Tieši pirms tam, kad grasījāmies aizbraukt no Paragvajas un atgriezties Anglijā, kāds indiānis mums atnesa, kā izrādījās, visjaukāko no visiem dzīvniekiem. Tas bija milzu skudrulāča mazulis, acīmredzot tikai pāris dienu vecs. Mēs jaunpienācēju nosaucām par Sāru Hagersaku, jo parastos apstākļos mazulīte šajā vecumā visu laiku pavadītu, pieķērusies mātei pie muguras; arī ieradusies pie mums, viņa gribēja mums pieķerties - kaut vai apskaut maisu. Sārai visu laiku vajadzēja pie kaut kā turēties, - ja viņu nolika zemē, skudrulācīte streipuļiem steidzās mums pakaļ, protestā skaļi taurēdama; tiklīdz cilvēks apstājās, viņa rāpās tam pa kāju augšup, kamēr nogūlās savā iemīļotajā vietā - uz pleciem. Tā kā Sārai bija ļoti gari, asi nagi, ar kuriem viņa cieši iekrampējās, šis pasākums bija visai sāpīgs.
Mums Sāru vajadzēja barot no pudelītes. Dienas laikā skudrulācīte izēda četras pudeles piena un ļoti drīz iemācījās sūkt pupiņu. Sūkdama viņa izkāra garo, lipīgo, čūskai līdzīgo mēli, tā ka tā nokārusies šūpojās līdzās pudelei.
Sāra strauji auga, drīz vien sāka mūs uzskatīt par saviem audžuvecākiem un pēc ēdienreizēm ar mums aizrautīgi rotaļājās. Sārai patika apvelties uz muguras un ļaut, lai viņai pakasa vēderu. ja viņu pacēla un kutināja paduses, Sāra saslēja priekškājas un satvēra sev virs galvas kā bokseris, kas tikko vinnējis maču. Citreiz, ja viņu paraustīja aiz astes vai pakutināja ribas, Sāra pieslējās pakaļkājās un gāzās rotaļu biedram virsū, skaļi, laimīgi šņākuļodama.
Kad beidzot atgriezos Anglijā, Sāra viena no pirmajām kopā ar Pūku un Keju pārcēlās uz dzīvi Peintonas zoodārzā, kur izvērtās par ievērojamu personību. Mana pēdējā tikšanās ar Sāru bija pāris nedēļas vēlāk. Es Festivāla Hallē lasīju lekciju par dzīvnieku vākšanu un rādīju krāsu filmu par ceļojumu uz Argentīnu un Paragvaju. Tā kā Sāra bija viena no filmas zvaigznēm, aizrakstīju zoodārzam un lūdzu, vai būtu iespējams atvest Sāru uz turieni, lai viņu varētu parādīt uz skatuves. Zoodārza vadība tam ļoti laipni piekrita, un tā nu lekcijas dienas rītā Sāra Hagersaka sava kopēja vadībā ieradās no Devonas ar vilcienu.
Kad mūsu zvaigzne ieradās Festivāla Hallē, tai tika piešķirta pašai sava ģērbistaba, kurā pa viņas ierašanās laiku bija nodrošināts patīkams siltums. Sāra uzvedās teicami, un lekcijas beigās mana sieva uznesa viņu uz skatuves. Sārai bija milzīgi panākumi, kad viņa uz skatuves rādīja trikus, nobeigumā viņa piegāja pie galda un atzvēlās pret to pakasīt sānus. Vēlāk skudrulācīte ģērbistabā pieņēma visus savus pielūdzējus, un, kā šķita, slava mūsu zvaigznei bija sakāpusi galvā: es uzzināju, ka vairākas dienas pēc atgriešanās zoodārzā kopējs nebija varējis tikt ar viņu nekādā galā, jo Sāra atteikusies palikt viena un žēlabaini klaigājusi, ja vien tikusi atstāta būrī bez sabiedrības. Domāju, ka varu droši apgalvot - Sāra bija vienīgā skudrulā- cīte-kinozvaigzne pasaulē un, kaut arī varbūt ne tik daiļa, kā viena otra ekrāna spīdekle, tomēr spilgta personība.
Tā nu mūsu Paragvajas un Argentīnas ceļojums bija galā, taču dzīvnieku vācējs vēl nav īsti beidzis vienu ekspedīciju, kad jau sāk domāt par nākamo - arī es, šobrīd rakstīdams, jau plānoju vēl vienu ceļojumu. Vienmēr ir ļoti grūti izvēlēties nākamo maršrutu dzīvnieku vākšanai, jo pasaulē ir tik daudz lielisku vietu, ko redzēt, un tik daudz neparastu dzīvnieku, ko vākt, ka parasti mulsumā paiet vairākas nedēļas, pirms izvēle izdarīta.
Tomēr par vienu kolekcionārs ir pārliecināts - lai kurp viņš dotos, tur vienmēr būs sastopams liels daudzums apbrīnojamu, mazu radību, kuras, iespējams, ir pārāk piesardzīgas, lai tās noķertu, un pārāk grūti turamas nebrīvē. Dzīvnieki var vācējam sagādāt daudz raižu un reizēm pat pamatīgas grūtības, taču ar viņiem vienmēr ir interesanti un uzjautrinoši; visbeidzot - atgriezies savā zemē, viņš uz saviem dzīvniekiem lūkosies ne tikai kā uz retu radību kolekciju, bet drīzāk uzskatīs tos par lielu ģimeni.
SATURS
Ievads………………………………………………………………………………………. 7
Pirmā daļa. KOLEKCIONĒŠANA KAMERŪNĀ
1. nodaļa, kurā es čikstos ar Nīlas varanu………………………………. 11
2. nodaļa, kurā man iznāk darīšana ar krokodilu mazuļiem, otastes
dzeloņcūkām un dažādām čūskām……………………………………….. 23
3. nodaļa, kurā vadību pārņem Pufs un Blova………………………. 32
4. nodaļa, kurā mani sakož Bandīti……………………………………….. 41
5. nodaļa, kurā man darīšana ar lielu
daudzumu pērtiķu…………………………………………………………………… 47
6. nodaļa, stāsts par šimpanzi Čalmondeliju………………………….. 53
7. nodaļa. Problēmas ar matainajām vardēm, bruņurupučiem un citiem zvēriem 60
8. nodaļa, kurā jaunais Noass dodas kuģojumā
ar savu šķirstu…………………………………………………………………………. 70
Otrā daļa. MEDĪBAS UN MEDĪJUMS GAJANĀ
9. nodaļa, kurā skudrulācis Amoss mūs dancina…………….. 79
10. nodaļa. Krupji ar kabatām un citi ērmīgi zvēri………….. 97
11. nodaļa, kurā nepatikšanas rada kokuvista
Katberts………………………………………………………………………….. 103
12. nodaļa, kurā es sastopos ar vairākiem jauniem dzīvniekiem, arī mēness uvarijiem 109
13. nodaļa, kurā es noķeru zivi ar četrām acīm…………….. 118
14. nodaļa, kurā stāstīts par milzu kaimanu un elektrisko zuti 124
Trešā daļa. PARAGVAJAS GAITAS
15. nodaļa, kurā es medīju kopā ar gaučo…………………….. 133
16. nodaļa, kurā man gadās nepatikšanas
ar krupjiem, čūskām un paragvajiešiem………………………… 116
17. nodaļa. Stāsts par Keju, Pūku un Sāru
Hagersaku - vienīgo skudrulāci - kinozvaigzni………………. 152
Sagatavota iespiešanai SIA "Nordik". Reģ. apl. Nr. 2-0792. Adrese - Daugavgrīvas ielā 36-9, Rīgā, LV-1007, tālr. 7602672. Noliktavas adrese - Jēzusbaznicas ielā 7a, Rīgā, LV -1050, tālr. 7225669. Iespiesta un iesieta a/s "Preses nams" poligrāfijas grupā "Jāņa sēta".
paskaidrojumi
[1] grāmatas rakstīšanas laikā - Britu Kamerūna (British Cameroons). 1961. gadā teritorija sadalīta starp Nigēriju un tagadējo Kamerūnas Republiku. (Šeit un turpmāk - tulkotājas piezīmes.)
[2] colla - 2,54 centimetri, peda - 12 collas, 30,5 centimetri.