Nolēmu, ka labāk būtu mēģināt izvilkt dzeloņcūku no alas un tikai tad atjaunot centienus iedabūt to maisā, tāpēc sagrābu asti ciešāk rokā un lēni, uzmanīgi sāku atmuguriski līst ārā, vilkdams
negribīgo medījumu sev līdzi. Šķita, ka pagāja ilgas stundas, pirms beidzot izniru brīvībā; izskatījās, ka nu viss cīņas spars dzeloņcūku pametis, jo tā pavisam ļengani karājās man rokā. Pasaucu medniekus palīgā, un pa visiem mums izdevās iedabūt medījumu maisā. Biju saskrāpēts no galvas līdz kājām un nodomāju, ka dzeloņcūka prasījusi ļoti dārgu cenu par savu brīvību.
Protams, bija arī daudzas citas metodes, ko izmantojām medībās. Piemēram, mēs daudzās vietās mežā izlikām slazdus, taču to vajadzēja darīt ļoti uzmanīgi, jo lielākā daļa meža iemītnieku apdzīvo tikai paši savu teritoriju un reti uzdrošinās iziet ārpus tās. Viņi pārvietojas pa noteiktām takām gan uz zemes, gan koku galotnēs, tātad slazdam vajadzēja būt novietotam precīzi dzīvnieka ceļā, citādi pilnīgi iespējams, ka viņš tam pat netuvosies. Cilvēki lielākoties domā, ka dzīvnieki mežos visu laiku klejo pa milzu teritoriju, bet tā tas nav. Ikviens izvēlas sev dzīves vidi, kas vislabāk nodrošina viņa vajadzības, un pie tās arī turas, reizēm gan šī teritorija ir apjomīga, tomēr pārsvarā apbrīnojami maza; daudzos gadījumos dzīvnieks mitinās tādā zemes pleķītī, kas ir tikai nedaudz lielāks par prāvu zoodārza krātiņu. Ja dzīvnieks ierobežotā teritorijā atrod pietiekamu pārtikas un ūdens daudzumu, kā ari drošu vietu pārgulēšanai, viņš nemaz nemēģina no tās aizklīst.
Daudzi cilvēki uzskata, ka savvaļas dzīvnieku gūstīšana ir ļoti bīstama nodarbošanās, bet došanās mežā nakts laikā, vienīgi lai noķertu kādu radījumu, jau robežojas ar vājprātu. Īstenībā meža biezoknī nav nekā bīstama, turklāt naktī nav vairāk briesmu kā dienā. Mednieks saprot, ka savvaļas dzīvnieki to vien vēlas, kā ātrāk pazust, tiklīdz izdzirduši viņa tuvošanos. Zvēri uzbrūk vienīgi tad, ja cilvēks viņus izaicinājis vai nobiedējis, turklāt par to dzīvniekus nepavisam nevar vainot. Mežā atklājas, ka itin visi tā iemītnieki (arī čūskas) uzvedas ļoti labi un tikai vēlas, lai viņus liek mierā. Ja tos neaizskar, visticamāk, ka dzīvnieki ne- grasīsies pamest savas gaitas, lai uzbruktu.
Tādējādi savvaļas dzīvnieku vākšana nav tik bīstama, kā cilvēki iedomājas. Parasti tā ir vienīgi tik bīstama, cik cilvēka muļķība to tādu padara: citiem vārdiem sakot, uzņemoties neapdomīgu risku, jārēķinās ar nepatīkamām sekām. Reizēm, protams, darba karstumā iznāk riskēt, to nemaz nepatverot, un tikai vēlāk pašam atklājas, cik muļķīga bijusi šī rīcība.
Savas otrās Rietumāfrikas ekspedīcijas laikā es uz kuģa iepazinos ar kādu jaunu cilvēku, kurš grasījās sākt darbu banānu plantācijā. Viņš man atzinās, ka vienīgais, no kā viņš patiesi baidoties, esot čūskas. Es savukārt pastāstīju, ka čūskas parasti karsti vēlas nozust cilvēkam no ceļa, turklāt nemaz nav tik bieži sastopamas, un ka viņš diez vai īpaši daudzas redzēs. Šī informācija jaunekli manāmi uzmundrināja, un viņš apsolīja mēģināt sadabūt man dažus eksemplārus, kamēr es uzturēšoties valstī. Es viņam pateicos un tad šo notikumu aizmirsu.
Kad biju savācis pilnu kolekciju dzīvnieku, aizvedu to uz piekrasti, lai iekrautu kuģī. Naktī, pirms grasījos doties ceļā, savā automobilī piebrauca mans jaunais draugs un lielā sajūsmā pavēstīja, ka sagādājis man solītos eksemplārus. Viņš teica, ka esot atradis savā banānu plantācijā bedri, kas pilna ar čūskām, un tās visas esot manas - ja vien es pats aizbraukšot un dabūšot rāpuļus rokā!
Netērēdams laiku iztaujāšanai, kas tā ir par bedri, es piekritu, un mēs kopā braucām uz plantāciju. Ieradies drauga bungalo, atklāju, ka viņš ielūdzis vēl vairākus cilvēkus noskatīties čūsku medībās. Kamēr malkojām dzērienu, ievēroju, ka draugs kaut ko meklē; uz manu apvaicāšanos viņš paskaidroja, ka būšot vajadzīga virve. Jautāju, kādam nolūkam tā vajadzīga, un viņš atbildēja, ka ar virvi mani nolaidīšot bedres dibenā. Šī informācija pirmo reizi modināja mani interesi par bedres izmēriem, jo biju to iztēlojies kādas trīsdesmit kvadrātpēdas lielu un trīs pēdas dziļu.
Sev par izbailēm, es konstatēju, ka bedre īstenībā ir liels kaps - apmēram divpadsmit pēdu gara, trīs pēdas plata un desmit pēdu dziļa. Mans draugs bija izgudrojis, ka vienīgais paņēmiens, kā man tikt lejā, ir nolaisties iesietam virves galā kā pantomīmas laumiņai! Es strauji skaidroju, ka čūsku ķeršanai šādā bedrē man būs vajadzīgs kabatas lukturītis, taču man tā nebija līdzi. Nevienam no pārējiem arī nebija lukturīša, tomēr mans draugs atrada problēmas risinājumu.
Viņš piesēja garas virves galā petrolejas lampu un paskaidroja, ka nolaidīšot to bedrē kopā ar mani. Man nebija, ko iebilst, jo, kā mans draugs pilnīgi pareizi norādīja, lampa deva daudz vairāk gaismas nekā jebkurš kabatas lukturītis. Cauri mēnessgaismas pielietajai plantācijai soļojām uz bedri, un, atceros, es tobrīd savā nodabā apsvēru iespēju, ka čūskas galu galā varētu izrādīties nekaitīgas. Taču, sasniedzis bedres malu un nolaidis lejā lampu, ieraudzīju, ka bedre ir pilna ar jaunām Gabūnas odzēm - gandrīz vai visindīgākajām Rietumāfrikas čūskām - un ka tās visas izskatās ļoti saniknotas par traucējumu, jo bija sacēlušas savas lāpstveidīgās galvas un šņāca.
Tā kā netiku paredzējis čūsku sagūstīšanas nolūkos laisties iekšā bedrē, nepavisam nebiju pareizi ģērbies. Plāna auduma bikses un tenisa kurpju pāris nav nekāds aizsargs pret Gabūnas odzes collu garajiem indes zobiem. Paskaidroju situāciju draugam, un viņš ļoti laipni aizdeva man savas bikses un kurpes, kas bija biezas un stingras. Un, tā kā citus aizbildinājumus vairs nespēju izdomāt, viņš apsēja virvi man ap vidukli un sāka laist lejā.
Ļoti drīz atklāju, ka virve ap manu vidukli apsieta slīdošā mezglā, tāpēc jo zemāk laidos, jo ciešāk virve sažņaudzās, tā ka es tikko jaudāju paelpot.
Tieši pirms nolaišanās bedres dibenā uzsaucu draugiem, lai tie uz bridi aptur manu lidojumu: es vēlējos nopētīt vietu, kur nāksies nostāties, lai pārliecinātos, ka tuvumā nav nevienas čūskas. Čūskas nemanīja, tāpēc uzsaucu, lai turpina; tajā mirkli vienlaikus notika divi negadījumi.
Pirmkārt, sajūsmā par medībām neviens nebija iedomājies uzpumpēt lampā petroleju, tāpēc gaisma nodzisa; otrkārt, no- muka viena no kurpēm, kuru biju aizņēmies no drauga un kura izrādījās man par lielu. Un tā nu es stāvēju desmit pēdas dziļas bedres dibenā bez gaismas un bez vienas kurpes, un mani bija ielenkušas septiņas vai astoņas nāvējoši indīgas, ārkārtīgi sakaitinātas Gabūnas odzes. Nekad mūžā nebiju juties tik ļoti pārbijies. Man nācās tumsā stāvēt, neuzdrošinoties pakustēties, un gaidīt, kamēr draugi uzvelk lampu augšā, uzpumpē, no jauna iededzina un tad atkal nolaiž bedrē. Tikai tad es varēju ieraudzīt savu kurpi un to atgūt.
Ar abām kurpēm kājās un pietiekami daudz gaismas visapkārt es jutos daudz drosmīgāks un ķēros pie čūsku medībām. Tas tiešām bija diezgan vienkārši. Man rokā bija nūja ar žākli galā; es tuvojos katram rāpulim, ar žākli piespiedu to pie zemes, tad sagrābu aiz kakla un iemetu somā. Man vienīgi vajadzēja uzmanīties, lai kāda čūska neaizllstu aiz muguras, kamēr esmu aizņemts ar citu, jo tad es varētu tai uzmīt virsū. Tomēr nekādi incidenti negadījās, un pēc pusstundas es biju noķēris astoņus Gabūnas odžu mazuļus.