Savilcies no auksta sānu vēja, Onodera soļoja raibajā burzmā un nez kāpēc atcerējās, ka tuvojas Naras pilsētas Februāra tempļa svētā ūdens smelšanas svētki, šī doma lika viņam nodrebēt.
Dzīve rit savā ritējumā. Viss dzīvais gaidīt gaida pavasara iestāšanos. Šajā virpulī katrs cilvēks domā par savu nākotni. Pēc bargas ziemas atnāk ziedonis, uzplaukst sakūra, paaugas bērni, pienāk jauns mācību gads, ierindas rakstveži kļūst par nodaļas vadītājiem, oficiantes atrod aizbildņus un atver savus veikalus vai apprecas. Laika neapturamajā plūdumā cilvēki lolo savus pieticīgos sapņus, gaida gadalaiku miju, vada savu mūža gājumu, kuru rotā mazi prieciņi un saduļķo dažādas bēdas un likstas. Onodera atkal sadrūma kā pirmīt helikopterā. Viņu no šīs dzīves šķir caurspīdīga siena. Nē, tā nav vienkārša siena, bet nāves ekrāns. Ja uz dzīvi raugās no Onoderas puses, tad ikkatrā, pat visjautrākajā skatā var ieraudzīt nāves vaibstus. Bet ar gaismu pielietajās ielās skan neskaitāmu kurpju pāru klaudzieni, un katrs pāris nes uz priekšu cilvēka dzīvību … Onoderam atkal rīklē iespiedās karsts kamols.
— Bēdziet visi! — viņam gribējās skaļi kliegt. — Pavasaris vairs nav aiz kalniem! Bet vai jums atnāks vasara? Rudens? Vai sagaidīsit nākamo gadu?… Šī zeme, pa kuru jūs pašreiz soļojat, acīmredzot to nesagaidīs. Jūs esat pārliecināti, ka nokļūsit rītdienā, ja vienkārši iesit tikai uz priekšu … Bet rītdiena, tieši jūsu rītdiena, nebūs tāda, kā jūs to iztēlojaties. Milzīga dabas katastrofa apgāzīs šo rītdienu. Un kas nāks pēc tam? Neviens vēl nekā nezina. Bēdziet, glābieties!
Pametiet visu, bēdziet kaut vai pliki no šīs bojāejai no* lemtās zemes, glābiet savas dzīvības!
Onodera pēkšņi juta reibumu. Viņš nobijās, ka tiešām var nostāties ļaužu pūlī un sākt klaigāt. Ķersies visiem pēc kārtas pie krūtīm, grābs aiz pleciem un bie-,dēs: «Bēdziet! Glābieties!»
Nomākts no bailēm un reibinošas tieksmes, Onodera satvēra galvu. Nedrošiem soļiem lauzdamies cauri pretī plūstošai ļaužu straumei, uzskrēja virsū kādai garāmgājējai un izsita tai no rokām somu, no kuras izbira dažādi sīkumi.
— Piedodiet… — Onodera samulsis murmināja. — Tā ir mana vaina.
Vēlēdamies pacelt lūpu krāsu, pūdernīcu un mutautiņu, viņš zaudēja līdzsvaru un gandrīz ietriecās ar seju asfaltā. Par laimi, viņam izdevās noturēties un, lai neizstieptos visā garumā, viņš pietupās.
— Onodera-san! — atskanēja vinain virs galvas.
— Ko?!
Tieši sev priekšā uz asfalta viņš ieraudzīja melnas laka kurpes, bet virs tām melnas samta bikses. Viņa acis slīdēja arvien augstāk, un pēkšņi viņa plecam uz- gūla maiga roka.
— Cik ilgi es esmu jūs meklējusi, Onodera-san! Man vajag ar jums aprunāties …
Jūtot smagu reiboni, kas draudēja sašķelt gabalos viņa galvaskausu, Onodera ar pūlēm pacēla galvu. Ar stīpu apjozti mati, melnīgsnēja, nopietna seja. Kaut kur redzēts smaids …
Tā bija Abe Reiko!
7.
Plāna D štābam bija iedalītas vienpadsmit istabas trijos Aizsardzības pārvaldes ēkas stāvos. Lielākajā istabā nesen uzstādīja trīsdimensiju indikatoru, daudz apjomīgāku nekā uz «Josino». Šajā ekrānā ļoti uzskatāmi atspoguļojās visas enerģijas izmaiņas Japānas salu apakšzemes struktūrā. Indikatoru jau pirms pieciem gadiem bija konstruējusi firma, kas specializējās fotoelektronisko instrumentu izlaidē. Bet, tā kā šī ierīce bija grūti pieslēdzama skaitļotājam un dārgi izmaksāja, tā līdz šim laikam gandrīz netika izmantota. Jau plāna D īstenošanas pašā sākumā Nakada uzstāja, ka jāpasūta šāds trīsdimensiju indikators. Pirmo modeli aizveda uz «Josino», bet otrs, jau krietni pilnīgotāks, tagad bija uzstādīts štābā.
Neskaitāmi automātiskie indikatori, izvietoti jūras dibenā ap visu Japānas arhipelāgu, pa diviem kanāliem, kas darbojās supergaro un ultraskaņas viļņu diapazonos, raidīja informāciju par apakšzemes grūdieniem, siltuma plūsmu svārstībām, kontinenta nogāzes reljefu un gravitācijas lauka iedarbību. Informāciju ievāca divdesmit gan lieli, gan mazi ātrgaitas kuģi un desmit lidmašīnas un ar virszemes stacijas starpniecību ievadīja štāba skaitļotājā. Bez tam štābā ienāca ziņas par ģeomagnētiskajāin svārstībām, kuras gaisā reģistrēja trīspadsmit lidmašīnas un divi helikopteri, bet divas speciālas lidmašīnas pārraidīja informāciju par gravitārajām anomālijām. Vienlaicīgi štābs saņēma arī datus no Meteoroloģijas pārvaldes, kas saskaņā ar zemestrīču prognozēšanas plānu visā Japānas teritorijā bija izvietojusi virs zemes automātiskās reģistrācijas aparatūras.
Analizēt visu šo informāciju, uz tās pamata veidot trīsdimensiju modeļus un tad tos pārvērst indikatora signālos nebija pa spēkam Aizsardzības pārvaldes vienīgajam skaitļotājam. Tādēļ darbā iesaistīja Telegrāfa un telefona sakaru korporācijas zinātniskās pētniecības institūtu. Tas izveidoja lieljaudas skaitļotāju ar hologrāfisku atmiņu un savienoja to ar Aizsardzības pārvaldes skaitļotāju. Šim nolūkam izmantoja īpatnēju koaksiālo kabeli ar sešdesmit megahercu superdaudz- kanālu kontūru. Visi darbi, kas deva iespēju abus skaitļotājus izmantot vienlaicīgi, tika veikti neredzēti ātros tempos.
Štāba pārziņā nodeva arī piekto laboratoriju, kas atradās Jokosukā. Bez «Takacuki» tā rīcībā atradās vēl divi sargkuģi — «Jamagumo» un «Iiarukadze», kā arī jūras pašaizsardzības spēku visjaunākais un vislielākais kuģis «Haruna», kura koptilpums bija četri tūkstoši septiņsimt tonnu. Mēneša laikā štābam vajadzēja vēl saņemt ledlauzi «Fudzi», kas pašreiz atradās ziemeļu platuma grādos, un zemūdeni «Kairjū». To jau pirms pusgada Kobē ielaida ūdenī, kur tā vēl arvien atradās izmēģinājumu stadijā. Tātad tagad plāna D štāba rīcībā bija trešā daļa no visiem jūras pašaizsardzības spēku kuģiem.
Indikators darbojās, bet no visiem kontūriem bija pieslēgta tikai trešā daļa. Ieslēgto mēraparātu komplektam paplašinoties, pieauga arī datu un to veida skaits. Ienākošās informācijas apjoms nemitīgi pieauga ģeometriskā progresijā, tādējādi dodot iespēju arvien labāk izprast parādības, kas aizvien plašāk izvērsās zem Japānas salām. Pieaugošās skaidrības dēļ Nakadu dienu un nakti kratīja savāds drudzis un arvien biežāk nomāca atsvešināšanās sajūta.
— Stipri palielinājies spiediens no Japāņu jūras puses … — Nakada teica, aplūkojot ekrāna blokā Japānas salu trīsdimensiju attēlu, ko ieskāva mirgojošas daudzkrāsainas līnijas un punktiņi. — To es nemaz nebiju gaidījis …
— Pēdējās nedēļas laikā uz Jamato klints trīskārtīgi pieaugusi ģeotermiskā plūsma, — atsaucās jauns darbinieks no Meteoroloģijas pārvaldes. — Iespējams izvirdums.
— Bet Noto pussalā tuvākajā laikā var notikt zemestrīce, — piebilda Seismoloģijas institūta docents Masita.
— Mani vairāk satrauc enerģijas uzkrāšanās gar Itoigavas — Sidzuokas struktūrliniju, — sarunā iejaucās Valsts ģeogrāfijas institūta līdzstrādnieks. — Aprēķini pierāda, ka uzkrātās enerģijas daudzums jau sen pārsniedzis Zemes garozas elastīguma robežu. Bet šī enerģija ne tikai neizdalās, bet, tieši otrādi — arvien vairāk uzkrājas, kāpjot pāri teorētiskajam līmenim. Pašreiz notiek tikai maznozīmīgas kustības — vājas zemestrīces gar Macumoto lielā grābena[25] joslu un neliela grunts pacelšanās starp Omači un Takadu.