— Un kas notiks ar mūsu štābu?
— Domāju, ka to iekļaus komisijā kā zemāku posmu. Ministru kabineta kancelejas priekšnieks devis norādījumu, lai Nakada-san un mani pārceltu uz zinātnisko brigādi, kas darbosies kopā ar evakuēšanas plāna īstenošanas štābu… Būtu labi, ja arī tu strādātu kopā ar mums …
— Es neesmu valsts ierēdnis … — Onodera iesmējās. — Pat ne ārštata darbinieks. Nebija taču nekādas pavēles. Esmu sadarbojies ar jums tikai uz draudzības pamatiem … Un vispār ņemot, kas tad es īsti esmu? Bēglis, kas slepeni aizmucis no privātas firmas… Seit štābā man nav nekādu tiesību… Iedomājies — uz laiku salīgts batiskafa vadītājs …
Jukinagam roka ar visu cigareti sastinga gaisā. Viņš bija satriekts. Pārgurušajās smadzenēs kā caur miglu asi iedegās dzeļoša doma — Onoderam taču taisnība. Šis jaunais cilvēks jau no paša sākuma dīvainā kārtā tika iesaistīts viņu darbā, kad vēl nevienam nebija skaidrs, kā attīstīsies un ar ko beigsies viņu pētījumi. Vēlāk neviens neattapās, ka Onoderu vajadzētu oficiāli noformēt. Sākumā visi citi štāba locekļi, izņemot profesoru Tadokoro, Onoderu un uz laiku pieņemto Jasukavu, bija valsts ierēdņi. Diplomēts jūras inženieris un pieredzējis zemūdens speciālists Onodera, ja vien viņš pats būtu pieprasījis, tūdaļ tiktu ieskaitīts štatos, bet acīmredzot ne viņam pašam, ne kādam citam tas nebija ienācis prātā. Jukinaga pat ne reizi nebija iedomājies, vai štābā «uz laiku darbā pieņemtajiem» ari pienākas kāds atalgojums. Jukinaga tagad pirmo reizi atskārta, ka Onodera visu laiku strādājis pie viņiem kā brīvprātīgais… Kāds pārsteigums. Firmā, kur Onodera bija strādājis agrāk, viņu uzskatija par talantīgu jaunu inženieri. Viņam jau bija nopelni, perspektīva, nodrošināta nākotne. Lai saglabātu slepenību, viņam bija likts «izgarot» — patvaļīgi pamest firmu, pat neiesniedzot attiecīgu lūgumu. Viņu iesaistīja mokpilnā darbā, kuru viņš pildīja pilnīgā slepenībā, un nevienam nebija laika padomāt par viņa oficiālo stāvokli. Bet pašu Onoderu tas nemaz neuztrauca. Varbūt tā bija neprecēta vīrieša vieglprātība? Jeb tāda īpašība raksturīga jaunās paaudzes cilvēkam, kas ar daudz ko atšķiras no «nabagu paaudzes», pie kuras piederēja pats Jukinaga? Jaunie nebija izbaudījuši īstas grūtības, nezināja, ko nozīmē nabadzība šī vārda tiešā nozīmē, viņiem bija svešas pastāvīgās šaubas un bailes par savu nākotni, kas plosa sirdi un pārvērš cilvēku nullē. Šim puisim nebija ne mazākās tieksmes nodrošināt sevi materiāli vai iegūt stabilu stāvokli sabiedrībā. Kas zina, varbūt tas ir jauns garīgi bagātu jauniešu tips, ko radījis pārticības laikmets un kādus Jukinagam nav gadījies sastapt sev tuvākajā apkārtnē. Tādi kā Onodera nestrādā pa roku galam, toties pa roku galam izturas pret savu stāvokli un saviem panākumiem …
— Vai jums vēl ir kāds darbs, kurā nevarat iztikt bez manis? — Onodera pārtrauca Jukinagas prātojumus. — Tagad vispārīgās līnijās situācija ir noskaidrota. Valdība ķērusies pie rīkošanās ar visu nopietnību. Noslēdzies laika posms, kad daži entuziasti slepeni veica sarežģītu un atbildīgu darbu … Ja runājam par mani pašu, tad, liekas, esmu pietiekoši daudz pateicīgi kalpojis Japānai par to, ka tā mani izaudzinājusi un daudz ko man devusi.
Padzirdējis vārdus «pateicīgi kalpojis», Jukinaga pasmaidīja: šāda attieksme raksturīga pēckara jaunajai paaudzei. Jaunieši neizjūt nekādas fatālas saites, kas saistītu viņus ar «zemi», «nāciju», «valsti», bet ļoti labi apzinās savu pienākumu pret dzimteni, un nevar teikt, ka viņi nevēlētos būt tai pateicīgi un atzinīgi… Bet šāds noskaņojums nepāraug neierobežotā atbildībā valsts un nācijas priekšā. Viņiem svešs arī tāds jēdziens kā «kolektīvais liktenis». Jaunie visu uztver daudz vienkāršāk: atdevis «parādu», pateicies, un jau visi rēķini nokārtoti. Pie tam viņus nenomāc pazemojoša parādnieka pateicība savam aizdevējam. Kas attiecas uz Onoderu, viņš uzskata, ka savu parādu nomaksājis pilnīgi brīvprātīgi, no visas sirds un vēl ar zināmu uzviju, «pateicīgi kalpodams». Jukinaga apmulsa, ieraudzījis savā priekšā jauna kaluma japāni. Cik tālu viņš aizgājis no pirmskara japāņa, kas no galvas līdz kājām bija iekalts «pienākuma», «atzinības», «atbildības», «bezgalīgas uzticības» un «uzupurēšanās» važās. Jukinaga bija pārsteigts un vienlaicīgi arī priecīgs. «Varam nosodīt un kritizēt pēckara Japānu,» viņš prātoja, «bet viņa izrādījusies pietiekoši demokrātiska, lai pārticībā un labklājībā radītu šāda tipa jauniešus! Šie jaunie cilvēki — vienkārši, nosvērti, ar skaidru dvēseli, ko no bērnības nav kropļojuši kropli pieaugušie, bez tieksmes un dziņas pēc materiālās lab- klājības un pēc varas, vienkārši — dzīvi zinoši un vērtējoši — tas laikam labākais, ko devusi pēckara Japāna. Viņi vispirms jūtas kā cilvēki un tikai pēc tam kā japāņi, bet faktā, ka piedzimuši par japāņiem, saskata vienīgi dabisku atšķirību, kas piemīt jebkuram cilvēkam vai cilvēku kopai. Viņi neuzskata, ka ir spējīgi dzīvot tikai Japānā. Tādi jēdzieni kā «pilnasinīga dzīve», «panākumi», «karjera» viņiem nesaistās ar kādu noteiktu, izolētu sabiedrību. Tādēļ, lai kur viņi dzīvotu, viņi nenonāks nožēlojamā depresijā aiz kreņķiem, ka dzīve nav «izdevusies» tādēļ, ka viņi atrauti no savas sabiedrības. Tādas domas viņiem vienkārši nenāk prātā. Tie ir jauna tipa izglītoti un labi audzināti cii* vēki. Vai kāds no vecākās paaudzes uzdrošināsies pārmest viņiem domas plašumu, iecietību un allaž možu dvēseli?
— Tu gribi aiziet no mums? — Jukinaga ievaicājās.
— Taisos precēties, — Onodera atbildēja mazliet piesarcis. — Esmu nedaudz «pārkalpojis» valstij, tādēļ gribu saņemt gratifikāciju. Esam sadomājuši divatā aizmukt uz ārzemēm vēl pirms oficiālā paziņojuma. Vai būs kādi iebildumi?
Jukinaga pēkšņi skaļi iesmējās.
— Jums liekas savādi, ka es precos? — Onodera iesvila.
— Nē, ko tu … Apsveicu, apsveicu … — Jukinagam atkal uznāca smieklu lēkme. — Bet es pirms nedēļas oficiāli izšķīros …
— Un kur bērni? — Onodera bikli iejautājās.
— Vakar kopā ar sievu aizbrauca pie radiem uz Losandželosu. Tur dzīvo sievas tēvabralis. Bērnu viņam nav, tādēļ…
— Ak tā? — Onodera atviegloti nomurmināja.
— Jā, tev jāiet prom … — Jukinaga pelnu traukā saspieda cigareti. — Bez tevis būs garlaicīgi. Vajadzētu ar Nakadu un Kuņiedu sarīkot tev atvadu vakaru …
— Vai jums ir zināms, kas noticis ar profesoru Tadokoro?
— Nē. Varbūt vecais Vatari zina …
Onodera jau gribēja iet prom, bet viņu aizkavēja Jukinagas jautājums:
— Cik gadu tavai līgavai?
— Nezinu… — Onodera mulsi palūkojās Juki- nagā. — Domāju, kādi divdesmit seši, divdesmit septiņi. Varbūt vairāk, grūti teikt…
Kad Onodera jau gāja ārā no istabas, Jukinagam gribējās pateikt, ka būtu ļoti priecīgs atkal redzēt viņu sev blakus, ja ārzemju brauciens kaut kādu iemeslu dēļ neizdotos, bet nepaguva, jo Onoderas garais un plecīgais augums jau bija pazudis durvju ailē…
— Nāc pie manis, — čukstēja Reiko. Viņa atmiņā atausa bezgalīgi tāla pagātne — tā nakts Hajamā. Miniuztvērēja vietā, kas toreiz uzmācīgi dūca ausī, tagad viesnīcas istabā skanēja klusināta, liega melodija. Onoderam likās, ka Reiko tāpat kā toreiz smaržo pēc saulē sakarsušām smiltīm. Vieglā reibumā viņam pēkšņi uzplūda vēlme. Viņš sniedzās pēc viņas, strauji apskāva, sastapās ar juteklīgām lūpām.