … sita viņa sirds. Viņam bija liela vēlēšanās kliegt pilnā balsī: bēdz, kāds tu- esi… Japāna grimst… Nē, ne tikai grimst… Pirms tā pazudīs zem ūdens, notiks vel drausmīgas kataklizmas. Izglābsies tikai retais, kam sevišķi palaimēsies …
Onodera bija pārsteigts, atklājot sevī šādus «radnieciska egoisma» uzplūdus… Jau pēc iestāšanās augstskolā viņš atrāvās no visiem radiem, bet, kad uzsāka darba gaitas, attālums palielinājās vēl vairāk kā tiešā, tā pārnestā nozīmē. Tokijā radu viņam nebija. Draugi nāca, gāja, mainījās. Jaunībā cilvēku pārsteidz apvāršņu plašums, kas paveras viņa priekšā, bet trīsdesmit gadu vecumā viņš arvien meklē pārmaiņas. Onoderu vēl pie visa tā ierāva sevī straujš dzīves virpulis. Viņa dzīvē tālab nebija vietas pat ģimenei. Visā šajā laikā viņš bija ticies ar radiem tikai vienu reizi — tēva bērēs. Septiņdesmit piecas dienas vēlāk brālis atsūtīja mantojuma da|u — simts tūkstoš jenu. So naudu Onodera nekavējoties aizsūtīja atpakaļ mātei, uzrakstījis, ka viņš strādā un viņam nekā netrūkst. Viņš tiešām strādāja. Ik dienu iegremdējās aukstajā, tumšajā jūrā, cēlās debesīs vai devās divcīņā ar aparātiem un mehānismiem un saskaņā ar pētījumu programmu aizpildīja neskaitāmu veidlapu ailes. Viņam bija darīšanas ar milzīgu klints gabalu, kura platība pārsniedza trīssimt septiņdesmit tūkstoš kvadrātkilometru, ar bezgalīgu okeānu un fantastiski spēcīgu uguns čūsku zem tā dibena. Nodevies darbam, viņš aizmirsa ne tikai savus radus, bet arī pats sevi…