Выбрать главу

— Nakada-san, kā jūs domājat, — Masita jautāja. — Vai zem Japānas salām nenotiek kāda vēl pavisam nezināma paradība? Rodas iespaids, ka mantijas grimstošā plūsma daļēji ieplūdusi zem Japānas arhipelāga un izrāvusies Japāņu jūrā.

— Nevarētu teikt, ka gluži nezināma … — Nakada paņēma krīta gabaliņu un uzzīmēja uz tāfeles shēmu. — Mēs pastāvīgi vērojam šādus procesus.

— Saslēgtā ciklona fronte! — iesaucās Meteoroloģijas pārvaldes līdzstrādnieks. — Vai tas ir iespējams septiņsimt kilometru dziļumā zem zemes?

— Iespējams, ka daudz mazākā dziļumā izveidojusies horizontālā aile, — Nakada minēja. — Iesaku šovakar nopietnāk padarboties ar modelēšanu.

Piecu darbinieku vidū, kas bija sapulcējušies indikatora istabā, atradās arī Jukinaga. Visus sarežģītos aprēķinus viņi veica nakts laikā, kad atbrīvojās Aizsardzības pārvaldes skaitļotājs, tādēļ itin bieži vajadzēja būt nomodā līdz pašam rītam. Blakus iekārtoja pagaidu guļamistabu, kurā Jukinaga jau pirms pāris dienām bija ievācies ar guļammaisu.

Šoreiz viss vakars pagāja priekšdarbos un modelēšanu uzsāka tikai ap diviem naktī. Katrs darbojās ar divām datu ievadīšanas ierīcēm. Jukinagam bija vēl viens uzdevums — rīkoties ar videokameru, kas fotografēja katru indikatora koordināti. Nakada novēroja trīsdimensiju ekrānu. Nepagāja ne divas minūtes, kad viņš izbrīnījies skaļi iesaucās:

— Stop! Nāciet visi šurp!

Visi sapulcējās ap Nakadu. Jukinaga uzmeta skatienu ekrānam, kas atgādināja lielu, garenu ūdenstilpi, un viņam uzreiz aizrāvās elpa.

Ar zilu fosforescējošu līniju apvilktais Japānas ar- hipelāga modelis tieši ekrāna centrā bija pāršķelts uz pusēm un sasvēries uz sāniem. Spīdīgs, oranžsarkans aizsegs, kas bija apņēmis salas, kļuva gan bālāks, gan atkal uzliesmoja, tādējādi rādot, kā izvietojas enerģija.

— Vai jau grimst? — Jukinaga vaicāja trīcošā balsī.

— Pilnīgi grimst! — Nakada cietsirdīgi atbildēja.

— Pirms nogrimšanas vēl pāršķeļas vidū pušu …

— Pārāk ātri! — Masita palūkojās pulkstenī. — Vai nav pielaista kļūda laika mērogā?

— Itin nemaz, — iebilda Meteoroloģijas pārvaldes darbinieks, ieskatījies savā ievadā.

— Mērogs tas pats, kas parasti — trīs komā seši reiz desmit piektajā pakāpē, tas ir trīssimtsešdesrnit- tūkstoškārtīgs… Viena sekunde atbilst simt stundām …

— Aprēķiniet laiku, kas paies līdz tam brīdim.

— Simt divpadsmit komā trīsdesmit divas sekundes, — atbildēja jaunietis. — Reālajā mērogā tas ir vienpadsmit tūkstoš divi simti trīsdesmit divas stundas.

— Vienpadsmit tūkstoš divsimt stundas … — Jukinaga klusi nočukstēja. — Tas nozīmē, ka …

— Gads, trīs mēneši un vēl mazliet… — Nakada ar plaukstu uzsita pa indikatoru. — Pārbaudīsim vēlreiz joti rūpīgi. Ar mazāku laika mērogu — nulle komā deviņi reiz desmit piektajā pakāpē. Viena sekunde — divdesmit piecas stundas.

Visi metās uz savām vietām. Spīdošais attēls trīsdimensiju ekrānā nodzisa. Mērinstrumentu bultas atgriezās nulles pozīcijā. Kataklizmas modelēšana sākās no gala.

Vienaldzīgi skaitot sekundes, pāri spīdošai ciparnīcai slīdēja pulksteņa rādītājs, klakšķēja taustiņi, trokšņaini ieslēdzās elektroniskais iespiedaparāts. Šoreiz fosforescējošais stereoattēls kustējās daudz lēnāk. Pulsēdami liegi griezās sarkani, oranži un dzelteni gaismas punktiņi, starp tiem parādījās kustīgs daudzkrāsains plīvurs, kas ļoti atgādināja ziemeļblāzmu. Izstarodams gaismu, tas līgodamies lēnām tuvojās lokveidīgi izliektajam arhipelāga attēlam. Likās, ka skaisti zaigojoša, bet indīga raja gatavojas uzbrukt ar zilām svītrām konturētajai sauszemei…

Sākumā spulgojošajā attēlā nebija manāmas nekādas izmaiņas. Tad dzeltenie un oranžie plankumiņi, iezīmējuši punktētas līnijas, palēnām izdzisa, bet sarkanie punktiņi un spīdošais plīvurs pamazām palielinājās un kļuva arvien spilgtāki.

— Stop! — Nakada iekliedzās. — Laiks?

— Tieši trīssimt divas sekundes …

— Jukinaga-san, tālāko ne tikai fiksējiet videolentē, bet arī fotografējiet. Laika mērogu samazināsim uz pusi. Nulle komā četri reiz desmit ceturtajā pakāpē…

— Vai tā būs labi? — kāds vaicāja. — Varbūt samazināt četrkārtīgi?

— Domāju, ka tādā gadījumā detaļas nebūs skaidri redzamas. Sanāksim atkal kopā, kad modelis būs gatavs. Starts!

Noklakšķēja slēdzis, un sekunžu rādītājs atkal slīdēja apkārt ciparnīcai. Šoreiz cilvēki tuvojās ekrānam bez steigas, it kā nobijušies.

Spilgtie punkti pulsēja lēnāk, bet zaigojošais aizkars šūpojās laiski un miegaini. Ikkatras divas sekundes nosprakšķēja sešu fotokameru ieslēgi. Sarkanie punktiņi iezaigojās spēcīgāk un kā stikla bumbiņas nostājās rindā gar Japāņu jūras krastu un apkārt Idzu un Ogasavaras salām. No Klusā okeāna puses gar Japānas dziļvagu parādījās mirdzošs mākonis — augšdaļā piestrāvots zaļiem, bet apakšdaļā — sarkaniem toņiem. Ar katru sekundi tas spīdēja arvien spožāk un spožāk.

— Kas tas? — Ģeogrāfijas institūta darbinieks jautāja. — Iepriekšējā reizē es tādu nemanīju …

— Skatieties! — Nakada klusi iesaucās. — Skatieties zem Japānas salām!

Divsimt kilometru dziļumā no mirdzošā mākoņa sarkanās apakšdaļas pēkšņi atdalījās gaiša svītra, kas panira zem Japānas salu grēdas. Sasniegusi Japāņu jūru, šī svītra iezīmējās vēl intensīvāk, bet tad pārvērtās miglainā plankumā.

— Ko nozīmē šī svītra? — Masita nomurmināja.

— Kāpēc divsimt kilometru dziļumā enerģija tādā ātrumā tiecas uz Japāņu jūras pusi?

— Kāpēc? — Nakada pakratīja galvu. — Kurš var precīzi pateikt, kas notiek zemes dzīlēs? Pamatojoties uz indikatora sniegtajiem datiem, skaitļotājs izrēķinājis mums nepazīstamu procesu un izveidojis attiecīgu modeli.

— Tomēr, kāpēc enerģija uzkrājas tik dziļi zemē? — Masita īgni tincināja. — Teorētiski tas nav iespējams. Enerģija pārsniegusi Zemes garozas elastīguma robežu …

— Sākas … — meteorologs teica stingstošā balsī.

— Japānas salas … lūst…

Tomijamas līcī pie Japānas arhipelāga centrālās daļas pēkšņi izšāvās draudīga, sarkana zigzagveidīga šautra, vēršoties gan uz ziemeļiem, gan dienvidiem. Reizē ar šo šautru salās parādījās neskaitāmi daudz sīkāku līniju. Arhipelāga attēls izmainījās. Klusā okeāna pusē zaļi vizošais mākonis grima arvien dziļāk, pārvietojoties uz austrumiem. Sarkanmiglainais lāsums, kas bija izveidojies zem Japāņu jūras, pletās arvien plašāks un sāka pulsēt kā dzīvs. Arhipelāga gaišzilais attēls sasvērās — austrumdaļa uz austrumu pusi, rietumdaļa uz rietumu pusi. Pulkstenis precīzi skaitīja sekundes, klikšķēja slēdži un taustiņi, bet uz ekrāna grima Japānas salu grēda — mazliet sasvēru- sies, it kā gaisa trūkuma dēļ, tā slīdēja arvien zemāk un zemāk… Un tad salas sastinga. Zaļā mirgošana zem Klusā okeāna izdzisa reizē ar rozā blāzmu zem Japāņu jūras. Sarkano punktu rindas pamazām kļuva oranžas, tad dzeltenas, manāmi izretinājās, līdz beidzot pavisam izdzisa.