— Gribu apprecēties… — Reiko smagi elsa viņa apskāvienos. — Es visu laiku tikai par to vien domāju, kad tevi meklēju …
— Kāpēc? — viņš klusi čukstēja. — Kāpēc tieši ar mani? Tev tik daudz paziņu, un visi ir lieliski puiši… Bet ar mani tu esi tikusies tikai vienu vienīgu reizi…
— Ne jau tikai tikusies, — Reiko uzsmaidīja. — Biju iereibuši. Vēlāk pašai uznāca kauns. Bet jutu, ka tu mani nenosodīsi. Tu neesi tāds… Par to, ka toreiz jūras krastā …
— Un tomēr, kāpēc tieši es? — Onodera nerimās.
— Pati nezinu, bet laikam tādēļ, ka tevī ieraudzīju jūru…
Reiko sāka stāstīt, ka viņai ļoti patīk nirt ar akva- langu. Sieviešu grupā pat sasniegusi rekordu. Viņai vairāk par visu patīkot vientulības sajūta, kad nirējs, nonācis jūras apskāvienos, no visām pusēm auksta, mīksta ūdens ielenkts, iegrimst tumšā klusumā.
— Es jūtos tad tik vientuļa, ka gribas raudāt, bet tajā pašā laikā esmu ārkārtīgi laimīga… Un man liekas, ka es esmu Visuma plašumos sadegušas zvaigznes krītoša drumsla … Un tad es it kā saplūstu ar drūmi zaļo ūdeni, ar līgojošām aļģēm, ar garām peldošiem zivju bariem, kas ir tik līdzīgi sudrabainiem mākoņiem … Kad biju maziņa, man ļoti patika gravīru krājums «Pazaudētā paradīze», laikam Domjē… Tu esi redzējis? Tajā krājumā ir gravīra… Uz tās attēlots visskaistākais eņģelis Lucifers, kas aiz savas augstprātības uzstājas pret dievu un tādēļ tiek izraidīts uz elli un pārvērsts atbaidošā briesmonī — sātanā. Un tomēr gravīrā viņš ir brīnišķīgs! Izpletis lielus spārnus, gandrīz tādus pašus kā sikspārnim, viņš lido pa saules stariem izrotāto Visumu tieši lejup, uz Ēdenes dārziem, kvēlojot vēlmē atriebties dievam.
Nezinu kāpēc, bet es vienmēr raudāju, skatoties šo gravīru… Un tā arī es pavisam viena eju no krasta… tālāk ūdenī krauja, bet vēl tālāk — bezdibenīga dzelme… Visapkārt zaļš ūdens, kas pamazām pārvēršas pelēcīgā miglā, kļūstot arvien tumšāks un necaurredzamāks, bet es pavisam viena… nirstu dziļāk un dziļāk… Un ik reizi tur dziļumā atcerējos šo gravīru. Reizēm pat zem maskas raudāju. Likās, ka jau ļoti drīz izpratīšu kaut ko sevišķi svarīgu… Reiz pēkšņi arī izpratu… Bet ko tieši — tā arī nepratu izstāstīt, nespēju izskaidrot… Varbūt Visumu … Zemi… Dabu … Sevi… Niecīga kā smilšu graudiņš, es pēkšņi saplūdu kopā ar šo milzīgo bezgalību. Sapratu, ka esmu niecīgs puteklītis! Bet, ja to var sajust, tad var arī saplūst vienotā veselumā… Nē, man trūkst vārdu, nezinu, Kā to izteikt… Šādos brīžos es jutos neciešami vientuļa; uznāca baismīgas skumjas, tomēr jutos līdz asarām laimīga… Kad tu pirmo reizi mani apskāvi, ari jutu, ka esmu sapratusi… Bet toreiz pat iedomāties nespēju, ka tu esi batiskafa vadītājs… Tevī es jutu jūru… To milzīgo jūru, kurā allaž iegrimstu, lai tā mani apskauj… Dziļa un bezgalīga tā cauri maskai ieraudzīja manas asaras un atnāca pie manis jaunieša tēlā…
Reiko apņēma Onoderas galvu, atstūma no sevis, ielūkojās tam acīs un lūdzās kā pusaudze:
— Precē mani!
Viņš neatbildēja, bet apskāva Reiko. Piekļāvās viņas lūpām… Sāka grimt siltā tropiskā jūrā… gaiši zaļam stiklam līdzīgā… Grima arvien dziļāk, ar kājām un rokām atgrūžoties no ūdens, kamēr pietrūka elpas. Likās, ka tūlīt, tūlīt apstāsies sirds, pārplīsīs plaušas… drīz drīz viņš nonāks melnajā dibenā, kur mirdz un zaigo zeltainas, sarkanas un zilas zvaigznes…
Reiko gulēja klusi, acis aizvērusi. Blakus viņai Onodera — dziļa apmierinājuma pārpilns. Līdzīga sajūta viņu dažkārt pārņēma pēc iegrimšanas jūrā, gozējoties smiltīs vai šūpojoties jūras viļņos. Tagad, spēkus zaudējis, viņš domāja par valdzinošo un reizē mierinošo Reiko. Tad pēkšņi atcerējās, ka jau veselu gadu nav pieskāries nevienai sievietei. Kad Reiko toreiz paņēma viņu aiz rokas un iereibušu iesēdināja taksī, viņam pat prātā nenāca doma atgriezties, palikt pie viņas. Ja vien Reiko nebūtu maigi noskūpstījusi viņu mašīnā un ja šis skūpsts netiktu atkārtots vēl karstāks un garāks. Gads? Nē, nu jau pusotra gada pagājis kopš pirmās tikšanās ar Reiko… Un visu šo laiku viņš ik dienu bija līdis maza tērauda balona šaurajā kabīnē, iegremdējies tumšajās jūras dzīlēs, darbojies ar dzinēju un mēraparātiem, pārkliedzot viesuļvētras, devis rīkojumus… Ne tikai viņš viens — visi strādāja, strādāja un atkal strādāja, aizmirstot, kas ir miegs un atpūta… Visus jau sabeidzis nemiers… Dzēra tikai pa malkam, lai kaut drusciņ atslābinātos… Gulēja šaurās kuģu kojās vai saliekamās gultās, novietotās starp dažādām mašīnām un ierīcēm… Un tā pusotru gadu! Vīns atslābina muskuļus un liek just agrāk nemanītu nogurumu, bet arī sieviete līdzīgi vīnam liek manīt vīrietim pārpūli, kuru neviens cits, izņemot vienīgi viņu pašu, nav spējīgs atvairīt. Līdz šim brīdim Onodera nebija zinājis, ka ir tik nāvīgi pārguris. Nu pēkšņi saprata, ka muskuļi gandrīz dīc no pārpūles. «Nelādzīgi iznāk,» viņš domāja, paslēpis seju spilvenā. «Ja tevi nomāc pārgurums, tad lokanību zaudē ne tikai muskuļi, bet arī dvēsele, tā sastingst un noveco… Tāda dvēsele kļūst pavisam nejūtīga.» Reiko mīlīgās, apburošās acis, viņas mazliet aizsmakusi balss un pretim izstieptās rokas maigi atbrīvoja viņu no necilvēciskā noguruma, kas kņudēja visā ķermenī kā atbaidošas kreveles. Viņam pēkšņi uznāca vēlēšanās skaļi ieraudāties līdzīgi mazam bērnam, kas nomaldījies un nu beidzot atradis savu māju, kurā viņš var izraudāties, pieglaužot galviņu mātes ceļiem…
— Cik tu esi noguris! — Reiko negaidīti teica.
Viņas skaistās lūpas sedza Onoderas acis, noraušot no viņa vaiga asaru, kuru viņš pats nebija pamanījis. Onodera kā bērns apskāva Reiko. Atpūsties kopā ar šo sievieti, atpūsties blakus viņai… Kļuva skaidrs, ka viņa nogurums slēpj sevī sāpes un skumjas, ciešanas un bailes par Japānu, kurai lemts iet bojā, bet pārpūli izraisa vēl nepiedzīvotas un pavisam tuvu esošas katastrofas nojausma… Nē, viņš nemēģinās izdibināt sava noguruma cēloņus. Vajag atpūsties! Atpūsties kā nākas, lai vīrišķīgi, kaut arī māksloti vīrišķīgi, pārdzīvotu Japānas pazušanu. Bet nu jau pienācis laiks pagriezt muguru šai zemei un bēgt prom. Laiks atpūsties kopā ar šo sievieti… Tā nebūs nedz nodevība, nedz gļēvulība, tikai cilvēciska rīcība. Neatlaidība pāri saprāta robežām un ciešanas tikai ciešanu dēļ pārvērš cilvēku spītīgā un muļķīgā briesmonī. Onodera centās sevi pārliecināt, ka viņam ir visas tiesības bēgt prom. Bēgt arvien tālāk, lai atpūstos, kamēr vēl nav kļuvis pavisam slims, kamēr gan sirds, gan miesa atgūst možumu un atkal pildās ar tieksmi darboties …
Pēc tēva nāves Reiko drīz vien bija zaudējusi arī māti. Mantojumā saņemto nekustamo īpašumu viņa paguva pārvērst skaidrā naudā. Lai gan gruntsgabalu cenas pēc zemestrīces bija stipri kritušās, viņa tomēr saņēma krietnu summu. Par šo naudu Reiko bija nodomājusi pēc kāzām braukt uz Eiropu.
— Nekavējoši izņem naudu no bankas, — Onodera ieteica, — un apmaini to pret dārglietām un ārzemju valūtu. Arī lidmašīnas biļetes iegādājies… Jau rit pat…
— Man vēl palicis mežs, — Reiko teica, laižoties miegā. — Vai to arī pārdot?
— Jā, to arī vajag pārvērst skaidrā naudā. Kaut vai pavisam lēti…
Viņam gribējās piebilst: un, ja nepagūsi pārdot, tad atmet visam ar roku — tas mežs tik un tā sadegs, pazudīs, nogrims jūras dibenā …
— Atklāti sakot, man pašam nav skaidrs, vai es mīlu tevi… — cieši sažņaudzis Reiko rokas, teica Onodera, atvadoties Naritas lidostā. — Es taču nezinu, kas ir laulība. Precos pirmo reizi. Bet nekad agrāk netiku par to domājis… Tomēr man liekas, ka mēs labi sapratīsimies …