Tagad, aprunājies ar brāli, viņš juta, ka radnieciskās saites nav galīgi pārtrūkušas. Onodera nekad neatcerējās kādu ķildu vai kautiņu ar viņu, toties allaž nāca prātā, kā brālis viņam bija palīdzējis un aizsargājis, jo bija desmit gadus vecāks. Māsa, otrais bērns ģimenē, nomira ļoti sen … Atmiņa daudz ko saglabā … Brālis velk ārā no grāvja resnuli, kas tikko iemācījies tipināt ar savām kājām … Vēls vakars pēc tempļa svētkiem, brālis uz muguras nes viņu aizmigušu … Toreiz nesējs pats gāja basām kājām, jo bija notrūkušas getu[24]saitītes… Vēlāk brālis ķēra viņam vaboles, mācīja makšķerēt, peldēt, būvēt modeļus, sportot un vēl daudz ko … Tad brālis kļuva students … Ar kādu neviltotu godbijību viņš raudzījās brāļa grāmatās, kas bija sarakstītas svešvalodās… Atmiņu plūdi parņema Onoderu savā varā.
Grūti bija klusēt. Cik šausmīgi — nedrīkstēt ne vārdu par to ieminēties pat savam brālim, kura siltumu viņš atcerējās ar visu savu būtni.
Bet varbūt tomēr pateikt to vienu vienīgo teikumu? «Bēdz, brāl, ar Japānu ir cauri…» Brālis satrauksies, sāks steigšus gatavoties ceļam. Svaine pieprasīs paskaidrojumu. Brālis uzbudinājumā noteikti izpļāpāsies. Pirms izbraukšanas pastāstīs savam tuvākajam draugam vai visuzticamākajam viesim, kas piedalīsies atvadu mielastā … Tad vēl iedomāsies pierunāt braukt līdzi kādu padoto, ar kuru kopā nostrādāts ne jau viens vien gads … «Noslēpums» ies no mutes mutē … Varbūt nebūtu nemaz tik ļauni? Tādā gadījumā cilvēki paši brauktu prom, un vismaz da ļa izglābtos … Kāpēc viņš nedrīkst nekā sacīt? …
Bet tas nebija tikai viņa viena noslēpums. Izpaušana var izjaukt liela svarīga plāna īstenošanu … Lūk, kur slēpās klusēšanas iemesls …
Onoderam pat prātā nenāca, ka viņš rīkojas pēc seno laiku tradīcijas — pienākuma dēļ upurēt piederīgos.
Helikopters sāka nolaisties lidostas austrumu sektorā tālāk prom no starptautisko reisu trases. Onodera, vairīdamies skatīties brālim sejā, lūkojās uz zemi. Sarkani, zaļi, pelēki jumti. Ielu pāriet jaunāko klašu skolēni dzeltenās cepurītēs. Kas viņus ved? Varbūt māte? Mājas … Dienvidu logos izkārta sniegbalta veļa, vēdinās segas. Spīd spilgta saule. Kāda sieviete ar pirkstu rāda mazulim helikopteru. Lūk, namamātes ar lakatiņiem un priekšautiem iet iepirkties … Sirds smeldz. Viņš laikam vēl tā īsti nemaz nesaprot, cik smaga ir ģimenes un dzīves nasta. Brāļa ģimene… Kādu vietu viņa dzīvē ieņem sieva un divi bērni? … Svaine spītīga, ar raksturu, tagad sākusi pieņemties svarā un līdz izmisumam nododas skaistumkopšanas vingrošanai… Dēls vidusskolas pirmās klases skolnieks, meita mācās pamatskolas ceturtajā klasē… Brālis lielā sajūsmā par viņu. Tik vien dzird kā: «… meitene ieņēmusi pirmo vietu skolas klavierspēles konkursā, bet Cerņi piemiņai veltītās prefektūras sacensībās apbalvota ar otrās pakāpes godalgu., Vajadzēs nopirkt koncertklavie- res …» Vispār ģimenē viņš ieņem mātes lomu … Un tas viss gulstas uz brāļa pleciem kā laimes nasta.
Un tādu ģimeņu, kas jau nostājušās uz bojāejas sliekšņa, ir vairāk nekā divdesmit miljonu … Onodera pacēlās no sēdekļa, lai pēdējo reizi pirms nosēšanās pārlaistu skatienu panorāmai, kas pletās lejā. Mazu mājiņu ciešas rindas, kooperatīvo maju masīvi, lēto dzīvokļu nami, vietām atsvaidzināti ar birztalu un uzkalniņu zaļajiem plankumiem, stiepās līdz pašam apvārsnim, kur savienojās ar brūnu dūmu aizsegto Osaku. Katrā šajā kastītē ritēja kāda cilvēka dzīve, kuru reizēm izdaiļoja pieticīgas cerības un izpriecas. Bet radniecības 'saites, ikdienā gluži nemanāmas, pie mazākās novirzes no normas — kā, piemēram, lauiāto draugu ķildas, bērna slimības, ienākumu samazināšanās vai radinieku nāves gadījumos — pēkšņi kļuva smagas kā svins …
Un nu vajadzēs izglābt, pārcelt, izmitināt vairāk nekā divdesmit miljonus šādu ģimeņu, kas līkst zem sūrā ikdienas dzīves sloga. Piespiest šos cilvēkus pamest māju, par kuru beidzot izmaksāta puse aizņēmuma, atstāt klavieres, kas ar lielām grūtībām iegādātas meitai… Visu pamest un doties svešatnē, nezināmā rītdienā …
— Ieslīgi pārdomās? Laiks kāpt ārā, — atsprādzē- jies brālis uzsita Onoderam uz pleca. — Vēl agrs, varbūt uzkodīsim? Ko tu teiktu par kādu zivju ēdienu?
— Vai gavēni jau drīkst beigt? — Onodera izklaidīgi atjautāja.
— Kāpēc gan ne? Esmu gavējis vakar visu dienu un šodien līdz divpadsmitiem. Šķirsts taču izvadīts … — brālis veikli nolēca zemē. — Tikai sievai nestāsti. Pēdējā laikā viņa šādos jautājumos ir ļoti pie- kasīga. Vecums nāk, vai.
Maltīti ieturēja Hokusinči kvartāla restorāniņā, kur gatavoja garšīgus zivju ēdienus, bet galvenais — pasniedza labākas markas rīsa degvīnu — sakē. Onodera dzēra daudz, taču nemaz nenoreiba. Izgājuši uz ielas, viņi iegrima gaismas jūrā, lai gan apgaismojums bija daudz vājāks nekā parasti, jo visur taupīja enerģiju. Vajadzēja apgādāt zemestrīcē cietušo Kanto apgabalu, un arī pašā Osakā grunts grimšanas dēļ vietējā TEC bija samazinājusi elektroenerģijas padevi. Tomēr pie bāru durvīm kā allaž čaloja sieviešu skanīgās balsis, jautri sagaidot un pavadot apmeklētājus.
Brālis piedāvāja pastaigāt pa bāriem un pārnakšņot pie viņa, bet Onodera atteicās, jo agri no rīta vajadzēja izlidot uz Tokiju. Istaba viņam bija rezervēta lidostas viesnīcā un arī biļete jau pasūtīta.
— Iztiec bez manis rītdienas ceremonijā … — viņš teica brālim. — Lai gan tiešām grūti šķirties. Radi arī pārmetīs …
— Neraizējies. Paļaujies uz mani, — brālis mierināja, maksājot tēriņu. — Kad ieradīsies pie mums? Jeb atkal pazudīsi uz ilgu laiku?
— Ā-ā, — Onodera izdvesa nenoteiktu skaņu, bet domās jau atradās pie bezgalīgā un savādā darba, ko vajadzēja atsākt ar rītdienu. — Nevaru pateikt. Gan paziņošu, kas un kā …
Uz brīdi apstājies, brālis izvilka no žaketes iekšējās kabatas garenu aploksni un pasniedza to Onoderam.
— Lūdzu, paņem, — viņš teica. — Par piemiņu no mātes …
Onodera ilgi turēja aploksni rokā. Rīklē iestrēdza rūgts kamols, un viņš pateica pavisam ne to, ko bija domājis.
— Brāl, brauc uz Kanādu, tā būs labāk. Tā būs labāk… — Viņš atkārtoja dedzīgi un satraukti. — Tev katrā ziņā jābrauc!
— Kāds tu jocīgs! — brālis iesmējās un devās uz priekšu.
— Ko pats darīsi, kādi tev pašam nodomi? Vai nebūtu laiks sākt ģimenes dzīvi? Vecpuisis pēc trīsdes- mitiem vairs ne pēc kā neizskatās …
Viņi šķīrās pie kāda restorāna durvīm. Brālis devās uz vienu pusi, Onodera uz pretējo… Uz augstas ēkas jumta skrēja laikraksta ziņu gaismas hieroglifi: «Fudzi kalna Hoei krātera izvirdums».
Pilsēta grima februāra beigu stindzinošajā aukstumā, no debesim sijājās retas, dzeļošas sniega pārslas, bet centrālajās ielās valdīja ierastā vakarstundu rosība. Tā pati automašīnu straume. Tādi pat banketi restorānos. Uzdzīvoja uzņēmēji un firmu kalpotāji. Skaļi lalinot karalaika dziesmu, aizsoļoja iereibuši kompānija. Jauniņas oficiantes garās kleitās ar atsegtiem pleciem, aukstumā trīcot, spiedzošiem smiekliem reaģēja uz kāda apmeklētāja jokiem. Vienmērīgā gaitā aizso- ļoja nopietns kungs dārgā kažokā. Uzmanīgi pieturot kimono apakšmalu, skriešus šķērsoja ielu nosalusi viesnīcas kalpone. Meitene puķu pārdevēja, ietinusies lakatā, piedāvāja garāmgājējiem ziedu buķetītes. Lēnām aizvilkās klejojošs ielas dziedonis ar ģitāru un akordeonu. Stāvēdami pie pārvietojamām letēm, pārdevēji — acīmredzot cerot iegūt peļņu no bāru oficiantēm — piedāvāja cepta astoņkāja šķēlītes. Šīs ielas vienīgās tautas ēdnīcas durvis bija plaši atvērtas, un pa tām varēja skaidri redzēt, kā kūp tikko no katla izņemtas nūdeles.