— Gribi izcelt no gultas ministru kabineta kancelejas priekšnieku? — Jukinaga vaicāja.
— Premjeru! — Nakada izmeta, nospiežot taustiņu.
— Ko jūs? — Masita pārbijies izdvesa. — Vajag
taču ievērot subordināciju! Un vispirms nepieciešams rūpīgi pārbaudīt modeli…
— Vai tagad laiks par tādām lietām domāt! Jāgatavojas visjaunākajam variantam! — Nakada apklusa, ieklausoties telefona klausules signālos.
— Diez vai kāds sauks viņu pie aparāta tik vēlā stundā … — Jukinaga noburkšķēja.
— Es zvanu uz speciālu numuru. Šis telefons novietots blakus premjera gultai… — Nakada teica, raugoties tukšumā.
Jukinaga, nezinādams kur likties, piegāja pie istabas vienīgā loga. Atgrūda biezos aizkarus. Ledaini naksnīgajās debesīs parādījās gaiši pelēka svītra. Ausa rīts …
Pulksten septiņos no rīta «Hilton Hotel» foajē pulcējās lielāko laikrakstu, telegrāfa aģentūru un televīzijas kompāniju direktori, galvenie redaktori un komentētāji. Visi ieradās neuzkrītoši, it kā brokastīs, cenzdamies nepievērst sev ļaužu uzmanību.
Speciālajā telpā, kas pēc zemestrīces bija jau gandrīz pilnīgi atjaunota, atnācējus sagaidīja jauniņi sekretāri un ministru kabineta kancelejas priekšnieka vietnieks.
— Premjers un kancelejas priekšnieks drīz ieradīsies, — teica kāds no sekretāriem. — Kabineta sēde nedaudz ieilgusi…
— Kabineta sēde? — pārjautāja kāds direktors.»— Tik agrā stundā?
— Jā … — sekretārs atbildēja, uzmetis acis kancelejas priekšnieka vietniekam. — Tika sasaukta pulksten piecos …
Visi saskatījās.
— Tanaka-san, — komentētājs griezās pie kancelejas priekšnieka vietnieka. — Acīmredzot situācija ir Joti saspringta?
— Jā-ā … — vietnieks, allaž jautrs un plaši pazīstams ar saviem asprātīgajiem jokiem, tagad bija sa- drūmis kā mākonis. — Pat mums tas nāca gluži negaidīti …
— Es vēlreiz gribu pajautāt… — premjers pārlaida acis pār kabineta locekļiem, kas bija sapulcējušies viņa rezidencē. — Vai jūs piekrītat, lai oficiāls paziņojums tiek publicēts pēc divām nedēļām, bet nepieciešamības gadījumā pat ātrāk?
Ministri sastinga traģiskā klusumā.
— Šausmas, — izmeta finansu ministrs. — Laika sprīdis līdz nāves slieksnim pēkšņi saīsinājies uz pusi…
— Vai nevarētu atlikt vēl uz kādu mēnesi… kaut vai uz trim nedēļām? — jautāja tirdzniecības un rūpniecības ministrs. — Man bija privātsaruna ar dažiem rūpniecības un finansu aprindu pārstāvjiem. Skaidrs, ka divas nedēļas ir pārāk īss laiks, lai varētu izstrādāt konkrētus pasākumus un pieņemt galīgu lēmumu … Jo pēc oficiāla paziņojuma sāksies panika …
— Jā, izvairīties no satraukuma nekādi neizdosies. Bet visvairāk jābaidās, lai mūs šajā ziņā neapsteidz ārvalstis, — brīdināja kancelejas priekšnieks.
— Vai tāda varbūtība pastāv? — painteresējās transporta ministrs. — Jūs domājat, ka kāda ārzemju zinātniskā biedrība šajā sakarībā var uzstāties ar paziņojumu?
— Štābā apgalvo, ka tas esot pilnīgi iespējams, — kancelejas priekšnieks atbildēja. — Tiesa gan, mums vēl nav zināms, kas un kādā mērā informēts. Pēdējā laikā vērojama izteikta tendence veikt zinātniskus pētījumus ap Japānas salām: palielinājies ārzemju kuģu, lidmašīnu, mākslīgo pavadoņu skaits. Esam nosūtījuši uz dažām valstīm slepenas misijas, lai izpētītu pārceļošanas iespējas. Tātad valdību galvām tai lietai jābūt skaidrai, lai gan viss tiek turēts slepenībā.
— Manuprāt, oficiāls paziņojums jāaizkavē līdz pēdējam brīdim. Līdz tam brīdim, kad vairs nekas nebūs noslēpjams, — teica Aizsardzības pārvaldes priekšnieks. — Tā domā arī štābs. Neizpaust līdz pēdējam un gatavoties visiem spēkiem…
— Uzskatu, ka divas nedēļas ir ļoti piemērots termiņš … — beidzot, it kā atbrīvojies no sastinguma, savu viedokli izteica finansu ministrs. — Starptautiskie spekulanti jau sākuši lielā vairumā pārdot jenas. Ir arī pazīmes, ka par dempinga cenām tiks pārdoti mūsu aizņēmumi, kas piešķirti dažādām ārvalstīm. Sākumā mēs domājām, ka tās ir lielās zemestrīces sekas, tomēr gada beigās mūsu vērtspapīru kurss nostabilizējās, bet tagad, pēc slepeno misiju aizbraukšanas, tas atkal sācis kristies. Vairākas Eiropas bankas uz laiku atlikušas finansiālos norēķinus ar Japānas uzņēmumiem. Jādomā, ka kaut kāda informācija noplūdusi. Ja tas tiešām tā, tad labāk pašiem spert pirmo soli. Divas nedēļas ir piemērots termiņš.
— Korejai, Taivanai un kontinentālajai Ķīnai acīmredzot būs jāpaziņo savlaicīgi, — ierosināja ārlietu ministrs. — Sevišķi Korejai. Tā laikam cietīs būtiskus zaudējumus. Pie tam šāds paziņojums nepieciešams arī no starptautiskas uzticības viedokļa.
— Kā jūs domājat, kad notiks ANO Mandātu padomes sēde? — premjers griezās pie ārlietu ministra.
— Vajadzētu sanākt tuvāko trīs nedēļu laikā. Pateicoties ANO sekretariāta gādībai, Padomes dalībnieki ir mazliet sagatavoti. Visgrūtāk būs ar Austrāliju un Ķīnu. Iebildumi gaidāmi arī no Indonēzijas — tās intereses arī tiks skartas… Jā, situācija ir pārāk neparasta … Ja arī Mandātu padomē viss noritēs gludi, iebildumi var rasties Drošības padomē vai pat Ģenerālajā Asamblejā … Jo, stingri ņemot, mandāts tiek piešķirts, lai nodrošinātu aizbilstamās teritorijas neatkarību, bet te ir runa par sava veida iebrukumu un okupāciju.
— īstenībā tā arī būs … — tirdzniecības un rūpniecības ministrs nomurmināja. — Iedomājieties paši. Jaungvinejas ziemeļrietumu daļā, kurā ir tikai mazliet vairāk nekā simttūkstoš iedzīvotāju, ieplūdīs veseli desmit miljoni japāņu bēgļu …
— Tada-kun, vai tu kara laikā gadījumā neesi bijis Rabaulas vienībā? — aizsardzības ministrs zobgalīgi vaicāja. — Ilgojies pēc Bismarka arhipelāga un Jaun- britānijas salas?
— Ja ilgosities pēc šīm vietām, tad jūs atkal sāks saukt par militāristu, — pasmīnēja ārlietu ministrs.
— Jo vairāk nervozēs citi, jo murns pašiem jābūt piesardzīgākiem …
Ienāca sekretārs un kaut ko iečukstēja premjeram ausī.
— Tātad uzskatīsim, ka oficiāls paziņojums tiks sniegts pēc divām nedēļām un ka neviens pret to neiebilst … — premjers teica, ceļoties kājās. — Bet turpmāk labi jāuzmana korespondentu kungi. Es tūdaļ braucu tikties ar viņu bosiem.
— Mūsu pašu valstī, protams, vajadzēs izvērst attiecīgu kampaņu, bet galvenais šajā lietā tomēr ir starptautiskā sabiedriskā doma, — teica laikraksta «A» galvenais komentētājs, ar karoti maisīdams kukurūzas pārslas.
— Šaubu nav, — viņam piekrita kancelejas priekšnieks. — Ārlietu ministram ļoti rūp tieši šis jautājums.
— Vai nevajadzētu apspriesties ar kādu ievērojamu ārzemju žurnālistu, piemēram, ar Greiemu no «New York Times» vai Kovaļski no «Le Monde»? — ierosināja laikraksta «M» direktors.
— Divas nedēļas ir galīgā robeža, — teica laik- sta «Y» galvenais redaktors. — Pēc Tokijas lielās zemestrīces ārzemju laikrakstu un telegrāfa aģentūru speciālie korespondenti apsēduši Japānu. Situācija tagad izveidojusies tāda, ka pat vienošanās ar ārzemju korespondentiem neizslēdz nejaušības, kuru rezultātā presē var parādīties priekšlaicīga informācija. Atceraties, kas notika pēc tam, kad masu žurnāls bija publicējis savās slejās piedzērušā zinātnieka prātojumus? Ārzemju korespondenti vēl arvien meklē viņu, vai bez kājām noskrējušies.
— Šis zinātnieks, — televīzijas kompānijas «X» direktors paskaidroja, — laikam tiešām saistīts ar šo problēmu … Klīst baumas, ka viņš pēc izgalvošanas esot pazudis bez vēsts … Ja parādīsies pats vai kāds viņam līdzīgs, atkal sāksies liela jezga …