— Bet vai nevarētu šo paziņojumu kā sensāciju nodot kādai ārzemju aģentūrai vai redakcijai? — premjers nedroši jautāja. — Bija taču tāds gadījums, kad amerikāņu laikraksts pasniedza sensacionālu ziņu par
defektlvajām japāņu automašīnām? Varbūt ari šoreiz varētu rīkoties tādā pašā veidā. Pastāv uzskats, ka šāds ceļš būtu daudz efektīvāks.
Iestājās īsa pauze. Tad ar neslēptu īgnumu sāka runāt laikraksta «S» galvenais redaktors:
— Kāda tam jēga, premjera kungs? Vislabāk būtu, ja valdības paziņojums parādītos reizē gan pie mums, gan aiz robežām. Šajā gadījumā sīkām viltībām būtu pārāk īss mūžs.
— Mūs vairāk interesē, kad tiks sniegta sīkāka informācija par evakuācijas plānu, — televīzijas kompānijas «H» direktors rīkotājs uzstāja.
— M-jā, kādu laiku visas pasaules uzmanība tiks pievērsta Japānai kā savā laikā Vjetnamai, arābu valstīm un Bangladešai, — lēni runāja tās pašas televīzijas kompānijas galvenais redaktors, cītīgi maisot kafiju, kurai viņš nebija pat pieskāries.
Galvenā redaktora acis raudzījās sienā. Kad karadarbība Vjetnamā un Tuvajos Austrumos bija sasniegusi savu apogeju, viņš vadīja informācijas nodaļu. Tagad viņam atmiņā atausa to dienu pēdējo ziņu kadri. Vjetnamieši kara liesmās, Palestīnas un Bangiadešas bēgļu nometnes. Ceļi ar gurdi klīstošiem nezināmiem cilvēkiem. Aiz muguras — trūcīga mājas iedzīve, sejās — bezgalīgs nogurums… Bēgļi, kas bez mazākās cerības uz nākotni velk dzīvību nožēlojamās nometnēs … Un šo cilvēku drūmās, bezcerības pilnās acis … Tagad viņa domās šie cilvēki iznira ar japāņu sejām …
— Bet… — klusi klepodams, ierunājās kādas telegrāfa aģentūras direktors, no klātesošajiem gados visvecākais. — Vai ir iespējams… tikai kādu desmit mēnešu laikā … izglābt mūsu tautu … izglābt simts desmit miljonu cilvēku dzīvības? Izvest visus kaut vai tikai ar to, kas viņiem tajā brīdī mugurā?
— Jamasita-san, — premjers mierīgi sacīja, — tādu jautājumu nevajag uzdot. Mēs nedrīkstam, mums nav tiesību teikt, ka tas ir neiespējami. Es ceru, jūs pats labi saprotat, ka atbilde var būt tikai viena — tam jāveltī visas mūsu pūles …
Atkal ienāca sekretārs un kaut ko iečukstēja premjeram ausī.
'— Nu ko… — teica kancelejas priekšnieks. — Apakšpalātas oficiālajā rezidencē paredzēta tikšanās ar četru opozīcijas partiju vadītājiem…
— Kad jūs vispārējos vilcienos iepazīstināsit mūs ar evakuācijas plānu? — jautāja K partijas galva. — Jādomā, ka uzmetums jau gatavs. Ja reizē ar oficiālo paziņojumu tautai netiks darīts zināms darbības plāns, panika būs neizbēgama.
— Ņemot vērā ārkārtējos apstākļus, nodibināsim parlamentā ārpuspartiju komisiju, tas pats par sevi saprotams … — pirmās opozīcijas partijas galva drūmi sarauca uzacis. — Bet mums ir ienākušas nepatīkamas ziņas. Izrādās, ka valdošā partija jau labu laiku bez mūsu ziņas slepeni informējusi finansistu un rūpnieku aprindas. Daļa uzņēmēju tūdaļ sākusi izvest kapitālus uz ārzemēm. Vai būtu taisnīgi atbalstīt tikai šis divas grupas? Valdībai vienlīdz jāatbild visas tautas priekšā. Šāda neglīta valdošās partijas rīcība izpaužas ik uz soļa. Tādēļ mums ir radušās šaubas, vai evakuācijas plāns tiešām paredz glābt ikviena Japānas pilsoņa dzīvību. Pirms sākt šī plāna īstenošanas pārbaudi, mums, premjera kungs, gribētos dzirdēt no jums tā galveno ideju.
— Mūsu mērķis ir bez šķirošanas glābt visu pilsoņu dzīvības … — premjers teica. — Tam tiek veltītas visas pūles. Pie tam valdībai ir jāuzņemas atbildība par visas simtdesmit miljonu lielās tautas eksistenci arī pēc katastrofas …
— Bet, — iebilda M partijas līderis, — lai gan valdības partija visu laiku sludina cieņu pret ikkatras personas tiesībām, taču līdz šim rūpējusies galvenokārt tikai par finansistu un rūpnieku aprindu interesēm. Tas vēl nav viss. Valdības pūles tiek veltītas valsts un tās struktūras saglabāšanai. Mums liekas, jūs pats saprotat, ka tāda rīcība ļoti atgādina pirmskara birokrātiskās valdības politiku, kuras pamatā bija pastāvošās valsts struktūras saglabāšana, ignorējot atsevišķu personu dzīvības. Rezultātā valsts struktūras un autoritātes saglabāšanas vārdā tika upurēti miljoniem japāņu. Acīmredzot šādas politikas gars tik ātri
neizgaist. Jāšaubās, vai tagadējā valdība ir gatava upurēt savu autoritāti un visas birokrātiskās formalitātes, lai ar visu sparu mestos glābt tautu no bojāejas …
— Atklāti runājot, valsts struktūra ir ļoti sarežģīta problēma, — premjers nosvērti runāja. — Protams, ir gadījumi, kad upuru skaits mazinās, ja valdība rīkojas, atmetot savu patmīlību … Taču, balstoties uz savu pieticīgo pieredzi, varu teikt, ka gan kara laikā, gan ari pēckara gados kā uz kontinenta, tā mūsu valstī kārtības un miera traucējumi izraisīja ilgstošus un ļoti lielus zaudējumus. Jūs, Kono-san, varbūt teiksit, ka mums ir atšķirīgi viedokļi, bet es esmu pārliecināts, ka politiķis ir tas pats, kas skatuves strādnieks … Man skaidra tikai viena lieta: jārīkojas, sevi nesaudzējot, bet patmīlība un autoritāte jāaizmirst. Mēs esam sadūrušies ar sevišķi neparastu gadījumu … Tālāk ārkārtīgi liela nozīme būs attiecībām ar dažādām ārvalstīm. Lai nodrošinātu japāņu tautai nākotni, kādam, sevi nesaudzējot un aizmirstot savu pašcieņu, būs jādodas lūgties pie tām. Nedrīkst pārlieku ticēt, ka viss iecerētais izdosies simtprocentīgi. Mums no visām pusēm bruks virsū, nicinās, bārs, lamās un sauks pie atbildības. Bet es uzskatu, ka mums, kā jau skatuves strādniekiem, jādara viss, kas ir mūsu spēkos. Es lūdzu jūsu palīdzību, jo pašreiz mēs visi atrodamies vienā teātrī …
— Morokata-kun… — trešās opozīcijas partijas vadītājs ierunājās zemā, dobjā basā. Tā bija veca politiska darbinieka un oratora balss, kas strīdos spēja pārvērsties lauvas rēcienos. — Tu saki, ka politiķi dara to pašu, ko skatuves strādnieki… Pēckara birokrātiskā valdība allaž uzskatīja, ka, rīkojoties pēc skatuves strādnieku principa, ir iespējams nokārtot jebkuru problēmu. Manuprāt, tā ir valdības galvenā kļūda un cēlonis tam, ka tauta uzskata politiku par kaut ko tumšu un viltīgu. Protams, arī politikā vajadzīgi savi skatuves strādnieki. Kādam taču jāseko, lai visi ārējie efekti, kas tik nepieciešami sabiedrībai, būtu mūsdienīgi. It sevišķi tādā gadījumā, kā pašreiz, kad dzimtenei draud briesmas. Te vajadzīgs varonis, «tēvzemes glābējs», stiprs cilvēks ar nelokāmu gribasspēku un stingru raksturu, persona, kas spējīga iedvest apjukušajai tautai cerības uguntiņu, norādīt tai ejamo ceļu, piecelt to un izglābt no bēdas. Bet vai valdošajā partijā, ieskaitot arī tevi pašu, ir šāda personība? Vai tev ir tāda apņēmība un popularitāte, kas |autu nostāties priekšgalā vienībai, kas uzsāks cīņu ar nepieredzētu dabas katastrofu? Vai tu spēsi to izdarīt, kad tev pašam būs jāuzņemas Ašuras — kareivīgā dēmona — loma? Mēs ar tevi kādreiz mācījāmies kopā, tādēļ atļauj man būt vaļsirdīgam. Tu esi spējīgs ierēdnis, kas, protams, māk izlocīties. Bet tev trūkst tās apņēmības, kas absolūti nepieciešama, lai pārvarētu šādu milzīgu postu…
— Ar to jāsaprot, ka tu pats uzņemsies varoņa lomu? — premjers jautāja ar mākslotu smīnu. — Acumi-san, man vienalga, kas tieši — tu vai kāds cits — tiks iecelts par nākotnē iespējamās ārpuspartiju koalīcijas ministru kabineta priekšsēdētāju. Es neuzskatu, ka pats būtu ļoti piemērots šādam postenim. Bet, kamēr «tēvzemes glābējs» nav atrasts, mans pienākums strādāt, cik to atļauj spējas. Bet «varoni», ja viņš vispār būs vajadzīgs, tauta sameklēs pati. Taču man liekas, ka ļaudīm, kas vēl labi atceras kara gadus, līdz riebumam apnikuši šie «tēvzemi glābjošie varoņi». Viņi uz savas ādas izbaudīja, cik tālu var novest Japānu «varoņi» un viņu «varoņgājieni» …