— Laiks?
— Pēc otrā starta sešdesmit divas sekundes … — kāds atbildēja. — Pārrēķinot dienās — trīsdesmit divas dienas un vēl dažas stundas.
— Un tāda kataklizma iespējama mēneša laikā… — atskanēja Masitas balss.
— Kādā virzienā un cik tālu pārvietosies salas? — Jukinaga jautāja.
— Pa horizontāli maksimums trīsdesmit pieci kilometri un mīnus divi kilometri pa vertikāli. Japānas austrumdaļa pagriezīsies uz dienvidrietumiem, rietumdaļa — uz dienvidiem, bet Kjūsjū sala pa kreisi, ar dienviddaļu pret austrumiem.
— Pārvietošanās pa vertikāli, mīnus divi kilometri … Tādā gadījumā pat kalnu virsotnes nepaliks virs ūdens.
— Palikt jau paliks. Bet vai jūs domājat, ka būs apdzīvojamas? — Nakada iesmējās. — Tur notiks nogruvumi, izvirdumi. Ar to vien izmaiņas nebeigsies. Arhipelāgs grims arvien dziļāk …
— Jā, — apliecināja Meteoroloģijas pārvaldes darbinieks, raugoties mērpaneļa rādītājos. — Pārvietošanās turpināsies ar vairāku centimetru ātrumu diennaktī kā pa horizontāli, tā arī pa vertikāli.
— Vai šis modelis ir pareizs? — Masita strupi jautāja. — Es nespēju tam ticēt! Kas tā par enerģiju, kas no Klusā okeāna pārvietojas uz Japāņu jūru tieši zem Japānas salām? Grūti pieļaut, ka tāds enerģijas daudzums tik lielā ātrumā tiktu cauri klinšu iežiem vairāku simtu kilometru dziļumā… Pie tam es vēlreiz atkārtoju: tāda enerģija tālu pārsniedz Zemes garozas elastīgumu…
— Pagaidiet… neuztraucieties, — Nakada pārtrauca viņu. — Iespējams, ka modelis ir nepilnīgs. Mēs taču nekā nezinām, kas notiek simts kilometru dziļumā … Bet šāda enerģijas pārvietošanās ir pieļaujama. Vai jums ir zināms tuneļefekts?
— Nakada-kun! Es, protams, atzīstu jūsu ģenialitāti, bet nedrīkst taču visu bāzt vienā maisā! — docents uztraucās. — Tuneļefektu izmanto atomkodola modelēšanā. Bet jūs uzskatāt, ka šis modelis noderīgs arī tik grandiozu parādību kā Zemes garozas procesu izskaidrošanā.
— Es nemaz nedomāju atsaukties tieši uz tuneļefektu! Neviens arī neuzskata, ka enerģijas pārvietošanās tik cietā ķermenī, kādi ir klinšu ieži, notiek vienīgi tādēļ, ka siltumu pārnes kristāliskā režģa svārstības. Bet ir zināma ļoti interesanta parādība, kas vērojama blīvos cietos ķermeņos un atgādina tuneļefektu.
— Kas par parādību?
— Enerģijas pārvietošanās divfāzu — šķidrās un cietās — matērijas robežjoslā.
— Jūs domājat ledu?
— Sļūdoni, — Nakada teica. — Runā, ka milzīgu šļūdoņu bloku iekšpusē rodas ūdens ailas un cauruļ- veidojumi, pa kuriem tek ūdens. Šis ūdens, protams, satur sīkus ledus gabaliņus, un pietiek jau ar niecīgām temperatūras vai spiediena svārstībām, lai ūdens atkal pārvērstos cietvielā un alas izzustu. Tomēr šļūdoņos acīmredzot paliek pietiekoši gari tuneļi, pa kuriem tek ūdens…
— Jūs gribat teikt, ka līdzīga parādība notiek zem Japānas salām? — Masita ironiski jautāja. — Bet kur pierādījumi?
— Vai tādi vispār pastāv? Tas taču ir modelis! — Nakada sakrustoja rokas uz krūtīm. — Bet vai jūs nekad neesat domājis, kāpēc magma izverd pa tuneļveida ailām? Uzskata, ka Fudzi kalna akas izveidojusi lava. Kā tas tai izdevās?
Jukinaga ar aizrautu elpu klausījās strīdā.
— Jā … — pēc īsa brīža teica Masita. — Iespējams. Klinšu iezī ar augstu temperatūru zem liela spiediena veidojas tunelis, pa kuru šķidra straume ar lielu ātrumu pārvieto siltumu. Labi, piekrītu… Bet sakiet, kā ar enerģiju, kas pārvietojusies Japāņu jūrā un tur sakrājusies …
— Šī problēma itin nemaz nav pretrunā ar slavenā profesora Cuboi Tadao «seismiskā tilpuma modeli» … — Nakada atvairīja uzbrukumu. — Enerģijas uzkrāšanās Zemes garozā pēc Cuboi modeļa notiek zināmos ietvaros. Zemes garoza nevar bezgalīgi uzkrāt enerģiju. Izrēķinājis Zemes garozas elastīguma koeficientu un jau notikušo zemestrīču enerģiju, Cuboi nonāca pie slēdziena, ka «seismiska tilpuma» vienība ir lode ar simtpiecdesmit kilometru rādiusu. Labi! Bet, ja «seismiska tilpuma» vienībai ir uzkrājamās enerģijas robeža, tas nevar traucēt enerģijai uzkrāties blokā, kas līdzinās vairākiem «seismiskiem tilpumiem», un tādā gadījumā enerģija var daudzkārt pārsniegt to daudzumu, ko spēj uzkrāt tilpuma vienība. Vai nav tiesa? Pie tam katrā vienībā enerģijas masa var būt daudz mazāka nekā tās pieļaujamā robeža. Ja vēl pieņem, ka enerģijas uzkrāšanā piedalās mantija …
— Atkal par mantijas zemestrīci? — Masita vēl arvien ironizēja.
— Es to neesmu teicis… — Nakada ar galvu pamāja uz ekrānu. — Liekas, ka enerģija, kas siltumplūs- mas veidā lielā ātrumā pārvietojas uz Japāņu jūru, laikam gan uzkrājusies lielā Zemes garozas platībā un izdaloties atstums Japānas salas uz dienvidaustrumiem.
— Bet zemestrīces?
— Tās, protams, notiks, jo sāks atbrīvoties enerģija, kas uzkrājusies katrā seismiskajā vienībā… Kopumā atbrīvosies ļoti liela enerģijas masa.
— Vārdu sakot, visas lietas būtība slēpjas šajā enerģijas tunelī, — Jukinaga atviegloti uzelpoja, atgāja no indikatora un paņēma krīta gabaliņu. — Okeānis- kās litosfēras iegrimšanu gar Japānas Klusā okeāna piekrasti, ja ņem vērā to, kā uzbūvēta fokālā zona, kurā sakoncentrēti visi hipocentri, var uzskatīt par milzīgas nogāzes iespiešanos mantijā. Sākumā tās nosvere nepārsniedz divdesmit trīs grādus, bet simt kilometru dziļumā pieaug līdz sešdesmit grādiem. Iegrimšanas trase virzās zem Japānas arhipelāga, Japāņu jūras un izbeidzas kaut kur zem kontinenta piekrastes…
Jukinaga shēmas centrā uzvilka lielu bultu.
— Okeāniskās plātnes iegrimšanai sākoties, vērojama temperatūras un spiediena strauja krišanās, kas izraisa mantijas vielas sablīvēšanos. Tādēļ grimstošās plaknes slīpums sākumā nolaidens. Japānas salas iegrims tik daudz, cik slīpa būs šī plakne. Līdz šim laikam es nekādi nespēju saprast, kāpēc Japānas dziļvaga nepaceļas austrumu pusē, bet tagad šis jautājums kļuvis mazliet skaidrāks …
— Japāna grims, nedaudz pagriezdamās ap savu asi… — Nakada teica, ievelkot Jukinagas shēmā vēl vienu līkni. — Visticamāk, ka lūzums izveidosies arhi- pelāgā gar enerģētisko tuneli Japāņu jūras pusē, un tad Japānas salu grēda, uzkrājušās enerģijas grūsta, ieslīdēs Japānas dziļvagā …
— Pēc jūsu vārdiem viss iznāk ļoti vienkārši… — Masita šaubīgi pakratīja galvu. — Tātad Japanns salas slīdēs lejup, neizraisot enerģijas sprādzienveida izdalīšanos, kas radītu neredzētus zaudējumus. Vai nav pārāk gludi un skaisti?
— Bet vai tad dabā nekad nekas nenotiek gludi? — Nakada jautāja. — Un tomēr, Japānas salām lūstot, atbrīvosies tik milzīga enerģija, ka virs zemes nepaliks vesela neviena celtne.
— Kāda tur starpība! Japānas salas tik un tā nogrims … — Jukinaga bezcerīgi nosēca. — Bet kad? Kad sāksies lielā kataklizma?
— Pēc šīsdienas modeļa — trīssimtotrajā sekundē… — trīcošā balsī paziņoja Meteoroloģijas pārvaldes darbinieks. — Tas nozīmē, ka līdz sākumam atliek trīssimtdivpadsmit komā piecdesmit četras dienas …
— Mazāk nekā gads … — ar mokām izspieda Ģeogrāfijas institūta pārstāvis. — Desmit mēneši un vēl dažas dieniņas …
Visi sastinga ap indikatoru.
Vēl tikai desmit mēneši!
Jukinagam uznāca reibonis. Likās, ka zem kājām jau grimst grīda. Pēc desmit mēnešiem … Protams, ja modelis pareizs … Bet ko var izdarīt desmit mēnešu laikā?
Nakada joprojām stāvēja, rokas sakrustojis. Pēkšņi viņš apņēmīgi nocēla telefona klausuli.