— Lai nu kā, — teica galvenās opozīcijas partijas līderis, — bet mēs lūdzam steidzīgi iepazīstināt mūsu pārstāvjus ar plānu D un tiem evakuēšanas pasākumiem, kas jau izstrādāti. Nevar taču gaidīt līdz parlamenta sesijai, kas sāksies tikai pēc divām nedēļām!
— Protams. Mēs esam sagatavojušies, — kancelejas priekšnieks paziņoja. — Tiklīdz jūs nozīmēsit pārstāvjus, tūdaļ iepazīstināsim viņus ar visiem datiem.
— Vai ar divām dienām pietiks? — premjers vaicāja. — Lai gan esam nolēmuši nogaidīt divas nedēļas, tomēr apstākļi ir tādi, ka informācija var noplūst jebkurā brīdī. Šajā ziņā sevišķi bīstamas ārvalstis. Ja no turienes sāks ienākt kādas ziņas, mēs būsim spiesti nekavējoties sniegt oficiālu paziņojumu. Ceru uz sadarbību ar jums.
Premjers paklanījās, visi reizē piecēlās kājās. Kad opozicionāri atstāja istabu, kāds garāmejot pačukstēja kancelejas priekšniekam: «Vai viņa majestātei vēl nav ziņots?» Priekšnieks aši atskatījās, bet tā arī nesaprata, kurš bija uzdevis šo jautājumu.
— Liekas, ka Eiropas investitori ir kaut ko saoduši… — teica Finansu ministrijas Starptautiskās valūtas pārvaldes priekšnieks. — Šorīt sākusies masveidīga japāņu obligāciju pārdošana. Ar fiktīvu personu starpniecību mēs iepērkam tās, bet, ja tā turpināsies, mums krasi samazināsies līdzekļi, kas asignēti zelta iepirkšanai.
— Es domāju, ka labāk būtu pakļauties notikumu gaitai, — kādas valūtas bankas direktors ierosināja. — Pazemināsim kursu, lai izpārdošanu sāk parastie obligāciju un akciju īpašnieki. Vairs nav jēgas uzturēt kursu, lai saglabātu noslēpumu … Uzpirksim tad, kad vērtspapīru tirgus cenas būs kritušās vēl vairāk.
— Par kādu cenu mēs tās tagad uzpērkam? — vaicāja finansu ministrs.
— Drīz dabūsim par piecdesmit procentiem no nominālās vērtības.
— Varbūt labāk pārtraukt cenas uzturēšanu pie piecdesmit pieciem procentiem, — finansu ministrs nomurmināja. — Pēc tam pavērosim, līdz kādam līmenim turpināsies lejupslīde …
— Vai informācija par zelta iepirkšanu nav noplūdusi? — painteresējās Japānas Valsts bankas direktors.
— Kā to lai saka, — Valūtas pārvaldes priekšnieks paraustīja plecus. — Mēs uzskatījām, ka rīkojamies ļoti piesardzīgi, bez steigas, lai neizraisītu aizdomas, bet iepirkšanas gaitā, lai gan darījām to lēnā tempā, tomēr diezgan ievērojami pacēlām zelta cenu. Neuzdrošinos apgalvot, ka cēlonis japāņu obligāciju un akciju masveida izsviešanai biržās neslēpjas sakarībā starp zelta un Eiropas valūtu kursa celšanos un jenas zemo kursu attiecībā pret dolāru.
— Ja pavērojam, kā Amerikas un Eiropas biržās rīkojas mākleru firmas, uzreiz kļūst skaidrs, ka mūsu centieni atpirkt atpakaļ mūsu pašu vērtspapīrus ļoti atgādina aitas pielabināšanos vilkam, — norūca Valūtas bankas direktors. — Es nesaku, ka tā ir mantas sviešana pakaļ zaglim, bet tomēr vajadzētu izmantot kādu labvēlīgu gadījumu un tā kārtīgi viņus pārmācīt.
— Jā, varētu jau gan, ja tik mēs nebūtu nokļuvuši pašreizējā situācijā, — izmeta Valsts bankas direktors. — Tagadējos apstākļos, man šķiet, ar visu nopietnību jāizturas pret starptautiskās uzticības jautājumu, allaž turot prātā, kāda nākotne sagaida japāņus, kas zaudēs savu teritoriju. Lai iedzīvojas blēži un krāpnieki. Bet mēs nedrīkstam nodarīt zaudējumus starptautiskajiem investīcijas uzņēmumiem, nemaz nerunājot par mūsu akciju sīkajiem turētājiem ārzemēs. Mēs vienkārši nevaram atļauties padarīt viņus par saviem ienaidniekiem. Lai cik rūgts būtu šis kumoss, bet mums pašiem vajadzēs uzņemties zaudējumu lielāko daļu un pacensties, lai Japānas nogrimšanas dēļ citas valstis neciestu materiālus zaudējumus. Tas, protams, nenozīmē, ka mēs varam atmest visam ar roku un atļauties kļūt par ubagiem. Nē, vajag censties saglabāt to, kas mums ir. Tādas pūles uz laiku palielinās mūsu grūtības, bet nākotnē tās atmaksāsies simtkārtīgi… Mūsu priekšteci Meidzi laikmetā1 ar tukšām rokām un kabatām rīkojās tāpat un tieši ar to iekaroja sev starptautisku uzticību …
— Nezinu, nezinu… Šaubos, vai šāda smalkjūtība atstās kādu iespaidu uz starptautiskajām finansu aprindām … — Valūtas pārvaldes priekšnieks pakratīja galvu.
— Protams, ka atstās! — pārliecināti teica Valsts bankas direktors, cilvēks ar kupliem sirmiem matiem. — Bez tādas pārliecības, manuprāt, — nezinu, ko par to domā politiķi — nav iespējams dibināt starptautiskas uzņēmēju apvienības… It sevišķi tādos gadījumos, kad runa ir par ilgtermiņa pasākumiem… Tādas ir manas domas …
— Par nelaimi, — Ekonomisko apvienību federācijas priekšsēdētājs smagi nopūtās, — tik īsā laikā uz ārzemēm varēs izvest tikai piecus procentus nekustamā īpašuma, kas pieder tautai. Pēc Japānas nogrimšanas tās kapitāls aiz robežām nebūs lielāks par desmit procentiem no tagadējā nacionālā kapitāla, ieskaitot arī to daļu, kas līdz šim laikam tika izvesta slepeni.
« Meidzi laikmets — 1867.—1912. g.
— Piedodiet! Ir paredzēts ieviest stingru kontroli kuģu sadalē, — trīcošā balsī ierunājās kāds federācijas loceklis. — Skaitļi, ko nupat nosauca priekšsēdētājs, būs reāli tikai tādā gadījumā, ja mums būs atļauts pēc saviem ieskatiem izmantot daļu kuģu. Citādi mums neizdosies izvest pat trīs procentus īpašuma. Mēs pieprasām, lai, sadalot transporta līdzekļus, tiktu uzklausīts arī mūsu viedoklis.
— Tagadējos apstākļos, — premjers sausi atcirta, — visupirmās tiesības izmantot transporta līdzekļus pieder tautai. Pie tam cilvēkus nedrīkst bāzt kuģos tikai ar to, kas viņiem mugurā, kā vergus sešpadsmitajā gadsimtā. Cilvēkiem jāļauj paņemt līdzi visnepieciešamākās mantas, kas spētu nodrošināt viņu eksistenci kaut vai pirmajā laikā. Tas attiecas uz visiem simtdes- mit miljoniem!
— Bet cilvēkus var pārvadāt arī ar lidmašīnām.
— Sāda iespēja ir ļoti ierobežota. Mēs esam uzsākuši sarunas par ASV un PSRS gaisa karaspēka milzīgo transportlidmašīnu izmantošanu šim nolūkam. Bet arī tās mūsu vajadzībām būs tikai piliens jūrā. Neaizmirstiet, ka Japāna nelemj visas pasaules likteņus. Mums nav tiesību mobilizēt uz samērā ilgstošu laiku visas pasaules lidmašīnas, līdz ar to paralizējot starptautisko ekonomiku. Tas pats jāsaka arī par kuģiem. Pie tam Tokijas un Jokohamas ostas pēc zemestrīces atjaunotas tikai par četrdesmit procentiem …
— Parīt es dodos uz Londonu, — transporta ministrs paziņoja. — Šodien uz turieni izlidoja mans vietnieks. Viņš jau uzsācis sarunas ar Starptautisko kuģu īpašnieku apvienību. Pēc mūsu aplēsēm, nav lielu cerību, ka varētu izdoties nofraktēt kuģus mūsu īpašumu izvešanai. Tirgus konjunktūra Eiropā un Amerikā ir ļoti labvēlīga. Āfrikas valstu attīstība iegājusi normālās sliedēs. Visā pasaulē jūtams kuģu trūkums. Tiek rīkotas īstas medības, lai jau iepriekš nofraktētu ne vien tos kuģus, kas vēl atrodas kuģu būvētavās, bet arī tos, kas veic neregulārus reisus, un pat tādus, kuriem iznomāšanas termiņš beigsies vēl tikai pēc pusgada.
— Jādomā, — premjers piebilda, — ka evakuēšanu nāksies veikt diezgan bīstamos apstākļos un ne bez haosa … Mēs orientējamies uz desmit mēnešiem, bet zinātnieki saka, ka nav paredzams, kas var notikt vēl līdz tam laikam …